Mazās nāves

Es biju ceļā uz darbu. Bija sestdienas vakars, apmēram septiņi, spīdēja dzeltena saule, atvasarā viņa tāda paliek, spilgti dzeltena, un bija vēss. Manu kaklu sildīja šalle, pret asfaltēto ietvi klaudzēja zābaku papēži.

Pēkšņi, ejot pāri ielai, manu prātu burtiski uzspridzināja doma, ka es drīz nomiršu. Man jau kādu laiku bija aizdomas, ka varētu notikt kaut kas slikts, bet te vienā mirklī kļuva skaidrs, kas tieši tas būs. Es nomiršu. Viss par to liecināja, mana pēdējā laika nelāgā pašsajūta, es nekur nespēju atrast sev vietu, nekas, ko iesāku darīt, neveicās, man trūka enerģijas, es nespēju tikt galā pat ar šķietami pašsaprotamiem uzdevumiem, nespēju koncentrēties un bieži kavējos skumjās pārdomās. Šādos brīžos manu seju pārklāja šķietams bezcerības plīvurs, kas atbaidīja un mulsināja apkārtējos. Es drīz miršu.

Dažas sekundes vēlāk, kad pirmais drudžaino domu virpulis bija pārskrējis, es piezvanīju viņam. "Mīļum, man Tev kaut kas jāsaka." -"Kas, manu saulīt?" -"Manis drīz vairs nebūs, man ir sajūta, ka es drīz nomiršu." -"Lūdzu, nedari to." -"Nē, nē, man pat šķiet, ka es negribu mirt, tas vienkārši tā būs, neatkarīgi no manas gribas." -"Mīļā, nomierinies, tās ir tikai Tavas iedomas." -"Tu tā domā? Es nezinu, man ir sajūta, ka tas tūlīt notiks." -"Tas ir tikai Tavā galvā, ar Tevi viss ir kārtībā." -"Jā?... hm. Man tomēr šķiet..." -"Mīļā, viss ir labi. Tu nemirsi. Tikai nedari muļķības, Tu man esi vajadzīga." -"Nu labi. Paldies. Es mīlu Tevi." -"Un es mīlu Tevi."

Nedaudz vēlāk, nomierinājusies es sapratu, ka tā nav mana nāve, ko es jūtu kliedzam caur sevi. Tās ir skumjas par mirstošo vasaru, tā ir vasaras nāve, par kuru es sēroju katru rudeni. Tās mani paralizē, pārņem savā varā un moka līdz pat ziemai, līdz pirmajam īstajam sniegam. Vienīgi tad, kad ir uzsnidzis un nostājies sniegs, apmeties uz palikšanu, vienīgi tad beidzot iestājas miers, smags, neveikls un mēms.

Dažreiz šķiet, ka man būtu vieglāk dzīvot kaut kur citur. Kur vasarai nav neizbēgami jānomirst.

Es neesmu bildes autore.