Nu, sūdīgi

Kādu laiku nerakstījās te. Gan tāpēc, ka laika nav in general (nav jau arī pašlaik, vienkārši iestājās bezspēks un bezcerība, might as well do something instead of doing nothing at all), gan tāpēc, ka vispār nekā nav. Brūnā strīpa laikam. 

Šobrīd vairāk nekā jebkad satraucos par studijām, domāju, kur bļin es vispār esmu iepērusies, ko es te daru?... Tāpēc, ka SESIJA nāk. Var teikt, ka pirmā īstā un nopietnā (kāds ierēks par mani, sak, ko tu te cepies), bet viss būtu daudz vienkāršāk, ja es būtu pareizajā vietā, pareizajā jomā. Bet man kaut kā ir jānokārto ap septiņiem eksāmeniem par tēmu, kas tā īsti nesaista un par ko es neko tā īsti daudz nezinu... Jā, jā, pati vainīga, ka iestājos, es zinu. Bet tāpat. Njā, un ko gan es darīju visus tos četrus mēnešus? Hvz.

Ieslīgstot sīkumos, viena lieta, kas man šķiet absolūti idiotiska manas augstskolas organizācijā - visos - VISOS - priekšmetos, izņemot algebru, ir mutvārdu eksāmeni. Bļāviens, kas mēs, kaut kādi politologi vai filozofi esam, ka mums jāmāk ūdeni liet un neko citu?! Datoriķim jāmāk izdarīt lietas, nevis muldēt par viņām (ok, ok, es jau, protams, arī neapgalvoju, ka es kaut ko baigi varu izdarīt, ha. Bet tomēr)! Kaut kāds murgs, un tas ir tas, kas mani satrauc visvairāk - manā dabā nav diemžēl sevišķi izteikts runātīgums, es varu rakstīt daudz un dikti, kā te varbūt kāds būs pamanījis, bet runāt man vienkārši nesanāk ne uz pusi tik raiti un bagātīgi. Pati esmu pārsteigta, cik ļoti uztraucos, pēdējās pāris dienas pilnīgi rokas trīc un gulēt pat nevaru mierīgi - es, kam ar miegu nekad nekādos gadījumos nav bijušas problēmas. Ārprāts.

Savā būtībā tas jau nebūtu nekas ārkārtējs - kas tur liels, cilvēks uztraucas pirms eksāmeniem. Bet man ir tā, ka visu dzīvi, cik ilgi vien esmu bijusi jebkad kaut kur skolniece vai studente, esmu bijusi izcilniece, un tagad, maigi izsakoties, tas tā vairs nav, un tas ir tik nenormāli traumējoši. Ok, nu neesmu jau arī nesekmīga, bet man NE-KAD nav bijis tā, ka jācīnās par sešinieku, bet no eksāmena atbrīvojošais septītnieks vispār ir neaizsniedzams sapnis. Nu labi, tas ir fizikā, bet vienalga. Nekad! Un tas liek justies vēl trakāk, tā nepilnvērtības sajūta. Klāt pie tā stresa, kas jau defaultā ir. Kaut ātrāk pienāktu un paietu tā sesija, ak mans dies.

Viena laba lieta tomēr - atkal mācos braukt. Tik forši, izrādās, tas neaizmirstas :)  Ceļazīmes gan. Un ziemā braukt ir tik bailīgi!!!

Par svētkiem runājot

Ienāca prātā uzrakstīt, ka šodien (ienāca prātā vakar, un vakar vakardiena bija šodiena, tāpēc šodien :D ) Baibiņas, un pārsteidzošā kārtā saņēmu daudz apsveikumu no daudziem cilvēkiem, tik mīļi! Jūtos apdomāta un atcerēta.

Tad, domājot tālāk, aizdomājos par Ziemassvētkiem. Šodien (vakar, nu jūs jau sapratāt) sapakoju pirmās dāvaniņas, viņām tālu un ilgi jāceļo, sestdien izsūtīšu. Izvēlēties, iepakot un dāvināt dāvaniņas vispār ir viena no lietām, kas  mani ārkārtīgi iepriecina, un šodien saņēmu pat komplimentu, ka man ļoti labi tas padodas, konkrēti iesaiņošana, smuki un pārdomāti. 

Kaut gan vispār Ziemassvētki ne tuvu nav mani mīļākie svētki. Vairāku iemeslu dēļ, galvenokārt tāpēc, ka nav otru tik komercializētu svētku, un man šķiet diezgan pretdabiska un augstākā mērā liekulīga tā ideja, ka Ziemassvētku laikā visi pēkšņi kļūst tik labiņi, tik balti un tik pūkaini. Vēl arī tas, ka tie kā nekā ir ģimenes svētki, un man nekad nav bijusi normāla ģimene, ar ko kopā tos svinēt, pulcējoties pie izpušķotas eglītes, kurā deg smaržīgas vaska svecītes, un galdam vai lūstot no svētku labumiem... vegh. Ja Grinčs nebūtu tik nesmuks, es labprāt identificētos ar viņu. 

Labi, negācijas lai paliek kaut kur maliņā, galvenais taču, ka svētki, vai ne? Un es esmu pārliecināta, ka man dienās būs superīga ģimene, ar kuru kopā iedibināt tās visnotaļ jaukās, mazliet mietpilsoniskās, bet taču tik mīļās tradīcijas.

DO WANT

Jāņa Rozes apgāds izdevis nākamo izcilā itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi romānu "XY".

Romāna darbība noris no pasaules nošķirtā kalnu ciemā Ziemeļitālijā, kur dzīvo vien 42 iedzīvotāji. Kādu rītu ciema galvenajā laukumā ieauļo zirgs ar tukšām kamanām: tas ir Bepes Formento divjūgs, kurā viņš ik rītu ved tūristus izbraucienā uz Sandžūdas jeb Svētā Jūdas ciemu. Trīs ciema vīri dodas meklēt pazudušo kamanu saimnieku un tūristus. Meža klajumā, pusceļā līdz tuvākajam miestiņam, zem plānas sniega kārtiņas putenī viņi atrod 11 līķus. Kā pēcāk izrādās, ikviens no tiem ir miris gluži citādā nāvē. Turpat klajuma malā slejas milzīga egle, kuru Bepe ik gadus pārvērš ledus skulptūrā. Taču tagad ledus ir sarkans: egle pārvērtusies milzīgā asiņu karamelē.

Izmeklēšana drīz vien nonāk strupceļā un baisais notikums ciema iedzīvotāju vidū uzjundī senas traumas, konfliktus un strīdus. Lai ļaudīm palīdzētu, ciema priesterim Donam Ermētem, kuru piemeklējusi ticības krīze, līdzi dodas psihiatre Džovanna. Viena otru pārtraukdamas un turpinādamas, viņu abu balsis pamīšus veido visu grāmatas tekstu: X un Y, sievišķais un vīrišķais, zinātne un ticība, kopā cenšas saprast patiesību un meklē atbildes uz fundamentāliem eksistenciāliem jautājumiem – kas ir patiesība, kas ir labais un ļaunais.
Citēts no apollo.lv

Es nemēdzu dziedāt slavas dziesmas literāriem darbiem. Jā, man ir grāmatas, kuras patīk, kuras ir interesantas, bet nav daudz literatūras, kuras izraisa katarsi. Veronēzi 2005.gadā radītais romāns "Rāmais haoss" ir viens no šādiem darbiem, un es nešaubos, ka arī nākamais, "XY", būs. Tematika nedaudz atgādina, vismaz pēc anotācijas spriežot (cik nu daudz no tās var spriest), Džeimsa Mīka "Cilvēkmīlestības aktu", kuru gan pa īstam novērtēju tikai lasot otro un trešo reizi, un, šķiet, asinis, līķi, slepkavības nepavisam nesader ar iepriekšējā Veronēzi romāna noskaņu... bet par to vēl pāragri prātot. Jāizlasa!!!

Es un fizika

Visu dienu pavadīju visnotaļ svarīgās un cienījamās fizikas (konkrēti, elektronikas) sabiedrībā. Esmu nogurusi, man sāp galva, un neatstāj sajūta, ka laiks ir neglābjami un bezjēdzīgi iztērēts, jo izpratne par lietām, kuras man bija jāapgūst, tā arī nav iestājusies. Līdzīgi kā citiem cilvēkiem ir sarežģītas attiecības ar matemātiku, man tā acīmredzot ir ar fiziku, kurā, pirmkārt, jau pamatskolā īpaši necentos iedziļināties, jo biju pārliecināta, ka mana nākotnes profesija, lai kāda arī tā būtu, noteikti nebūs saistīta ar fiziku jebkādā tās izpausmē, un, otrkārt, kopš pamatskolas pabeigšanas man tā gluži vienkārši nebija jāmācās. Tie nu būtu... pieci gadi, un tagad man sev jāatgādina pat tik elementāras lietas kā, piemēram, sprieguma un strāvas stipruma SI mērvienības.

Un pašlaik es te sēžu un lasu šādas lietas, citēju profesoru Gorbānu: 

Pusvadītāju diožu uzbūve: pusvadītāju ierīce ar vienu pāreju un diviem izvadiem (bāze un emiters). Diodes iedala: punkta diodēs  (ar  punktpāreju,  kuras  laukuma  izmēri  ir  mazāki  par pārejas  biezumu.  Punkta  diodi  veido  kontakts  starp  tievu metāla adatu un n tipa Ge. Adatas metāls difundē germānijā un izveido stipri leģētu p tipa apgabalu - emiteru) un virsmas diodes, kuras iedalās: sakausētās (leģētās) diodes (izgatavo no n tipa pusvadītāja , sakausējot to ar akceptoru, vai arī no p  tipa  pusvadītāja, sakausējot to ar donoru) ar  difūzijas paņēmienu(izgatavo:  p  tipa  Ge  ievieto  krāsnī  ar  H2 atmosfēru.  Krāsnī  iztvaicē  antiomu, kura  tvaiki  difundē germānijā un izveido tajā n tipa germānija kārtiņu – emiteru), epitaksiālais paņēmiens (izmanto lai iegūtu uz stipri leģēta p+ vai  n+  tipa  pusvadītāja  tādas  pašas  kristāliskas struktūras vāji leģētas kārtiņas), jonu implantācija (piemaisījumu jonus elektromagnētiskajā  laukā  paātrina  un  ar  tiem  bombardē pamatpusvadītāja  plāksnīti),  planārā  tehnoloģija  (šā  veida diodēm  abi  izvadi  novietoti  vienā  plaknē.  Uz  silīcija  kristāla virsmas  izveido  SiO2  kārtiņu  un  tajā  izkodina  logus,  caur kuriem difundē gāzveida atomu piemaisījumus).

...un mēģinu izprast, kā gan augstākminētā informācija man palīdzēs manā nākotnes programmēšanas karjerā, kam es tik cītīgi un mērķtiecīgi gatavojos?...

eF My Lighthouse

Kādēļ, ak, kādēļ viss, viss, VISS novērš manu uzmanību no mācīšanās. Frailty, kas skan (lienam Internetā un atrodam viskautko saistītu ar to). Tukšā kafijas krūzīte, kas prasās nomazgājama (neiziet no prāta doma, ka jāpieceļas tak un jānomazgā). Ienākoša e-pasta notifikācijas zvaniņš (atveram, izlasām, nedod dies' vēl atbildam). Netīšām prātā klejojošas domas (atkal jau lienam Internetā. Skatāmies, cik maksā veci Audi un dzīvokļi  Torņakalnā. Iemetam aci sen neaplūkotos blogos. Un tā tālāk, tālāk un tālāk prom no jēgpilnām lietām).

Šķiet, es šovakar nesaņemšos izlasīt par apakštīklu adresēšanu un IPv4 adresēm binārajā skaitīšanas sistēmā, sasper mani juods. Bet obligāti jāizlasa.

Vakar pieminētais kontroldarbs diskrētajā matemātikā izvērsās par lokāla mēroga traģēdiju. Viss kurss bija šokā.
Pēc tā, jau nākamajā lekcijā, labu laiku sēdēju, bezspēkā un klusā izmisumā novietojusi pieri uz galda. Jānis uz manas klades maliņas blakus manai galvai uzrakstīja manu esamību pilnībā izsakošu burtu kombināciju, FML.

Jā. Tuvākajās pāris nedēļās izdarāmais: Windows servera instalēšana, algebras mājasdarbs, gatavošanās programmēšanas praktisko darbu kontroldarbam (kas draud izvērsties par vēl vienu traģēdiju), mājasdarbs diskrētajā matemātikā, home reading angļu valodā, plus vēl kontroldarbi programmēšanā, algebrā, datorsistēmu uzbūvē...

Ļoti precīzi, tieši tā es šodien jūtos. FML.

Dzeja un My Dying Bride

Bija laiki, kad es rakstīju dzeju. Pilnīgi nopietni. Bija pat cilvēki, kam tā patika, vismaz tā viņi man teica.
Nu jau kāds brīdis, kopš to vairs nedaru. Dažādu iemeslu dēļ. Pamatā visai triviālu iemeslu, lai cik nepatīkami man būtu to atzīt.

Toties tagad mācos programmēt, studēju universitātē. Un, kad iečīkstējos: "Redz, bija laiki, kad es rakstīju dzeju..." man teica: "Iemācīsies programmēt, varēsi rakstīt programmas dzejā."

Kā?

Šitā te:

"Black Perl"

BEFOREHAND: close door, each window & exit; wait until time.
    open spellbook, study, read (scan, select, tell us);
write it, print the hex while each watches,
    reverse its length, write again;
    kill spiders, pop them, chop, split, kill them.
        unlink arms, shift, wait & listen (listening, wait),
sort the flock (then, warn the "goats" & kill the "sheep");
    kill them, dump qualms, shift moralities,
    values aside, each one;
        die sheep! die to reverse the system
        you accept (reject, respect);
next step,
    kill the next sacrifice, each sacrifice,
    wait, redo ritual until "all the spirits are pleased";
    do it ("as they say").
do it(*everyone***must***participate***in***forbidden**s*e*x*).
return last victim; package body;
    exit crypt (time, times & "half a time") & close it,
    select (quickly) & warn your next victim;
AFTERWORDS: tell nobody.
    wait, wait until time;
    wait until next year, next decade;
        sleep, sleep, die yourself,
        die at last
# Larry Wall

Kas attiecas uz My Dying Bride - bija pagājusi vesela mūžība, kopš pēdējo reizi klausījos. Pašlaik skan albums Songs Of Darkness, Words Of Light. Atceros jaunīb's laikus un jūtos skaisti. Ja vēl nebūtu jāgatavojas kontroldarbam (2012-10-24, 10:30 Diskrētā matemātika@14.auditorija), būtu laime pilnīga.

Ehh, jaunība, melnums, kerzas, konči, alus un metāls.

Fifty Shades of Grey

Darbā tā vai tā nav iespējams pamācīties determinatu īpašību pierādīšanu ar matemātiskās indukcijas metodi, predikātu loģiku un datorsistēmu uzbūves fizikālās detaļas, tāpēc nevis sēdēšu un klapēšu minesweeper'u vai solitaire, bet lasīšu jaunāko sieviešromānu. Esot labs un par labu tēmu, he he. Ta jau redzēs.

Starp citu, šis romāns jau tiekot ekranizēts, un uz galveno lomu pretendē Alexander Skarsgård. Ja tā būs, tad es noteikti noskatīšos! :D
Klusi pie sevis domāju, ka Christian Bale arī būtu ļoti, hm, piemērots.

// Pilnīgi nesaistīti ar to, kas pašlaik notiek manā dzīvē

Pēkšņi ienāca prātā skaistuma koncepts.

Nē, tā ir tikai mana ilūzija, ka "pēkšņi ienāca prātā". Patiesībā, nupat pamanīju, šis vārds ir lieliem burtiem iedrukāts žurnāla lappusē, kas pašlaik ir manu acu priekšā, to pašu acu, kuras pirms pusminūtes pavirši pārslīdēja tai pašai lappusei. Labi, stāsts pašlaik nav par to.

Re, ko saka par to vikipēdijas tante:

Beauty (also called prettiness, loveliness or comeliness) is a characteristic of a person, animal, place, object, or idea that provides a perceptual experience of pleasure or satisfaction. Beauty is studied as part of aesthetics, sociology, social psychology, and culture. An "ideal beauty" is an entity which is admired, or possesses features widely attributed to beauty in a particular culture, for perfection.

Starp citu, guglējot bildes ar atslēgvārdu "beauty", kā pirmā uzrādās Parīzes Dievmātes katedrāles centrālās rozetes bilde (skaidrs, tāpēc, ka no vikipēdijas taču), un tai seko vienas vienīgas sieviešu seju bildes. Sieviešu sejas, sieviešu sejas, sieviešu sejas... vai tiešām tas ir monopoliski galvenais, ko pasaule saista ar jēdzienu "skaistums"?... 

Esmu pārsteigta.

Ok, labi, ņemam vērā, ka in English viens un tas pats vārds apzīmē gan skaistumu, gan skaistuli.

Bet tāpat.

Te ir dažas lietas, pavisam mazliet, kas man šķiet skaistas. Jocīgi, mans nodoms tagad nebija te publicēt kaut jel ko tādu, no sevis, tā teikt. Bet sakārojās tomēr.

Ja jau reiz sievietes, lai tad iet 
- sievietes... 

Ļoti, ļoti skaista seja. 
Nepareiza.

Helena. Kaut kas viņā ir. Mistiska.

Jā. Skaisti.

Man šķiet, man pat bijuši sapņi šādā vidē. 

Tik ļoti es to mīlu, manu dārgo jūgendstilu.

Smalki. Gluži kā man patīk.

Aww.

Minkas, minkas, minnīši.

Mazās nāves

Es biju ceļā uz darbu. Bija sestdienas vakars, apmēram septiņi, spīdēja dzeltena saule, atvasarā viņa tāda paliek, spilgti dzeltena, un bija vēss. Manu kaklu sildīja šalle, pret asfaltēto ietvi klaudzēja zābaku papēži.

Pēkšņi, ejot pāri ielai, manu prātu burtiski uzspridzināja doma, ka es drīz nomiršu. Man jau kādu laiku bija aizdomas, ka varētu notikt kaut kas slikts, bet te vienā mirklī kļuva skaidrs, kas tieši tas būs. Es nomiršu. Viss par to liecināja, mana pēdējā laika nelāgā pašsajūta, es nekur nespēju atrast sev vietu, nekas, ko iesāku darīt, neveicās, man trūka enerģijas, es nespēju tikt galā pat ar šķietami pašsaprotamiem uzdevumiem, nespēju koncentrēties un bieži kavējos skumjās pārdomās. Šādos brīžos manu seju pārklāja šķietams bezcerības plīvurs, kas atbaidīja un mulsināja apkārtējos. Es drīz miršu.

Dažas sekundes vēlāk, kad pirmais drudžaino domu virpulis bija pārskrējis, es piezvanīju viņam. "Mīļum, man Tev kaut kas jāsaka." -"Kas, manu saulīt?" -"Manis drīz vairs nebūs, man ir sajūta, ka es drīz nomiršu." -"Lūdzu, nedari to." -"Nē, nē, man pat šķiet, ka es negribu mirt, tas vienkārši tā būs, neatkarīgi no manas gribas." -"Mīļā, nomierinies, tās ir tikai Tavas iedomas." -"Tu tā domā? Es nezinu, man ir sajūta, ka tas tūlīt notiks." -"Tas ir tikai Tavā galvā, ar Tevi viss ir kārtībā." -"Jā?... hm. Man tomēr šķiet..." -"Mīļā, viss ir labi. Tu nemirsi. Tikai nedari muļķības, Tu man esi vajadzīga." -"Nu labi. Paldies. Es mīlu Tevi." -"Un es mīlu Tevi."

Nedaudz vēlāk, nomierinājusies es sapratu, ka tā nav mana nāve, ko es jūtu kliedzam caur sevi. Tās ir skumjas par mirstošo vasaru, tā ir vasaras nāve, par kuru es sēroju katru rudeni. Tās mani paralizē, pārņem savā varā un moka līdz pat ziemai, līdz pirmajam īstajam sniegam. Vienīgi tad, kad ir uzsnidzis un nostājies sniegs, apmeties uz palikšanu, vienīgi tad beidzot iestājas miers, smags, neveikls un mēms.

Dažreiz šķiet, ka man būtu vieglāk dzīvot kaut kur citur. Kur vasarai nav neizbēgami jānomirst.

Es neesmu bildes autore.

Justeins Gorders - Pasjansa noslēpums

Es jau iepriekš šausmīgi atvainojos par kārtējo garo citātu... bet es neesmu vainīga, ka autori rada tik brīnišķīgus darbus, kuros ir tik skaisti citāti... un apjomīgi, neko darīt.
Esmu pārliecināta, ka šo es kaut kad vēlēšos pārlasīt.

- Ikvienam cilvēkam ir divi vecāki, četri vecvecāki, astoņi vecvecvecāki, sešpadsmit vecvecvecvecāki un tā tālāk. Ja tu paskaitītu atpakaļ līdz 1349. gadam, - sanāktu krietni daudz.
  Es pamāju.
- Tad nāca bubonu mēris. Nāve gāja no ciema uz ciemu, un visļaunāk klājās bērniem. Taču neviens no viņiem nenomira.- Kā tu vari tik droši to apgalvot? - es apmulsis jautāju.
  Tētis ievilka dūmu un tad teica:
- Tādēļ, ka tu sēdi šeit un skaties uz Adrijas jūru.
  Viņa secinājums par lietas būtību atkal bija tik pārsteidzošs, ka es nesapratu, ko lai atbild. Bet es jutu, ka viņam ir taisnība - ja kaut viens no maniem senčiem būtu nomiris, būdams bērns, tad viņš nevarētu būt mans sencis.
- Iespēja, ka neviens no taviem senčiem nenomira jau bērnībā, ir viens pret daudziem miljardiem, - tētis turpināja; nu vārdi gāzās kā ūdenskritums. - Bet runa jau nav vienīgi par melno nāvi, vai saproti? Redzi, visi tavi senči ir izauguši par lieliem cilvēkiem un laiduši pasaulē bērnus gan laikos, kad plosījās pašas briesmīgākās dabas katastrofas, gan laikos, kad bērnu mirstība bija drausmīga. Daudzi, protams, saslima, bet viņi spēja izķepuroties. Tātad simtiem miljardu reižu tu, Hans Tomas, esi bijis par mata tiesu no nāves. Tavu dzīvi uz šīs planētas ir apdraudējuši kukaiņi un plēsīgi zvēri, meteorīti un zibens spērieni, slimības un kari, plūdi un ugunsgrēki, saindēšanās un slepkavas mēģinājumi. Stiklestades kaujā vien tu tiki ievainots simtiem reižu. Jo tavi senči noteikti bija abās pusēs - jā, tu karoji pats pret sevi un pret iespēju piedzimt tūkstoš gadus vēlāk. Tu zini, ka pēdējā pasaules karā notika tas pats. Ja labie norvēģi okupācijas laikā būtu nošāvuši tavu vectēvu, tad mēs - nedz tu, nedz es - nekad nebūtu piedzimuši. Redzi, šādas situācijas vēstures gaitā ir atkārtojušies miljardiem reižu. Ikreiz, kad no gaisa bira bultas, tavas izredzes piedzimt ruka mazumā. Bet tomēr tu, Hans Tomas, sēdi šeit zem šīm debesīm un runājies ar mani! Vai tu to saproti? (..)
- Es runāju par vienu vienīgu garu nejaušību ķēdi, - tētis turpināja. - Faktiski šī ķēde stiepjas vēl tālāk pagātnē līdz pat pirmajai dzīvajai šūnai, kura sadalījās divās daļās un tādējādi kļuva par pamatu visam, kas šodien dzīvo un aug uz šīs planētas. Iespēja, ka mana ķēde trīs četru miljardu gadu laikā tādā vai citādā veidā nebūtu pārtrūkusi, ir neiedomājami maza. Un tomēr es esmu izķepurojies no visām likstām. Piķis un zēvele, man tas ir izdevies. Tāpēc es saprotu, cik ļoti man ir paveicies, ka varu dzīvot kopā ar tevi uz šīs planētas. Es saprotu arī, cik laimīga ir katra vissīkākā radībiņa uz šīs zemes.
- Bet kā ar neveiksminiekiem? - es jautāju.
- Viņu nav! - tētis gandrīz vai kliedza. - Viņi nekad nav dzimuši. Dzīve ir kā milzu loterija, kurā ir redzamas tikai laimējušās lozes.

Man šķiet iedvesmojoši. Tas ir līdzīgi kā tas joks par to, ka "tad, kad iet grūti un rokas nolaižas, atceries, ka savulaik taču tu biji visspēcīgākais spermatozoīds no miljoniem" :D
Vēl tur izlasīju šādu domu:

Rau, ja kāds vispirms aptver, ka ir kaut kas tāds, ko viņš nesaprot, tad viņš jau ir uz pareizā ceļa, lai beigu beigās tiktu ar visu skaidrībā.

Ļoti jauka doma, sevišķi man tagad, nupat sākušai studijas, no kurām neko daudz nesaprotu, ha.

Periodiskā pieteikšanās...

...ir termins manā darbā. Viens no maniem uzdevumiem ir pieskatīt, lai manā pārraudzībā esošie kolēģi to noteiktā laikā izdara. Un, re, pati jau diezgan sen neesmu devusi par sevi ziņu. Bet nu nekas, mana pieticība neļauj man lolot ilūzijas, ka te pēc manis kāds sevišķi sailgojies.

Kas pēdējā laikā noticis.

Esmu (gandrīz neskaitās, zinu, bet tomēr) gandrīz pabeigusi remontu dzīvoklī. Vairs tikai atlicis piekārt aizkarus, pat stanga beidzot ir sagādāta.
Man patīk, jūtos savās mājās labāk nekā iepriekš. Tās bildes - gan nesolu. Varbūt ielikšu arī te.

Pirms pāris dienām pabeigts tika vēl šis tas - mans lilijas tetovējums uz kreisās kājas. Pagaidām vēl dikti sāp un izskatās maldinoši, varēs visā krāšņumā apskatīt pēc dienām piecām, pēc nedēļas. Paldies manam mīļajam Cukuriņam, manai Kristīnītei!

Nupat pabeidzu - oho, vēl kaut kas godam pabeigts! - lasīt kādu grāmatu, par kuru biju dzirdējusi labas atsauksmes jau iepriekš un kuru man tikko nesen salielīja mammīte. Esot iedvesmojoša, viegla un jauka grāmatiņa. Bez pozitīvajām rekomendācijām laikam nebūtu uzdrīkstējusies pieķerties grāmatai, kuras vāku rotā intelektuāli graujošais uzraksts "dāmu romāns"... Jā, nenožēloju, protams, grāmata ir tieši tāda - viegla, ātri lasāma. Iedvesmojoša - nosacīti, sievietei, kam gadījies nokļūt galvenās varones situācijā, viņas, kaut fikcionālā, bet tomēr pieredze, noteikti varētu palīdzēt. Tfu, tfu, tfu, nepiederu pie viņām, tomēr lasīju ar interesi, un maiņa gluži nemanot jau tuvojas beigām.

Nu, tā. Nezinu, varbūt drūmais laiks mani atkal tik drastiski ietekmē, bet pēdējās dienās nejūtos spīdoši. Varbūt satraucos par to, kas mani sagaida pēc nedēļas, divām - sāksies studijas, jauns režīms darbā, vēl taču jāatrod laiks autoskolai...


Es neesmu bildes autore.

Dženeta Vintersone - Bākuguns

Šis būs garākais citāts, ko es esmu te atrādījusi, bet tas ir to vērts. Pēc šī gabaliņa izlasīšanas (būtībā jau teju visu laiku, kopš sāku lasīt šo grāmatu, tas mani turējis savā varā) mani pārņēma tāda savāda sajūta, tāda mīļa melanholija, skumja.

1859. gads. Čarlzs Darvins izdod grāmatu "Par sugu izcelšanos", un Rihards Vāgners pabeidz operu "Tristans un Izolde". Abas stāsta par pasaules iesākumu.
Darvina stāsts ir objektīvs, zinātnisks, empīrisks, izmērāms.
Vāgnera - subjektīvs, poētisks, intuitīvs, noslēpumains. 

"Tristanā" pasaule sabrūk līdz kuģim, gultai, laternai, mīlas dzirai, ievainojumam. Visa pasaule ietilpst vienā vārdā - Izolde.
Romantiskais solipsisms - bez mums abiem nav nekā - ir pilnīgs pretmets Darvina dabas pasaules daudzveidībai un atšķirībai. Te pasaule un viss tajā pastāvošais veidojas un tiek pārveidots - nenogurstoši un nepārtraukti. Dabas vitalitāte ir amorāla un nesentimentāla; vājie iet bojā, stiprie izdzīvo.
Novārgušajam un ievainotajam Tristanam bija jāmirst. Mīlestība viņu izdziedināja. Mīlestība dabiskajā izlasē nav paredzēta.
Kur sākas mīlestība? Kura no cilvēciskajām būtnēm paskatījās uz otru sev līdzīgu un ieraudzīja tās sejā mežus un jūru? Vai tajā dienā, nomocījies un piekusis, savainotām, sagrieztām rokām stiepjot mājup barību, tu, ieraudzījis dzeltenās puķītes un īsti nesaprazdams, ko dari, noplūci tās tāpēc, ka es mīlu tevi?
Mūsu esamības fosilajos pierakstos mīlestība nav atrodama. Tu nevari to atrast, saspiestu zemes garozā, kur tā gaida savu atklājēju. Mūsu senču garie kauli neko nestāsta par viņu sirdīm. Viņu pēdējo maltīti reizēm saglabā kūdra vai ledus, bet domas un jūtas ir zudušas. (..)
Un tomēr - vēl joprojām cilvēka ķermenis ir visu lietu mērs. Tas ir mērogs, ko mēs pazīstam vislabāk. Šīs smieklīgās sešas pēdas ietver zemeslodi un visu, kas tajā atrodas.

Skaisti. Nav pat, ko piebilst.

Remonta lažu saraksts. Vol.2

Tā. Nāk jaunas pieredzes pašrocīgajā dzīvokļa remontēšanā, jauni feili un win'i.

Nākamreiz remontējoties, noteikti vajadzēs:

• Atšķaidīt griestu krāsu. Es pat, goda vārds, nenojautu, ka tā vispār jādara! Tas bija apmēram tā: Mamma: "Tu ar tādu biezeni nepakrāsosi, vajag šķaidīt!" Es: "Nu nezinu, nu ok... (ieleju drusciņ ūdeni, samaisu) Šitā?..." Mamma: "Vēl, vēl lej!" (ieleju vēl, samaisu) Es, ar nedrošības izteiksmi sejā: "Ēmmm... šitā?..." Mamma: "Vēl, vēl, droši!" (Ieleju - nu jau spainī salijis PUSLITRS ūdens, konsistence krāsai kā saldajam krējumam) Es: "Nu viss, vairāk man bail liet!" Mamma: "Nu tagad jau ir bišķiņ labāk." :D Atšķaidītu krāsu gan ir daudz "jautrāk" krāsot nekā neatšķaidītu, jo kriksīši lido uz visām pusēm, bet nu... klausīju mammu, un rezultāts sanāca no skata tikpat labs kā krāsojot ar biezeni, vienīgi krāsa palika pāri. Būtu es zinājusi, ka tā krāsa ir jāšķaida, būtu ietaupījusi kādus sešus latus un nokrāsojusi visus griestus ar vienu spainīti, bet, tā kā pirmais spainis nebija īstajā krāsā, tad viss tomēr beidzās labi. Un ar to krāsu uzfrišināšu jauno mazo mēbeli, skatīt zemāk.
• Par to griestu krāsu - paradokss. Tapetei, uzlīmētai uz sienas, nedaudz mainījās tonis. Pirmoreiz pērkot krāsu, darīju to pēc atmiņas un domāju, ka esmu nopirkusi nepareizu, jo, pieliekot tapetes rulli pie krāsotajiem griestiem, krāsa nedaudz atšķīrās. Otro krāsas spaini pērkot, ņēmu līdzi tapetes paraudziņu... un nopirku krāsu, kas bija gandrīz identiska tapetei, bet tagad, kad griesti nokrāsoti un daļa tapešu salīmētas - tās krāsas atšķiras! Un, interesantākais, pirmā, bez nekādiem paraugiem pirktā krāsa būtu derējusi pat labāk tam tapetes tonim, kāds tas tagad ir. Savādi.

Bet vispār šoreiz tīri normāli gāja: 

• Saistībā ar tapetēm - patiešām nav jēgas smērēt līmi uz sienas, nav jāizgudro jauns velosipēds (starp citu, zinājāt, ka pirmo riteni izgudroja un uzrasēja - bet diemžēl neizgatavoja - Leonardo da Vinči?) - vajag tikai atrast kādu gana lielu un daudzmaz tīru virsmu (man bija galds), uz kuras noklāt tapeti līmes uzklāšanai. Ķellējot sienu (man vēl tās sienas tādas tā kā kaļķa, kā apmestas), līdz brīdim kad jālīmē klāt tapete, visa līme jau ir sen iesūkusies tai sienā! Tad jāklāj otra partija līmes, patēriņš sanāk baiss. It kā sausu tapeti ir vieglāk manevrēt, bet slapja savukārt ir smagāka, smukāk nostājas uz sienas, turklāt ir elastīga - vieglāk piedzīt jauno loksni klāt jau salīmētajām. Ar to smagāka gan uzmanīgi - vienu loksni sanāca sabojāt - sasmērēta ar līmi, tā kļūst gluma, viens stūris izslīdēja no rokas, un tapetei noplīsa apmēram ceturtā daļa, nācās mest ārā visu loksni. 
• Mēbeles. Pieminēju jau, ka man istabā ir divas drausmīgas padomjlaiku sekcijas daļas. Baigie grausti, durvis neturas ciet, plauktu nav, nu ārprāts. Gluži netīšām, meklējot netā informāciju par lietotām mēbelēm (mazums, kādam varbūt noder mans briesmonis), uzgāju šo te. Devāmies uz Ādmiņu 4 izčekot, kas tur īsti. Nu jā, vairums mēbeļu ir no birojiem, kuras dzīvoklim būtu visai sarežģīti piemērot, bet atradām tomēr veselas divas mēbeles, lielāku (tādu kā kumožskapi, sekcijas vietā) un mazāku (kumodīte uz ritenīšiem, ar trim atvilktnēm), kuras izskatās pat tīri civili. Es vēlāk nofočēšu un ielikšu bildi. Jau izdomāju, kā viņas drusciņ pārveidot, lai vēl labāk iederas manā dzīvoklītī.

Remonta lažu saraksts.

Atceraties, pirms kāda laika es tik priecīgi, tik priecīgi rakstīju par to, ka man dzīvoklī sākas remonts un par to, kādas tapetes es līmēšu uz sienām, un tādā garā?... Nu, jā, remonts ir nedaudz ievilcies. Līdz ar to arī bardaks, izgrūstītas mēbeles (tās idiotiskās padomjlaiku sekcijas ir tik nenormāli smagas!!!), putekļi, netīras čībiņas, špakteles klekši uz grīdas un vēl kaudze nepatīkamu lietu. Nu jā, šis taču ir MANS remonts.

Nē, nē, viss kārtībā, es nesūdzos, kaut arī, godīgi sakot, nerēķinājos ar to, ka radošais remontēšanas process tā ieilgs. 

Abi ar dārgumiņu katrs remonta aktivitātes šitādos smalkumos veicam pirmo reizi, cītīgi krājam pieredzi, un viņam ienāca prātā ģeniāla ideja pierakstīt visas lažas, lai, nākamo remontu veicot, tik stulbi vairs nekļūdītos. Es iedomājos - kāpēc ne šeit - mazums, vēl kādam noder. Nu jā, un šis lažu saraksts tiks periodiski papildināts, es taču, simt punkti, kaut ko būšu aizmirsusi pieminēt, bet kļūdījāmies mēs gana daudz :D

• Pirms materiālu iegādes rūpīgi aprēķināt nepieciešamo daudzumu. Sanāca nopirkt trīslitrīgu spannīti griestu krāsas - tikai vienai kārtai, kaut gan bija taču atskāršams, ka ar vienu nepietiks... šajā lažā gan slēpjas arī viena nelaža, par to nākamajā punktā. 
• Pērkot dažāda veida materiālus, saskaņot krāsas. Griestiem krāsu pirku vēlāk - nepaņemot līdzi pirmīt iegādātās tapetes paraudziņu. Tāpēc labi vien ir, ka krāsas pietika tikai vienam slānim. Tiesa gan, atšķirība nav dramatiska (man acīmredzot ir laba krāsu atmiņa), griestu tonis nav krasi atšķirīgs no tapešu toņa, bet tomēr. Mēs taču gribam visu izdarīt perfekti.
• Gruntējot virsmas, sevišķi griestus, apsegt VISAS virsmas. Arī grīdu. Tagad manu veco krāsotā saplākšņa grīdu klāj raupja kārta, kuru nost var dabūt tikai ar lielu daudzumu silta ūdens, ļoti abrazīvu švammi un ļoti lielu piepūli.
• Apsvērt, kādi instrumenti un materiāli būs nepieciešami. (Šo gan ir pagrūti paredzēt, bet tomēr) Man tagad ir jauns krāsojamais rullītis, neizpakots, jo mīļumam, izrādās, nepatīk krāsot, un pietika ar vienu rullīti - man. Tāpat arī plēvi nācās piepirkt klāt, jo apklājamo mēbeļu un priekšmetu, izrādās, mums ir vairāk, nekā bijām domājuši.

Tomēr nav jau arī tik bēdīgi ar mums, šo to izdarījām pareizi: 

• Materiālu piedāvājumu, cenas, patēriņu un citas vērtīgas lietas var izpētīt interneta būvmateriālu veikalos, kuru, izrādās, ir gana daudz. Tas palīdzēs saprast, kādos daudzumos katra lieta jāpērk un rēķināties ar aptuvenajiem izdevumiem. Tāpat arī internets ir pilns ar pamācībām, kā pareizi darīt visādas lietas, līmēt tapetes, krāsot griestus, špaktelēt...
• Krāsas par izdevīgākām cenām nekā Depo un K-Rautās var nopirkt kādā no Rīgas laku un krāsu rūpnīcas veikaliem. Man neviens nesamaksāja par reklāmu, es tikai dalos pieredzē :D Man jau vispār patīk doma, ka remontējamies ar Latvijā ražotiem būvmateriāliem. Vairāk vai mazāk.
• Špakteļlāpstiņas ir vērts iegādāties dažāda platuma. Un nepirkt pašas lētākās - mums bija viena tāda, likās, kas tad tur, viens štrunta bleķītis, bet viņa sāka rūsēt burtiski mūsu acu priekšā, tikko saskārās ar špakteli, un, ilgāk strādājot, pat iekrāsoja to rūsas krāsā!

Kā jau pieminēju, šis saraksts droši vien tiks papildināts. Vēl jau neesam tikuši līdz tapešu līmēšanai, tas solās būt jautrs pasākums. Mamma iesaka līmi kleksēt uz sienas, nevis uz tapetes loksnes, jo vinila tapetes mēdzot izmirkt un pa drusciņai plīst. Tajā pašā laikā man ir krutā tapešlīme, kurai pievienots pigments, lai neuzmanīgs censonis neatstāj kādu tapetes pleķi sausu un nenoklātu. Pamēģināsim laikam gan vienu, gan otru variantu, redzēs, kā sanāks.

Es neesmu bildes autore.

Ķepiņu ķepiņā

Man vienmēr ir gribējies būt tādai... vintage'īgai, bet kaut kā nebija īsti sanācis. Vislaik cītīgi izdomāju visādus iemeslus, kas traucē. Nu un tagad, izskatās, vintage, nevarēdams mani sagaidīt, pats ir atnācis. Ar mammītes gādību, protams, bet ne tikai.

Vakar pirms braukšanas uz lidostu mums bija gandrīz stunda laika, mēs ņēmām viens otru aiz ķepiņas un gājām ēst saldējumu. Skaists vakars, silts, mana pumpainā kleita, maza, cakaina jaciņa, matos vēl būtu iederējies lakatiņš, bet bija jauki tāpat. Pie vienas rokas mans mīļums, otrā - saldējuma turziņa, mēs joprojām esam līdz ausīm iemīlējušies, nesteidzīgi pastaigājamies Vērmanes dārzā, ik pa laikam saskatāmies, sasmaidāmies, tad ieņemam kādu brīvu soliņu un barojam viens otru ar krāsainu, zemeņgabaliņiem un kokosskaidiņām bagātīgi apbērtu saldējumu, kurš ir tik ārkārtīgi auksts, ka visapkārt uzmetas zosāda.

Un kopš šodienas (paldies, mammucīti!!!) man ir vēl viena pumpaina kleitiņa, apburoši mīļa.

Jūtos tik jauki un labi, ka kļūst pilnīgi savādi. Nepierasti.

Es neesmu bildes autore.

Ulfs Eriksons - Stikla cilvēki

Savā laikā biju sajūsmā par šo grāmatu, par kuru, godīgi sakot (un diemžēl... bet lasīju jau vairāk nekā pirms gada. Iespaidiem piemīt niķis palēnām izplēnēt.), biju galīgi piemirsusi. Vēl vairāk, protams, par to, ka man palikuši izrakstīti skaisti citāti no tās. Padalīšos.

Pēc mokošā satiksmes negadījuma es paliku sēžam pie veikala loga letes, kamēr dusmas izplēnēja. Ārpusē ļaudis steidzās ar saviem portfeļiem un mobilajiem telefoniem kaujas gatavībā. Vējš stūmās smagi pa ielām. Tas piešķīra trotuāra steigai savādu mieru: steidzīgo drēbes strauji plīvoja, kamēr tie cīnījās katrs savā bezgalībā, lai paspertu vēl vienu vienīgu soli uz priekšu. Tur pie kafijas turziņas jutu, ka manī kaut kas atrod mieru. Nemaz nebija nogurdinoši šo domu paturēt prātā.

Vai es savu draugu acīs esmu iedzīvotājs pasaulē, kuru es pazīstu, vai īstenībā esmu tur kāds cits, kuru es nepazīstu, kāds nepazīstamais, kas runā pazīstamās frāzēs, kuras tomēr skan pavisam citādi ārpus manas galvas, neskatoties uz to, ka tās sastāv no man tik labi pazīstamiem vārdiem, bet kurus nespētu identificēt, ja tos izņemtu laukā un sarindotu priekšā uz galda starp visiem citiem priekšmetiem?

Bet mēs neesam bērni, pat ja tāda doma nav zemē metama, ka pieaugušais ir tikai bērns, kas gadījuma pēc pieaudzis, kamēr bērns ir pieaugušais, kas patlaban piedzīvo savu bērnību.

Mēs sakām, ka dzīvojam un esam gatavi sniegt lielu daudzumu pierādījumu, ja vajadzīgs, lai sevi pārliecinātu, ka tiešām dzīvojam dzīvošanas vērtas dzīves. Bet mēs aizvien vairāk raugāmies uz sevi no tālienes, un mēs, kas uztveram šo cilvēku un nedēļu shēmu, kalendāru, pulksteņu, datoru, infopaneļu un TV ekrānu attēlus acu priekšā, mēs nevaram iejaukties viņu dzīvēs, nevaram neko mainīt. Jo viņu dienas ir aizzēģelētas aiz viņu dienu attēliem.

Starp citu, autors. Dikti patīk cilvēki ar šādu... suģestējošu ārieni, viņa portrets mani patiesi iepriecināja! ;)

Jā, un, ja kādreiz Stikla cilvēki nonāk Jūsu rokās, nelaidiet grāmatu no tām ārā, kamēr nebūsiet izlasījuši. Tikai nemēģiniet to "fiksi izraut cauri", šī ir no nesteidzīgi apceramajām grāmatām, baudāma. Ļoti, ļoti gaumīga, ikviens estēts noteikti novērtēs.

Vēlreiz par mīlestību.

Man kaut kā sanāk TL;DR ieraksti. Atvainojiet, gan jau man kādā brīdī izsīks sakāmais, un es sākšu rakstīt īsāk.

Kopš esmu sākusi blogot (man kaut kāda pretestība pret šo vārdu, tas tik rupjš liekas!), man ir pavēries jauns iespaidu un iedvesmas apvārsnis, jo, gluži dabiski, esmu sākusi lasīt arī citu cilvēku dienasgrāmatas.

Tad lūk. Šorīt uzdūros vienai, kuras ieraksti man lika iedegties baltā skaudībā. Meitene stāsta par attiecībām ar savu puisi, kas, cik saprotams, ir nesen sākušās, pirms dažiem mēnešiem. Viņa tik priecīga, tik iemīlējusies, kā jau tas vienmēr ir pašā attiecību sākumā.

Loģiskā secībā laikam būtu jāseko gaudām un žēlabām par manām attiecībām, kurās kaut kas ir galīgi un pilnīgi šķērsām. Nē, man nav iemesla sūdzēties, viss kārtībā, mīlam dikti un tā, tikai... man ļoti pietrūkst tā, kā šajās attiecībās nekad vairs nebūs - iemīlēšanās. Tas periods, kad tu smaidi, tikai iedomājoties par otru cilvēku, kad viss vēl ir jauns un noslēpumains, kad katrs skūpsts, katrs apskāviens liek un te man pilnīgi prasās lietot banālas frāzes sirdij iepukstēties straujāk un vēderā ārdīties taureņu baram. Kad tu sēdi kafejnīcā pretī šim cilvēkam, skaties viņam acīs un vienkārši nespēj nesmaidīt, turklāt tā sirsnīgi, līdz ausīm, un tu apzinies, ka izraisi viņā tieši tādas pašas izjūtas. Kad jūs izdomājat visādas kopīgas muļķībiņas, kā "mūsu dziesmu", "mūsu mīļāko filmu" un tamlīdzīgi.

Es kaut kur reiz izlasīju domu, ka sieviete patiešām mīl tikai savu pirmo vīrieti, pēc tam viņa mīl pašu mīlestību, un es tam nosacīti varu piekrist.

Vēl viena lieta, iespējams, turpinot iepriekšējā ierakstā sākto - par atklājumiem un pārsteigumiem attiecībās. Nupat atkal pārliecinājos, ka (atvainojiet, skolotāja Puķe, es atceros, ka tā ir stila kļūda!) katram cilvēkam ir atšķirīga izpratne par mīlestības jēdzienu. Un tas diemžēl var radīt šādas tādas problēmas, kad mēs no otra cilvēka sagaidām lietas (attieksmi, rīcības), kuras paši uzskatām par vajadzīgām dot mīļajam. Un, protams, esam sarūgtināti, kad nesaņemam gaidīto. 

Bet viss jau ir nemitīgā procesā, mīļotā cilvēka iepazīšana, viņa vēlmju un nepieciešamību apzināšanās un citas jaukas un visnotaļ noderīgas lietas. Un ar šādu domu es riebīgi mierinu sevi - minētajai bloga autorei šis nebūt ne vienkāršais process ir vēl priekšā. 

Fuj, kāda es. Piedod, bloga autore, es vēlu Tev un Tavām attiecībām tikai to labāko.

Sirdslietu mudžeklis

Vakar ar kolēģiem aizpļāpājāmies par attiecībām, stāstījām cits citam par, tā teikt, nestandarta pāriem savu paziņu lokā.

Es par šo tēmu biju domājusi jau sen. Bērnībā es (un pieļauju, ka daudzas jo daudzas citas meitenes tāpat) uzskatīju, ka pieaugušajiem viss ir vienkārši, ka ir sieviete un ir vīrietis, viņi satiekas, apprecas, viņiem ir bērni, viņi dzīvo kopā... un viss. Un katrs satiek savu vienu "īsto" cilvēku, ar kuru kopā veidot attiecības, ģimeni. Paradoksāli, bet pat tad, kad mana mammīte un tētis izšķīrās, es neanalizēju, kāpēc tas tā ir noticis, nevērtēju viņu rīcību pirms un pēc šī notikuma, tikai turpināju naivi ticēt, ka pareizs un pieņemams ir tikai viens attiecību modelis.

Tas tā bija līdz brīdim, kad pati kļuvu pieaugusi un sāku veidot attiecības. Bezmaz kauns tagad atzīties - patiešām biju pamatīgā šokā, kad sapratu, ka nekas, Ne-kas nav tik vienkārši, kā biju izfantazējusies. Izrādās, attiecību modelis nav tikai viens, un vīrieša un sievietes loma tajā nav viennozīmīga, nav stabila un nesatricināma, kā rakstīts grāmatās un redzams filmās, kuras atceros no bērnības. Izrādās, ka tikai no malas viss izskatās tā mietpilsoniski - idilliski, vienkārši un pašsaprotami.
Es nezinu, varbūt citiem cilvēkiem attiecības izdodas veidot tādas, kādas es tās biju izsapņojusi bērnībā, varbūt citi māk nedramatizēt, neradīt problēmas, neveidot, tīši vai netīši, konfliktus ar saviem partneriem, varbūt citiem izdodas atrast tādus cilvēkus, ar kuriem ir kopīgas intereses, principi, uzvedības normas, domāšanas veids... Intelekta līmenis, galu galā. Tādus, ar kuriem tiešām gribas, un, svarīgākais, nav grūti dzīvot kā grāmatās, "ilgi un laimīgi, līdz nāve mūs šķirs". Man šajā ziņā ir bijuši šādi tādi sarežģījumi.
Man ir gadījies nokļūt dažādās, ne daudzās, bet gana dīvainās attiecībās. Esmu izdzīvojusi vienu un to pašu attiecību modeli vairākkārt, tikai mainītās lomās. Zinu, kā ir mīlēt divus cilvēkus vienlaicīgi. Zinu, kā ir pašai būt vienam no šiem diviem cilvēkiem. Esmu bijusi iemīlējusies, sasapņojusies, bet tikusi atraidīta. Un - cik rūgteni salda ir sajūta, pēc kāda laika esot ar to pašu cilvēku tieši pretējās lomās, atraidīt viņu, kas tikai pēc laika ir attapies, no kā atsacījies. Jā, esmu arī izmantojusi otru cilvēku, un arī pati esmu tikusi izmantota.

It kā neesmu vēl tik veca, lai lepotos ar varenu dzīves pieredzi, bet tomēr šķiet, ka esmu piedzīvojusi pietiekami, lai nebūtu daudz lietu attiecībās, kas mani varētu pārsteigt. Tāpēc tuvi cilvēki man labprāt stāsta par savām ķibelēm, jo zina, ka es nekad demonstratīvi nešokēšos, netiesāšu un nekritizēšu.

Un, jā, - dzīvē viss nāk atpakaļ, tas patiešām tā ir.

"Mīlu" savu darbu.

Šodien pirmā diena darbā pēc atvaļinājuma.

Neizsakāmi, neizsakāmi negribējās šurp nākt, nespēju šorīt piespiest sevi piecelties pussešos un sākt rosīties... laiks arī šodien kaut kāds tāds, drēgns un apmācies, un, cītīgi minoties mana uzticamā ričuka mugurā, bija sajūta, ka elpoju rudenīgu gaisu. Hm. Ir deviņpadsmitais jūlijs, drusku vēl tā kā par agru oktobrīgām izjūtām.

Pirmās divas stundas vilkās kā divi gadi. Tas ir kā tajā jokā par fizikas stundu vidusskolā, kad tu sēdi tai fizikas kabinetā, pēc pusstundas paskaties pulkstenī un pagājušas ir tikai piecas minūtes... Pēc kāda laiciņa palika mazliet vieglāk - kad strādāšana paliek aktīvāka, laiks paskrien ātrāk. Tad sāka darboties multiplās gaidīšanas mehānisms - vispirms tu sāc gaidīt pusdienlaiku. Pēc tam - maiņas vidu, kas ir plkst. 14:00. Pēc tam - pulksten septiņus, mūsu inside joke, "pēdējo stundiņu". Un tad jau vairs tikai stunda līdz maiņas beigām.

Bet vispār es konstatēju, ka šitā nenormāli strādājot, kā es to pēdējos mēnešus esmu darījusi (patiesībā - kādus pēdējos! Es vienmēr tieši šādā tempā esmu strādājusi, jau kopš pašiem sākumiem šeit...), tu esi tiktāl noskrējies, ka esi iegājis tādā kā autopilotā, pat nepamanot, ka būtībā nedari neko citu kā vien strādā, strādā, strādā. Nepagūsti neko citu, ne aiziet uz kādu pasākumu, ne satikt draugus, neko, neko. Un tikai tad, kad beidzot iestājas maziņš brīvbrīdis, tu beidzot saproti, cik ārkārtīgi, ne-nor-mā-lī-gi pārguris esi visu šo laiku, turklāt nemitīgi - jo atpūsties taču nav laika!

Vārdu sakot, sāku nopietni domāt par iešanu prom no darba. Tā jau slims var palikt.

Šis ieraksts ir ar atpakaļejošu datumu, sāku rakstīt vakar darbā, bet - paradokss! - maiņa beidzās pārāk ātri, nepaguvu pabeigt!  :D

Ikdienības pazīmes

Man beidzot ir ilggaidītais atvaļinājums. Esmu mājās, cik ārkārtīgi neparasti, un stāsts šoreiz ir tieši par būšanu mājās, par to, kas liecina, ka tu esi mājās un nekur citur, jo nekur citur ar tevi nenotiek tādas lietas kā te (tur).
Situācija un apstākļi - es gultiņā uz punča, ķepiņas aizstiepušās līdz kompim, pirksteļi cītīgi drukā. Pa labi no manis ir galds, uz galda glāze (tumšzila stikla, ar cilni Coca-Cola, viena no tām, kuras deva maķīts kopā ar lielo komplektu), tajā salmiņš un blakus tiem limonādes pudele, Gutta aveņu-upeņu, baigi saldā un nedaudz sintētiska, bet garšīga. Pa kreisi no viņiem bibliotēkas grāmatiņa, Villija Sērensena Ragnaroks, ļoti iepatikās, es tagad meklēšu Vikipēdijā visu par skandināvu mitoloģiju.

Grīda klāta baltiem putekļiem, man vakar dzīvoklī nomainīja logus, bet es vēl līdz galam visu neizmazgāju. Noputēja visi priekšmeti, kas vien dzīvoklī bija, diski, kompji, grāmatas, sveces, tumbiņas, ūdenspīpe, šujmašīna, viss viss. Man tieši šodien brīvs, nākamā braukšanas nodarbība būs tikai rīt, es ķeršos pie tīrīšanas.

Tikko izmazgājās drēbes, man mājās ir sanitārais mezgls, vanna, izlietne, tualetes pods un veļasmašīna vienā telpā, es brīžiem domāju, kā gan viņi tur sadzīvo un nesaplēšas. Gāju skatīties drēbes un sapiktojos, uz veļasmašīnas man vienmēr novietots tualetes papīra rullis, un katru reizi pēc veļas mazgāšanas viņš ir iztinies līdz pusei uz grīdas. Tad jāsēž uz poda un jātin viņš atpakaļ, tas ir apnicīgi, bet es vienalga katru reizi aizmirstu pirms veļasmašīnas ieslēgšanas noņemt to rulli un nolikt uz plauktiņa.

Vispār, pietiek luni dzīt, jāiet jāizvelk no skapja drēbju karināmais žāvējamais, jāizkarina drēbes vismaz. Pēc tam jāsaķemmējas, man pretī gultai plaukta iekšienē ir spogulis, kurā es redzu sevi, izspūrušu un vēl bišķītiņ aizpapmpušu no ilgā miedziņa, un tad kaut kas jāuzēd, tējas siers uz saldskābmaizes, piemēram. Un tad - jāizmēra manas dzīvojamās istabas dimensijas, remonts turpināsies, līmēsim jaunas tapetes, kaut kādas šitādas, kā tajā bildē.

Un, jā, vispār. Man ļoti, ļoti patīk būt mājās.

Es neesmu bildes autore

Es gribētu būt šo vārdu autore

Jau kādu laiciņu man krājas citāti no grāmatām, ko esmu lasījusi. Ik pa laikam tiem uzduros un tur, kur tie atradušies līdz šim, mana epasta melnrakstos, tie sākuši man nedaudz traucēt. Atbrīvošos no viņiem te.

Oskars Vailds - Doriana Greja ģīmetne

Jūs pazudināt manu dzīvi ar savu atsacīšanos, jūs pazudināt mani kā mākslinieku. Neviens savu ideālu nesastop divreiz. Un nav daudzi, kas to sastop kaut reizi.

Kurts Vonnegūts - Čempionu brokastis

Trauts stāvēja kā pārakmeņojies Četrdesmit otrajā ielā. Es viņam biju dāvājis mūžu, kas nebija dzīvošanas vērts, taču vienlaikus apveltījis ar dzelžainu dzīvotgribu. Uz Zemes šāds savienojums bija ļoti bieži sastopams. 

"Es pats arī nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav." teica Trauts. "Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni." 

Tāpat kā pārējie kokteiļu bāra viesi, Karabekjans piesūcināja smadzenes ar alkoholu. Alkoholu brūvēja sīkbūtnes, ko dēvēja par raugu. Tās ēda cukuru un izkārnīja spirtu. Tās gāja bojā, piegānījušas pašas savu vidi.

Jānis Rokpelnis - Virtuālais Fausts

Un tomēr - Dievs ir tāds objekts (vai subjekts), kura eksistence ir atkarīga nevis no zināšanas, bet ticības. Ticu Dievam - viņš ir, neticu - nav. Vai tad krēsla esamība, kurā es patlaban sēžu, ir atkarīga no manas ticības vai neticības tam? Tas ir, un cauri. Rembranta oriģināls nav pakarināts virs mana paplukušā dīvāna - skaidra bilde. Labi, Dievu tu neesi redzējis miesīgām acīm. Bet tu neesi redzējis arī, teiksim, turku kūrvietu Antāliju ar tās dāmām jutekliski tīkamiem vīriešiem. Vai tāpēc tās nav? Vēl dīvaināk - saka: "Kāpēc Dievs pieļauj, ka mirst mazi bērni? Nē, man tāda Dieva nevajag!" Proti, man Dievs nepatīk, tātad viņa - būtībā - nav. Man nepatīk zemestrīce, bet vai es apgalvošu, ka tāpēc tās nav?

Ginters Grass - Brīnumkaste

"Tā ir mīlestība, manu mazo Tadel. Tā dara, ko grib. Pret to nav zāļu. Tā nāk un iet. Un sāp, kad ir aizgājusi. Taču dažreiz tā paliek līdz nāvei."

Haruki Murakami - Skarbā brīnumzeme un Pasaules gals

Ko gan es tādu būtu zaudējis? Es pakasīju galvu un sāku domāt. Zaudējumu, protams, bija pietiekami daudz. Ja izveidotu sīku sarakstu, sanāktu bieza burtnīca. No šā tā biju viegli šķīries, taču pēc tam nožēlojis. Ar kaut ko citu viss bija noticis citādi. Es nemitīgi zaudēju dažādas lietas, cilvēkus, jūtas, atmiņas. Tēlaini izsakoties, mana dzīve jau sen bija kā mētelis ar bezcerīgi caurām kabatām. Ņem, kādu adatu un diegu gribi - aizlāpīt vienalga nevar. Tad nu sēdi un domā, kā ar to tikt galā, bet kāds noteikti iebāž galvu tavā logā un nokliedzas: "Tava dzīve ir galīga nulle!" Un tev pat nav nekas iebilstams.

Bernhards Šlinks - Pārnākšana

Neatbildēta mīlestība neliekas mierā, līdz var liegt sevi mīlestībai, kas agrāk pati ir liegusi sevi tai. Tādējādi tā panāk savu taisnību, vai arī nekādu taisnību tā nav pelnījusi.

Hoseinī un bailes

Vispirms: noskaņojums.
Nemiers. Sirdsdarbība - paātrināta. Nedaudz reibst galva, nedaudz sāp, un trīc rokas. Visu laiku nebija, bet pašlaik ir arī tāda dīvaina garša mutē, netīkama.
Īsti nezinu, kāpēc tā ir, kas ar mani notiek, bet ar šādu pašsajūtu dzīvoju jau kādu nedēļu. Tas ir nogurdinoši, man pietrūkst mana miera, kas nav perfekts, kas nav pilnīgs, bet tomēr ir miers.

Tad: pēdējo stundu spēcīgākā ietekme.
Hāleds Hoseinī - Pūķa ķērājs, grāmata. Izlasīju par to - arī - blogā. Nebija gluži tā, ka konkrētais ieraksts lika man tūlīt teciņiem vien doties uz bibliotēku šī darba meklējumos, taču, ja nebūtu tam uzdūrusies, es diez vai būtu līdz šai fantastiskajai grāmatai nonākusi.
Jau kādu brīdi klusībā pārdzīvoju, ka sen nav nācies lasīt ko tādu, kas manī izraisītu emocijas, spēcīgākas par  vienaldzīgu meh. Nekas nespēja atstāt uz mani pienācīgu iespaidu, pat ne hipnotiskā Vulfa - viņas "Uz bāku" iesāku, bet pat nepapūlējos pagarināt laiku bibliotēkā, lai pagūtu izlasīt līdz galam. Un te - "Pūķa ķērājs". Grāmata, no kuras burtiski nevar atrauties, kaut arī lasot brīžiem tieši uznāk vēlme to izdarīt, distancēties, jo kļūst pilnīgi taustāmi sāpīgi un žēl. Sižets ir pārsātināts, tas nemitīgi tur saspringumā, tomēr vislaik liek lasītājam gaidīt Vēl Kaut Ko. Un dod arī, negaidītas un pārsteidzošas lietas.
Ar nolūku nevēlos izpaust sižeta detaļas, tikai pieminēšu, ka darbība notiek Afganistānā un ASV. Jā, grāmata atmaskoja mani kā vienu no trulajiem, Buša jaunākā nozombētajiem rietumu cilvēkiem, kas visus musulmaņus automātiski uztver kā trakus fanātiķus, kuru galvās nav citu domu kā vien uzspridzināties kādā maksimāli publiskā vietā.
Tā lūk, esmu ieguvusi jaunu šībrīža favorītgrāmatu. Darbu, kas atsedz intelektuālos nervu galus un nesaudzīgi pātago tos.

Visbeidzot: bailes. Tas varbūt ir muļķīgi, varbūt - tikai cilvēcīgi, bet varbūt tā ir manas bērnības... nē, ne trauma, bet... nu, jā. Perfekcionisms.
Nesen sāku mācīties braukt. Vadīt automašīnu. Bija divas nodarbības, rīt (tehniski, šodien) būs trešā. Interesanti, patīk, BET. Esmu PĀRBIJUSIES. Ne tikai no atbildības, kāda gulstas uz vadītāja pleciem, no iespējamām neveiksmēm, kuru sekas var būt dramatiskas. Daudz vairāk - no neizdošanās. No izgāšanās. Man jābūt spējīgai VISU izdarīt perfekti, man ātri jāiemācās braukt, es nedrīkstu mīcīties, kļūdīties, baidīties, tūļāties, man jāiemācās darīt vairākas lietas vienlaicīgi, koncentrēties, spēt vienlaicīgi koordinēt savas ekstremitātes un uzmanību. Man nedrīkst nesanākt.
Te sākas problēmas. Man īsti nesanāk.
Protams, bija vēl tikai 2 nodarbības, bet... nu, jā, un man piemīt ļauna tendence - vai nu es kaut ko daru un esmu izcila jau pašā sākumā, vai arī nedaru vispār. Bēgu.
Ļoti ceru, ka šoreiz tā nebūs un ceru, ka izturēšu vēl vismaz trīs nodarbības. Jāpanāk, lai, pieceļoties no vadītāja sēdekļa, man vismaz vairs netrīc rokas.

Pirmais bloga ieraksts

Būtu vajadzējis sākt blogot ar kaut ko pozitīvu. Vispār ir derīgi sākt darīt visas lietas pozitīvi. Man, goda vārds, bija tāda doma, bet kaut kā nesanāca. Tad, kad bija pozitīvi, nesanāca sākt rakstīt vai arī pašlaik nesanāca sākt rakstīt pozitīvi. Nu nekas. Turpmāk es labošos.
Nav jau noticis nekas slikts, nav noticis vispār nekas sevišķs, es tikai gadījos pārdomāt to, cik maz ir laika. Nu, tehniski jau laika ir tik, cik ir, bet tas vislaik cītīgi sadalās. Tajā brīdī būšu autoskolas teorijas nodarbībā. Šajā brīdī - atradīšos savā darba vietā ar peli vienā, telefona klausuli - otrā rokā. Tajā tur brīdī būšu mājās, Bet - pieskatīšu strādniekus, kas mainīs logus manā dzīvoklī. Tad savukārt tīrīšu vannasistabu, jau tik sen tam nav izdevies izbrīvēt laiku.
Domāju un šausminos. Vienam draugam nācās atteikt tikšanos, jo esmu aizņemta. Vēl vienam - jo biju tobrīd dikti nogurusi pēc nakts maiņas. Šo draudzeni neesmu satikusi jau pāris mēnešus, jo viņa mēnesi bija Ņujorkā, bet, kopš atgriezās mājās, man Nav Bijis Laika viņu satikt. Vēl vienai draudzenei jau nedēļas trīs neesmu pat uzrakstījusi draugos.
Un tā paiet visa mana dzīve. Pieķēru sevi pie domas, ka “paies šis brīdis (?), un tas mainīsies”. Iegūšu vadītāja apliecību, izlasīšu bibliotēkā izņemtās grāmatas, uztaisīšu mājās remontu, Beidzot kārtīgi izberzīšu māju, saņemšu paciņu no mammas, aizbraukšu pie tēta uz laukiem... un TAD. Tikšos ar saviem mīļajiem, gatavošu savam Burvīgajam superīgus ēdienus, kuru gatavošana prasa daudz laika un uzmanības, braukšu uz Mangaļsalu pie jūras sauļoties, vairāk laika veltīšu atpūtai un sevis kopšanai... bet KAD, KĀ gan? Pēc TAM būs studijas, bet darbs, kaut pusslodzes, jau nekur nepaliks, klāt nāks mājasdarbi, vēl visādas lietiņas, kas jāpabeidz un jānokārto pēc remonta... Un atkal, un atkal man nāksies atcelt, pārcelt, atteikt, pat nepiezvanīt, neuzrakstīt...

Starp citu, arī šis ieraksts netapa 20.06.2012, bet gan krietni ātrāk. Laikā, kad es mēģināju atrast laiku, lai izveidotu savu pirmo nopietno blogu.