Vakar pirms braukšanas uz lidostu mums bija gandrīz stunda laika, mēs ņēmām viens otru aiz ķepiņas un gājām ēst saldējumu. Skaists vakars, silts, mana pumpainā kleita, maza, cakaina jaciņa, matos vēl būtu iederējies lakatiņš, bet bija jauki tāpat. Pie vienas rokas mans mīļums, otrā - saldējuma turziņa, mēs joprojām esam līdz ausīm iemīlējušies, nesteidzīgi pastaigājamies Vērmanes dārzā, ik pa laikam saskatāmies, sasmaidāmies, tad ieņemam kādu brīvu soliņu un barojam viens otru ar krāsainu, zemeņgabaliņiem un kokosskaidiņām bagātīgi apbērtu saldējumu, kurš ir tik ārkārtīgi auksts, ka visapkārt uzmetas zosāda.
Un kopš šodienas (paldies, mammucīti!!!) man ir vēl viena pumpaina kleitiņa, apburoši mīļa.
Jūtos tik jauki un labi, ka kļūst pilnīgi savādi. Nepierasti.
Es neesmu bildes autore.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru