1859. gads. Čarlzs Darvins izdod grāmatu "Par sugu izcelšanos", un Rihards Vāgners pabeidz operu "Tristans un Izolde". Abas stāsta par pasaules iesākumu.
Darvina stāsts ir objektīvs, zinātnisks, empīrisks, izmērāms.
Vāgnera - subjektīvs, poētisks, intuitīvs, noslēpumains.
"Tristanā" pasaule sabrūk līdz kuģim, gultai, laternai, mīlas dzirai, ievainojumam. Visa pasaule ietilpst vienā vārdā - Izolde.
Romantiskais solipsisms - bez mums abiem nav nekā - ir pilnīgs pretmets Darvina dabas pasaules daudzveidībai un atšķirībai. Te pasaule un viss tajā pastāvošais veidojas un tiek pārveidots - nenogurstoši un nepārtraukti. Dabas vitalitāte ir amorāla un nesentimentāla; vājie iet bojā, stiprie izdzīvo.
Novārgušajam un ievainotajam Tristanam bija jāmirst. Mīlestība viņu izdziedināja. Mīlestība dabiskajā izlasē nav paredzēta.
Kur sākas mīlestība? Kura no cilvēciskajām būtnēm paskatījās uz otru sev līdzīgu un ieraudzīja tās sejā mežus un jūru? Vai tajā dienā, nomocījies un piekusis, savainotām, sagrieztām rokām stiepjot mājup barību, tu, ieraudzījis dzeltenās puķītes un īsti nesaprazdams, ko dari, noplūci tās tāpēc, ka es mīlu tevi?
Mūsu esamības fosilajos pierakstos mīlestība nav atrodama. Tu nevari to atrast, saspiestu zemes garozā, kur tā gaida savu atklājēju. Mūsu senču garie kauli neko nestāsta par viņu sirdīm. Viņu pēdējo maltīti reizēm saglabā kūdra vai ledus, bet domas un jūtas ir zudušas. (..)
Un tomēr - vēl joprojām cilvēka ķermenis ir visu lietu mērs. Tas ir mērogs, ko mēs pazīstam vislabāk. Šīs smieklīgās sešas pēdas ietver zemeslodi un visu, kas tajā atrodas.
Skaisti. Nav pat, ko piebilst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru