Es par šo tēmu biju domājusi jau sen. Bērnībā es (un pieļauju, ka daudzas jo daudzas citas meitenes tāpat) uzskatīju, ka pieaugušajiem viss ir vienkārši, ka ir sieviete un ir vīrietis, viņi satiekas, apprecas, viņiem ir bērni, viņi dzīvo kopā... un viss. Un katrs satiek savu vienu "īsto" cilvēku, ar kuru kopā veidot attiecības, ģimeni. Paradoksāli, bet pat tad, kad mana mammīte un tētis izšķīrās, es neanalizēju, kāpēc tas tā ir noticis, nevērtēju viņu rīcību pirms un pēc šī notikuma, tikai turpināju naivi ticēt, ka pareizs un pieņemams ir tikai viens attiecību modelis.
Tas tā bija līdz brīdim, kad pati kļuvu pieaugusi un sāku veidot attiecības. Bezmaz kauns tagad atzīties - patiešām biju pamatīgā šokā, kad sapratu, ka nekas, Ne-kas nav tik vienkārši, kā biju izfantazējusies. Izrādās, attiecību modelis nav tikai viens, un vīrieša un sievietes loma tajā nav viennozīmīga, nav stabila un nesatricināma, kā rakstīts grāmatās un redzams filmās, kuras atceros no bērnības. Izrādās, ka tikai no malas viss izskatās tā mietpilsoniski - idilliski, vienkārši un pašsaprotami.
Es nezinu, varbūt citiem cilvēkiem attiecības izdodas veidot tādas, kādas es tās biju izsapņojusi bērnībā, varbūt citi māk nedramatizēt, neradīt problēmas, neveidot, tīši vai netīši, konfliktus ar saviem partneriem, varbūt citiem izdodas atrast tādus cilvēkus, ar kuriem ir kopīgas intereses, principi, uzvedības normas, domāšanas veids... Intelekta līmenis, galu galā. Tādus, ar kuriem tiešām gribas, un, svarīgākais, nav grūti dzīvot kā grāmatās, "ilgi un laimīgi, līdz nāve mūs šķirs". Man šajā ziņā ir bijuši šādi tādi sarežģījumi.
Man ir gadījies nokļūt dažādās, ne daudzās, bet gana dīvainās attiecībās. Esmu izdzīvojusi vienu un to pašu attiecību modeli vairākkārt, tikai mainītās lomās. Zinu, kā ir mīlēt divus cilvēkus vienlaicīgi. Zinu, kā ir pašai būt vienam no šiem diviem cilvēkiem. Esmu bijusi iemīlējusies, sasapņojusies, bet tikusi atraidīta. Un - cik rūgteni salda ir sajūta, pēc kāda laika esot ar to pašu cilvēku tieši pretējās lomās, atraidīt viņu, kas tikai pēc laika ir attapies, no kā atsacījies. Jā, esmu arī izmantojusi otru cilvēku, un arī pati esmu tikusi izmantota.
It kā neesmu vēl tik veca, lai lepotos ar varenu dzīves pieredzi, bet tomēr šķiet, ka esmu piedzīvojusi pietiekami, lai nebūtu daudz lietu attiecībās, kas mani varētu pārsteigt. Tāpēc tuvi cilvēki man labprāt stāsta par savām ķibelēm, jo zina, ka es nekad demonstratīvi nešokēšos, netiesāšu un nekritizēšu.
Un, jā, - dzīvē viss nāk atpakaļ, tas patiešām tā ir.
Es nezinu, varbūt citiem cilvēkiem attiecības izdodas veidot tādas, kādas es tās biju izsapņojusi bērnībā, varbūt citi māk nedramatizēt, neradīt problēmas, neveidot, tīši vai netīši, konfliktus ar saviem partneriem, varbūt citiem izdodas atrast tādus cilvēkus, ar kuriem ir kopīgas intereses, principi, uzvedības normas, domāšanas veids... Intelekta līmenis, galu galā. Tādus, ar kuriem tiešām gribas, un, svarīgākais, nav grūti dzīvot kā grāmatās, "ilgi un laimīgi, līdz nāve mūs šķirs". Man šajā ziņā ir bijuši šādi tādi sarežģījumi.
Man ir gadījies nokļūt dažādās, ne daudzās, bet gana dīvainās attiecībās. Esmu izdzīvojusi vienu un to pašu attiecību modeli vairākkārt, tikai mainītās lomās. Zinu, kā ir mīlēt divus cilvēkus vienlaicīgi. Zinu, kā ir pašai būt vienam no šiem diviem cilvēkiem. Esmu bijusi iemīlējusies, sasapņojusies, bet tikusi atraidīta. Un - cik rūgteni salda ir sajūta, pēc kāda laika esot ar to pašu cilvēku tieši pretējās lomās, atraidīt viņu, kas tikai pēc laika ir attapies, no kā atsacījies. Jā, esmu arī izmantojusi otru cilvēku, un arī pati esmu tikusi izmantota.
It kā neesmu vēl tik veca, lai lepotos ar varenu dzīves pieredzi, bet tomēr šķiet, ka esmu piedzīvojusi pietiekami, lai nebūtu daudz lietu attiecībās, kas mani varētu pārsteigt. Tāpēc tuvi cilvēki man labprāt stāsta par savām ķibelēm, jo zina, ka es nekad demonstratīvi nešokēšos, netiesāšu un nekritizēšu.
Un, jā, - dzīvē viss nāk atpakaļ, tas patiešām tā ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru