Vēlreiz par mīlestību.

Man kaut kā sanāk TL;DR ieraksti. Atvainojiet, gan jau man kādā brīdī izsīks sakāmais, un es sākšu rakstīt īsāk.

Kopš esmu sākusi blogot (man kaut kāda pretestība pret šo vārdu, tas tik rupjš liekas!), man ir pavēries jauns iespaidu un iedvesmas apvārsnis, jo, gluži dabiski, esmu sākusi lasīt arī citu cilvēku dienasgrāmatas.

Tad lūk. Šorīt uzdūros vienai, kuras ieraksti man lika iedegties baltā skaudībā. Meitene stāsta par attiecībām ar savu puisi, kas, cik saprotams, ir nesen sākušās, pirms dažiem mēnešiem. Viņa tik priecīga, tik iemīlējusies, kā jau tas vienmēr ir pašā attiecību sākumā.

Loģiskā secībā laikam būtu jāseko gaudām un žēlabām par manām attiecībām, kurās kaut kas ir galīgi un pilnīgi šķērsām. Nē, man nav iemesla sūdzēties, viss kārtībā, mīlam dikti un tā, tikai... man ļoti pietrūkst tā, kā šajās attiecībās nekad vairs nebūs - iemīlēšanās. Tas periods, kad tu smaidi, tikai iedomājoties par otru cilvēku, kad viss vēl ir jauns un noslēpumains, kad katrs skūpsts, katrs apskāviens liek un te man pilnīgi prasās lietot banālas frāzes sirdij iepukstēties straujāk un vēderā ārdīties taureņu baram. Kad tu sēdi kafejnīcā pretī šim cilvēkam, skaties viņam acīs un vienkārši nespēj nesmaidīt, turklāt tā sirsnīgi, līdz ausīm, un tu apzinies, ka izraisi viņā tieši tādas pašas izjūtas. Kad jūs izdomājat visādas kopīgas muļķībiņas, kā "mūsu dziesmu", "mūsu mīļāko filmu" un tamlīdzīgi.

Es kaut kur reiz izlasīju domu, ka sieviete patiešām mīl tikai savu pirmo vīrieti, pēc tam viņa mīl pašu mīlestību, un es tam nosacīti varu piekrist.

Vēl viena lieta, iespējams, turpinot iepriekšējā ierakstā sākto - par atklājumiem un pārsteigumiem attiecībās. Nupat atkal pārliecinājos, ka (atvainojiet, skolotāja Puķe, es atceros, ka tā ir stila kļūda!) katram cilvēkam ir atšķirīga izpratne par mīlestības jēdzienu. Un tas diemžēl var radīt šādas tādas problēmas, kad mēs no otra cilvēka sagaidām lietas (attieksmi, rīcības), kuras paši uzskatām par vajadzīgām dot mīļajam. Un, protams, esam sarūgtināti, kad nesaņemam gaidīto. 

Bet viss jau ir nemitīgā procesā, mīļotā cilvēka iepazīšana, viņa vēlmju un nepieciešamību apzināšanās un citas jaukas un visnotaļ noderīgas lietas. Un ar šādu domu es riebīgi mierinu sevi - minētajai bloga autorei šis nebūt ne vienkāršais process ir vēl priekšā. 

Fuj, kāda es. Piedod, bloga autore, es vēlu Tev un Tavām attiecībām tikai to labāko.