Ienāca prātā uzrakstīt, ka šodien (ienāca prātā vakar, un vakar vakardiena bija šodiena, tāpēc šodien :D ) Baibiņas, un pārsteidzošā kārtā saņēmu daudz apsveikumu no daudziem cilvēkiem, tik mīļi! Jūtos apdomāta un atcerēta.
Tad, domājot tālāk, aizdomājos par Ziemassvētkiem. Šodien (vakar, nu jūs jau sapratāt) sapakoju pirmās dāvaniņas, viņām tālu un ilgi jāceļo, sestdien izsūtīšu. Izvēlēties, iepakot un dāvināt dāvaniņas vispār ir viena no lietām, kas mani ārkārtīgi iepriecina, un šodien saņēmu pat komplimentu, ka man ļoti labi tas padodas, konkrēti iesaiņošana, smuki un pārdomāti.
Kaut gan vispār Ziemassvētki ne tuvu nav mani mīļākie svētki. Vairāku iemeslu dēļ, galvenokārt tāpēc, ka nav otru tik komercializētu svētku, un man šķiet diezgan pretdabiska un augstākā mērā liekulīga tā ideja, ka Ziemassvētku laikā visi pēkšņi kļūst tik labiņi, tik balti un tik pūkaini. Vēl arī tas, ka tie kā nekā ir ģimenes svētki, un man nekad nav bijusi normāla ģimene, ar ko kopā tos svinēt, pulcējoties pie izpušķotas eglītes, kurā deg smaržīgas vaska svecītes, un galdam vai lūstot no svētku labumiem... vegh. Ja Grinčs nebūtu tik nesmuks, es labprāt identificētos ar viņu.
Labi, negācijas lai paliek kaut kur maliņā, galvenais taču, ka svētki, vai ne? Un es esmu pārliecināta, ka man dienās būs superīga ģimene, ar kuru kopā iedibināt tās visnotaļ jaukās, mazliet mietpilsoniskās, bet taču tik mīļās tradīcijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru