Pēc mokošā satiksmes negadījuma es paliku sēžam pie veikala loga letes, kamēr dusmas izplēnēja. Ārpusē ļaudis steidzās ar saviem portfeļiem un mobilajiem telefoniem kaujas gatavībā. Vējš stūmās smagi pa ielām. Tas piešķīra trotuāra steigai savādu mieru: steidzīgo drēbes strauji plīvoja, kamēr tie cīnījās katrs savā bezgalībā, lai paspertu vēl vienu vienīgu soli uz priekšu. Tur pie kafijas turziņas jutu, ka manī kaut kas atrod mieru. Nemaz nebija nogurdinoši šo domu paturēt prātā.
Vai es savu draugu acīs esmu iedzīvotājs pasaulē, kuru es pazīstu, vai īstenībā esmu tur kāds cits, kuru es nepazīstu, kāds nepazīstamais, kas runā pazīstamās frāzēs, kuras tomēr skan pavisam citādi ārpus manas galvas, neskatoties uz to, ka tās sastāv no man tik labi pazīstamiem vārdiem, bet kurus nespētu identificēt, ja tos izņemtu laukā un sarindotu priekšā uz galda starp visiem citiem priekšmetiem?
Bet mēs neesam bērni, pat ja tāda doma nav zemē metama, ka pieaugušais ir tikai bērns, kas gadījuma pēc pieaudzis, kamēr bērns ir pieaugušais, kas patlaban piedzīvo savu bērnību.
Mēs sakām, ka dzīvojam un esam gatavi sniegt lielu daudzumu pierādījumu, ja vajadzīgs, lai sevi pārliecinātu, ka tiešām dzīvojam dzīvošanas vērtas dzīves. Bet mēs aizvien vairāk raugāmies uz sevi no tālienes, un mēs, kas uztveram šo cilvēku un nedēļu shēmu, kalendāru, pulksteņu, datoru, infopaneļu un TV ekrānu attēlus acu priekšā, mēs nevaram iejaukties viņu dzīvēs, nevaram neko mainīt. Jo viņu dienas ir aizzēģelētas aiz viņu dienu attēliem.
Starp citu, autors. Dikti patīk cilvēki ar šādu... suģestējošu ārieni, viņa portrets mani patiesi iepriecināja! ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru