Periodiskā pieteikšanās...

...ir termins manā darbā. Viens no maniem uzdevumiem ir pieskatīt, lai manā pārraudzībā esošie kolēģi to noteiktā laikā izdara. Un, re, pati jau diezgan sen neesmu devusi par sevi ziņu. Bet nu nekas, mana pieticība neļauj man lolot ilūzijas, ka te pēc manis kāds sevišķi sailgojies.

Kas pēdējā laikā noticis.

Esmu (gandrīz neskaitās, zinu, bet tomēr) gandrīz pabeigusi remontu dzīvoklī. Vairs tikai atlicis piekārt aizkarus, pat stanga beidzot ir sagādāta.
Man patīk, jūtos savās mājās labāk nekā iepriekš. Tās bildes - gan nesolu. Varbūt ielikšu arī te.

Pirms pāris dienām pabeigts tika vēl šis tas - mans lilijas tetovējums uz kreisās kājas. Pagaidām vēl dikti sāp un izskatās maldinoši, varēs visā krāšņumā apskatīt pēc dienām piecām, pēc nedēļas. Paldies manam mīļajam Cukuriņam, manai Kristīnītei!

Nupat pabeidzu - oho, vēl kaut kas godam pabeigts! - lasīt kādu grāmatu, par kuru biju dzirdējusi labas atsauksmes jau iepriekš un kuru man tikko nesen salielīja mammīte. Esot iedvesmojoša, viegla un jauka grāmatiņa. Bez pozitīvajām rekomendācijām laikam nebūtu uzdrīkstējusies pieķerties grāmatai, kuras vāku rotā intelektuāli graujošais uzraksts "dāmu romāns"... Jā, nenožēloju, protams, grāmata ir tieši tāda - viegla, ātri lasāma. Iedvesmojoša - nosacīti, sievietei, kam gadījies nokļūt galvenās varones situācijā, viņas, kaut fikcionālā, bet tomēr pieredze, noteikti varētu palīdzēt. Tfu, tfu, tfu, nepiederu pie viņām, tomēr lasīju ar interesi, un maiņa gluži nemanot jau tuvojas beigām.

Nu, tā. Nezinu, varbūt drūmais laiks mani atkal tik drastiski ietekmē, bet pēdējās dienās nejūtos spīdoši. Varbūt satraucos par to, kas mani sagaida pēc nedēļas, divām - sāksies studijas, jauns režīms darbā, vēl taču jāatrod laiks autoskolai...


Es neesmu bildes autore.