Nākamreiz remontējoties, noteikti vajadzēs:
- Atšķaidīt griestu krāsu. Es pat, goda vārds, nenojautu, ka tā vispār jādara! Tas bija apmēram tā: Mamma: "Tu ar tādu biezeni nepakrāsosi, vajag šķaidīt!" Es: "Nu nezinu, nu ok... (ieleju drusciņ ūdeni, samaisu) Šitā?..." Mamma: "Vēl, vēl lej!" (ieleju vēl, samaisu) Es, ar nedrošības izteiksmi sejā: "Ēmmm... šitā?..." Mamma: "Vēl, vēl, droši!" (Ieleju - nu jau spainī salijis PUSLITRS ūdens, konsistence krāsai kā saldajam krējumam) Es: "Nu viss, vairāk man bail liet!" Mamma: "Nu tagad jau ir bišķiņ labāk." :D Atšķaidītu krāsu gan ir daudz "jautrāk" krāsot nekā neatšķaidītu, jo kriksīši lido uz visām pusēm, bet nu... klausīju mammu, un rezultāts sanāca no skata tikpat labs kā krāsojot ar biezeni, vienīgi krāsa palika pāri. Būtu es zinājusi, ka tā krāsa ir jāšķaida, būtu ietaupījusi kādus sešus latus un nokrāsojusi visus griestus ar vienu spainīti, bet, tā kā pirmais spainis nebija īstajā krāsā, tad viss tomēr beidzās labi. Un ar to krāsu uzfrišināšu jauno mazo mēbeli, skatīt zemāk.
- Par to griestu krāsu - paradokss. Tapetei, uzlīmētai uz sienas, nedaudz mainījās tonis. Pirmoreiz pērkot krāsu, darīju to pēc atmiņas un domāju, ka esmu nopirkusi nepareizu, jo, pieliekot tapetes rulli pie krāsotajiem griestiem, krāsa nedaudz atšķīrās. Otro krāsas spaini pērkot, ņēmu līdzi tapetes paraudziņu... un nopirku krāsu, kas bija gandrīz identiska tapetei, bet tagad, kad griesti nokrāsoti un daļa tapešu salīmētas - tās krāsas atšķiras! Un, interesantākais, pirmā, bez nekādiem paraugiem pirktā krāsa būtu derējusi pat labāk tam tapetes tonim, kāds tas tagad ir. Savādi.
Bet vispār šoreiz tīri normāli gāja:
- Saistībā ar tapetēm - patiešām nav jēgas smērēt līmi uz sienas, nav jāizgudro jauns velosipēds (starp citu, zinājāt, ka pirmo riteni izgudroja un uzrasēja - bet diemžēl neizgatavoja - Leonardo da Vinči?) - vajag tikai atrast kādu gana lielu un daudzmaz tīru virsmu (man bija galds), uz kuras noklāt tapeti līmes uzklāšanai. Ķellējot sienu (man vēl tās sienas tādas tā kā kaļķa, kā apmestas), līdz brīdim kad jālīmē klāt tapete, visa līme jau ir sen iesūkusies tai sienā! Tad jāklāj otra partija līmes, patēriņš sanāk baiss. It kā sausu tapeti ir vieglāk manevrēt, bet slapja savukārt ir smagāka, smukāk nostājas uz sienas, turklāt ir elastīga - vieglāk piedzīt jauno loksni klāt jau salīmētajām. Ar to smagāka gan uzmanīgi - vienu loksni sanāca sabojāt - sasmērēta ar līmi, tā kļūst gluma, viens stūris izslīdēja no rokas, un tapetei noplīsa apmēram ceturtā daļa, nācās mest ārā visu loksni.
- Mēbeles. Pieminēju jau, ka man istabā ir divas drausmīgas padomjlaiku sekcijas daļas. Baigie grausti, durvis neturas ciet, plauktu nav, nu ārprāts. Gluži netīšām, meklējot netā informāciju par lietotām mēbelēm (mazums, kādam varbūt noder mans briesmonis), uzgāju šo te. Devāmies uz Ādmiņu 4 izčekot, kas tur īsti. Nu jā, vairums mēbeļu ir no birojiem, kuras dzīvoklim būtu visai sarežģīti piemērot, bet atradām tomēr veselas divas mēbeles, lielāku (tādu kā kumožskapi, sekcijas vietā) un mazāku (kumodīte uz ritenīšiem, ar trim atvilktnēm), kuras izskatās pat tīri civili. Es vēlāk nofočēšu un ielikšu bildi. Jau izdomāju, kā viņas drusciņ pārveidot, lai vēl labāk iederas manā dzīvoklītī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru