Hoseinī un bailes

Vispirms: noskaņojums.
Nemiers. Sirdsdarbība - paātrināta. Nedaudz reibst galva, nedaudz sāp, un trīc rokas. Visu laiku nebija, bet pašlaik ir arī tāda dīvaina garša mutē, netīkama.
Īsti nezinu, kāpēc tā ir, kas ar mani notiek, bet ar šādu pašsajūtu dzīvoju jau kādu nedēļu. Tas ir nogurdinoši, man pietrūkst mana miera, kas nav perfekts, kas nav pilnīgs, bet tomēr ir miers.

Tad: pēdējo stundu spēcīgākā ietekme.
Hāleds Hoseinī - Pūķa ķērājs, grāmata. Izlasīju par to - arī - blogā. Nebija gluži tā, ka konkrētais ieraksts lika man tūlīt teciņiem vien doties uz bibliotēku šī darba meklējumos, taču, ja nebūtu tam uzdūrusies, es diez vai būtu līdz šai fantastiskajai grāmatai nonākusi.
Jau kādu brīdi klusībā pārdzīvoju, ka sen nav nācies lasīt ko tādu, kas manī izraisītu emocijas, spēcīgākas par  vienaldzīgu meh. Nekas nespēja atstāt uz mani pienācīgu iespaidu, pat ne hipnotiskā Vulfa - viņas "Uz bāku" iesāku, bet pat nepapūlējos pagarināt laiku bibliotēkā, lai pagūtu izlasīt līdz galam. Un te - "Pūķa ķērājs". Grāmata, no kuras burtiski nevar atrauties, kaut arī lasot brīžiem tieši uznāk vēlme to izdarīt, distancēties, jo kļūst pilnīgi taustāmi sāpīgi un žēl. Sižets ir pārsātināts, tas nemitīgi tur saspringumā, tomēr vislaik liek lasītājam gaidīt Vēl Kaut Ko. Un dod arī, negaidītas un pārsteidzošas lietas.
Ar nolūku nevēlos izpaust sižeta detaļas, tikai pieminēšu, ka darbība notiek Afganistānā un ASV. Jā, grāmata atmaskoja mani kā vienu no trulajiem, Buša jaunākā nozombētajiem rietumu cilvēkiem, kas visus musulmaņus automātiski uztver kā trakus fanātiķus, kuru galvās nav citu domu kā vien uzspridzināties kādā maksimāli publiskā vietā.
Tā lūk, esmu ieguvusi jaunu šībrīža favorītgrāmatu. Darbu, kas atsedz intelektuālos nervu galus un nesaudzīgi pātago tos.

Visbeidzot: bailes. Tas varbūt ir muļķīgi, varbūt - tikai cilvēcīgi, bet varbūt tā ir manas bērnības... nē, ne trauma, bet... nu, jā. Perfekcionisms.
Nesen sāku mācīties braukt. Vadīt automašīnu. Bija divas nodarbības, rīt (tehniski, šodien) būs trešā. Interesanti, patīk, BET. Esmu PĀRBIJUSIES. Ne tikai no atbildības, kāda gulstas uz vadītāja pleciem, no iespējamām neveiksmēm, kuru sekas var būt dramatiskas. Daudz vairāk - no neizdošanās. No izgāšanās. Man jābūt spējīgai VISU izdarīt perfekti, man ātri jāiemācās braukt, es nedrīkstu mīcīties, kļūdīties, baidīties, tūļāties, man jāiemācās darīt vairākas lietas vienlaicīgi, koncentrēties, spēt vienlaicīgi koordinēt savas ekstremitātes un uzmanību. Man nedrīkst nesanākt.
Te sākas problēmas. Man īsti nesanāk.
Protams, bija vēl tikai 2 nodarbības, bet... nu, jā, un man piemīt ļauna tendence - vai nu es kaut ko daru un esmu izcila jau pašā sākumā, vai arī nedaru vispār. Bēgu.
Ļoti ceru, ka šoreiz tā nebūs un ceru, ka izturēšu vēl vismaz trīs nodarbības. Jāpanāk, lai, pieceļoties no vadītāja sēdekļa, man vismaz vairs netrīc rokas.