"Mīlu" savu darbu.

Šodien pirmā diena darbā pēc atvaļinājuma.

Neizsakāmi, neizsakāmi negribējās šurp nākt, nespēju šorīt piespiest sevi piecelties pussešos un sākt rosīties... laiks arī šodien kaut kāds tāds, drēgns un apmācies, un, cītīgi minoties mana uzticamā ričuka mugurā, bija sajūta, ka elpoju rudenīgu gaisu. Hm. Ir deviņpadsmitais jūlijs, drusku vēl tā kā par agru oktobrīgām izjūtām.

Pirmās divas stundas vilkās kā divi gadi. Tas ir kā tajā jokā par fizikas stundu vidusskolā, kad tu sēdi tai fizikas kabinetā, pēc pusstundas paskaties pulkstenī un pagājušas ir tikai piecas minūtes... Pēc kāda laiciņa palika mazliet vieglāk - kad strādāšana paliek aktīvāka, laiks paskrien ātrāk. Tad sāka darboties multiplās gaidīšanas mehānisms - vispirms tu sāc gaidīt pusdienlaiku. Pēc tam - maiņas vidu, kas ir plkst. 14:00. Pēc tam - pulksten septiņus, mūsu inside joke, "pēdējo stundiņu". Un tad jau vairs tikai stunda līdz maiņas beigām.

Bet vispār es konstatēju, ka šitā nenormāli strādājot, kā es to pēdējos mēnešus esmu darījusi (patiesībā - kādus pēdējos! Es vienmēr tieši šādā tempā esmu strādājusi, jau kopš pašiem sākumiem šeit...), tu esi tiktāl noskrējies, ka esi iegājis tādā kā autopilotā, pat nepamanot, ka būtībā nedari neko citu kā vien strādā, strādā, strādā. Nepagūsti neko citu, ne aiziet uz kādu pasākumu, ne satikt draugus, neko, neko. Un tikai tad, kad beidzot iestājas maziņš brīvbrīdis, tu beidzot saproti, cik ārkārtīgi, ne-nor-mā-lī-gi pārguris esi visu šo laiku, turklāt nemitīgi - jo atpūsties taču nav laika!

Vārdu sakot, sāku nopietni domāt par iešanu prom no darba. Tā jau slims var palikt.

Šis ieraksts ir ar atpakaļejošu datumu, sāku rakstīt vakar darbā, bet - paradokss! - maiņa beidzās pārāk ātri, nepaguvu pabeigt!  :D