Nenormāli safanojos. Zemāk — pierādījumi. Kamēr neesmu paguvusi vēl savā skaistulē sabildēties. Nesolu, bet varbūt kaut kad vēlāk.
Ak tu dieniņās, cik skaisti.
trešdiena, 2014. gada 26. novembris
Šad tad nav ne vainas būt sievietei
Šodien uzdāvināju sev jaunu apģērba gabalu, par kuru nepraktiskāku grūti iedomāties. To ir gandrīz neiespējami uzvilkt bez citu palīdzības (arī nost dabūšana nav tas vieglākais uzdevums), un tajā ir patiešām — patiešām! — grūti paelpot. Toties, ak, cik skaisti! Tik ļoti, ka viss cits ir mazsvarīgs.
Nenormāli safanojos. Zemāk — pierādījumi. Kamēr neesmu paguvusi vēl savā skaistulē sabildēties. Nesolu, bet varbūt kaut kad vēlāk.
Nenormāli safanojos. Zemāk — pierādījumi. Kamēr neesmu paguvusi vēl savā skaistulē sabildēties. Nesolu, bet varbūt kaut kad vēlāk.
piektdiena, 2014. gada 21. novembris
Desmitais dzejolis
Šodien piedalījos zviedru valodas tulkotāju seminārā. Tā bija brīnišķīga pieredze kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, bet stāsts šoreiz nav par to.
Viens no runasvīriem bija izcilais Juris Kronbergs, kurš nolasīja arī dažus savus atdzejojumus. Ļoti, ļoti žēl, ka palaidu garām autora vārdu, es burtiski iemīlējos šajā dzejolī, nezinādama, kā tas skan zviedriski. Es, kas dzeju tikai šad tad rakstu, bet lasīt nemēdzu, ha.
Padalīšos.
Desmitais dzejolis
Snieg. Kāds vīrs brien pa sniegu, viņam sniegs
līdz ceļiem.
Snieg.
Viņam sniegs līdz nabai, viņš turpina
iet, snieg.
Viņam sniegs līdz padusēm. Viņš turpina.
Snieg. Sniegs sasniedz ādamābolu, muti, nāsis, ausis.
Viņš turpina iet.
Snieg. Tagad viņš vairs nav redzams. Viņš
turpina. Snieg.
Viņš turpina iet. Snieg. Snieg.
Viņš turpina iet.
Tas vīrs esi tu pats. Padomā. Turpini iet.
Zemapziņa čukst, ka es acīmredzot pēdējā laikā neapzināti esmu bijusi briesmās — no sevis. Tāpēc tas dzejolis, tāpēc filma, kuru noskatījos vakar. Iesaku, sevišķi brīdī, kad moka visvisvisdrūmākās domas, kādas vien cilvēkam var būt.
Visādā ziņā tematiska bilde
piektdiena, 2014. gada 14. novembris
Jumprava @ Palladium
Vakar iznāca pabūt Jumpravas 30 gadu jubilācijas koncertā.
Teikšu īsi — bija forši. Sirsnīgi, skaisti. Turklāt bez pašas Jumpravas priecēja arī Aurora (ja tā drīkst teikt, latviešu Depeche Mode un latviešu The Cure vienā koncertā :) ), koris Aura un Nataradža. Vesels lērums labas mūzikas un ne tikai mūzikas.
Bet es kā jau parasti — runājot par kaut ko vienu, pieminu visu ko citu un pat vairāk nekā oriģinālo tematu.
Viena lieta, kuru pamanīju jau pašā koncerta sākumā un kura man likās ārkārtīgi muļķīgi aizraujoša (kauns bezmaz teikt, bet likās tik rēcīgi) — tā kā bijām nostājušies uz viena no balkoniņiem, man bija tas prieks redzēt pārējo zāli no paaugstinājuma, un manu skatienu piesaistīja un diezgan ilgi noturēja krāsaino prožektoru gaismu spēle kādā īpaši gludā un spīdīgā... pakausī :) . Un tad es palūkojos apkārt un secināju, ka zāle ir pilna pliku pakaušu, un pēc tam man ienāca prātā, ka laikam vēl nekad nebija nācies būt koncertā, kurā vienlaicīgi ir patiesi divi apgalvojumi: skan ļoti laba mūzika; lielākā daļa publikas ir manu vecāku gados.
Vēl viens fiksais konču secinājums — lai arī kādas grupas koncertā tu būtu, lai arī kādi cilvēki būtu tev apkārt, tavas dzirdamības rādiusā katrā ziņā vienmēr būs vismaz viena persona, kas cītīgi sitīs plaukstas precīzā neritmā :D tas ir kaitinoši, līdz sāk kļūt smieklīgi :)
Bet, kas attiecas uz pašu koncertu — tas bija patiešām ļoti, ļoti jauks. Likās, ka pirmajās dziesmās Grāveram mazliet kaut kā šķībi skan, varbūt no aizkustinājuma, kas to lai zina, bet vēlāk viss jau bija vislabākajā kārtībā. Un publikas atdeve priecēja — brīžiem līdzi dziedāšana kļuva teju vai skaļāka par grupas balsīm. Vienvārdsakot — skaisti.
Bilde
sestdiena, 2014. gada 8. novembris
Pēdējais?
Šūpoles. Vasara. Es varētu dzīvot šūpolēs, ārkārtīgi patīk tā sajūta...
Ups... nedrīkst tā teikt, nu es zinu. "Dzīve šūpolēs"... Vai var būt vēl kaut kas briesmīgāks? Cik ilgi gan to var izturēt? Smiekli caur asarām, un prieks nekad nav tīrs, bet vienmēr pelēkas bezcerības caurausts. Jā, un tas ir mīts, asaras nešķīsta, nepalīdz.
Kāpēc?...
Cik gan vienkārši būtu neko nejust, nebūt, nevienu neapgrūtināt, nedomāt, neplānot, necerēt, nedarīt, nedomāt, negaidīt, nemeklēt, necensties, nemīlēt, nejust, nejust, nejust NEKO.
Zemfira
Ups... nedrīkst tā teikt, nu es zinu. "Dzīve šūpolēs"... Vai var būt vēl kaut kas briesmīgāks? Cik ilgi gan to var izturēt? Smiekli caur asarām, un prieks nekad nav tīrs, bet vienmēr pelēkas bezcerības caurausts. Jā, un tas ir mīts, asaras nešķīsta, nepalīdz.
Kāpēc?...
Cik gan vienkārši būtu neko nejust, nebūt, nevienu neapgrūtināt, nedomāt, neplānot, necerēt, nedarīt, nedomāt, negaidīt, nemeklēt, necensties, nemīlēt, nejust, nejust, nejust NEKO.
Но даже камни куда-то катятсяVairs nebūs ilgi, man šķiet.
А я живее, и в эту пятницу
Собираюсь оторваться от земли...
 |
| Героиня. |
trešdiena, 2014. gada 29. oktobris
...Viss labi. Ja vēl nav, tad būs.
Ne velti mēdz teikt, ka trešdienas ir mazās piektdienas. Man tiešām šodien ļoti piektdienīga sajūta. Nezinu pat, kāpēc, jo diena kopumā nebija no tām labākajām, un vispār dzīvē pašlaik tāds posms, ka pilnīgi noteikti varētu iet labāk... un tomēr spēcīgāka par minētajām nepatīkamībām ir sajūta, ka, jā,
Negadās bieži tā, tāpēc izlēmu, ka vajag pierakstīt. Patiesībā biežāk ir tieši otrādi — viss it kā kārtībā, bet tik un tā neatstāj sajūta, ka kaut kā pietrūkst, kaut kas nav līdz galam izdarīts, kaut kas nokavēts, kaut kas nav kā vajag.
Varbūt tas ir tāpēc, ka beidzot manā dzīvē ir iestājusies lielāka vai mazāka skaidrība. Ir PLĀNS. Nē, nē, nedrīkst to saukt par plānu, citādi izgāzīsies. Ok, paliekam pie skaidrības. Un šodien dabūju zināt par vēl vienu daudzsološu un interesantu iespēju, kuru būtu grēks neizmantot. Dienās, vēl ne, vēl šis tas jāiemācās.
Man šodien mazā piektdiena tātad. Uzvārīju dzērveņu ķīseli. Ieritinājos siltā segā ar foršu žurnālu vienā, vīna glāzi (jā, es pat nopirku sev vīnu — vienkārši tāpat, jo sagribējās) otrā rokā. Un čiloju, un viss tik labi. Un būs vēl labāk — to es vienkārši zinu.
Bilde
VISS. BŪS. LABI.
Varbūt tas ir tāpēc, ka beidzot manā dzīvē ir iestājusies lielāka vai mazāka skaidrība. Ir PLĀNS. Nē, nē, nedrīkst to saukt par plānu, citādi izgāzīsies. Ok, paliekam pie skaidrības. Un šodien dabūju zināt par vēl vienu daudzsološu un interesantu iespēju, kuru būtu grēks neizmantot. Dienās, vēl ne, vēl šis tas jāiemācās.
Man šodien mazā piektdiena tātad. Uzvārīju dzērveņu ķīseli. Ieritinājos siltā segā ar foršu žurnālu vienā, vīna glāzi (jā, es pat nopirku sev vīnu — vienkārši tāpat, jo sagribējās) otrā rokā. Un čiloju, un viss tik labi. Un būs vēl labāk — to es vienkārši zinu.
piektdiena, 2014. gada 17. oktobris
Greiems Simsions — Projekts "Rozija"
Kā jau tas ar šim līdzīgiem lasāmajiem bieži vien notiek, izlasījās ātrāk, nekā bija cerēts. Tad nu lūgtum, atskaite.
Vispirms — jau iepriekš esmu minējusi, ka nepavisam neesmu no tām, kuras lasa romānus par ramaņķiku. Nejautājiet, kāpēc, pati neesmu īsti droša. Varbūt pie vainas aizspriedumi par "sieviešu literatūru". Katrā ziņā pati mazliet brīnos, kāpēc izlēmu izlasīt šo konkrēto darbu.
Tomēr izlasīju un vīlusies lielos vilcienos neesmu, jo grāmata nebija tikai un vienīgi par man ne sevišķi tīkamo tēmu, bet gan vienlīdz svarīgi — par sadzīvošanu ar Aspergera sindromu, par to, ko tas nozīmē pašam, ja tā drīkst teikt, slimniekam (kaut gan ir nekorekti to dēvēt par slimību, tā drīzāk ir... personības īpatnība, permanents dvēseles stāvoklis) un cilvēkiem ap viņu.
Tīri sižetiski grāmatai nebija ne vainas, es pat domāju, ka no tās sanāktu tīri jauka filma (starp citu, grāmata oriģināli bija paredzēta tieši kā filmas scenārijs). Tomēr ir viena maza problēma. Nevaru apgalvot, ka misters Simsions pats dzīvē nav kontaktējies ar Aspergera sindroma skartiem cilvēkiem, bet pēc tā, godīgi sakot, izskatās. Īsumā — Aspergers ir uz visu dzīvi, un, ja cilvēkam tas ir (turklāt romāna galvenajam varonim tas piemīt samērā nevājā formā), tad nekas un neviens to nevar ne mainīt, ne ietekmēt. Arī sieviete ne, lai cik neparedzama, radoša un temperamentīga viņa būtu — tādas lietas notiek tikai grāmatās. Visticamāk, reālajā dzīvē, situācijā, kad Rozija mudina Donu, piemēram, otrdienas vakarā pagatavot kaut ko citu, nevis omāru (ko viņš otrdienas vakaros ir gatavojis visu savu apzināto dzīvi), Dons būtu ārkārtīgi satraucies un, ja ne gluži varbūt izmetis Roziju pa durvīm, bet pilnīgi noteikti pieņēmis lēmumu, ka šī persona ir nevēlama un pat draudīga. Aspergera sindroma skartam cilvēkam ir ārkārtīgi grūti kontaktēties ar apkārtējiem, lietas, pie kurām viņš nav pieradis, var viņu burtiski iedzīt panikā, un tad jau nu tiešām nekāda romantika vairs nesanāk. Runājot par romantiku un mīlestību — smagākos gadījumos Aspergera pacienti gluži vienkārši nav spējīgi šādas emocijas izjust. Viņiem nepiemīt empātija, viņi nespēj nolasīt cilvēku balss intonācijas un sejas izteiksmes, jo viņu smadzenes darbojas pilnīgi citādāk nekā parastiem, veseliem cilvēkiem.
Līdz ar to man nav pieņemami, ka daudzi amatierapskatnieki šo darbu sauc par "smieklīgu", "dzīvespriecīgu" un tamlīdzīgi. Par smieklīgu to var nosaukt tikai persona, kam nav nācies pavadīt laiku ar šādiem cilvēkiem. Tas ir sarežģīti gan viņiem pašiem, gan apkārtējiem, un, lasot romānu, es jutu, kuri brīži šiem nezinošajiem lasītājiem droši vien šķita "dzīvespriecīgi" — tie, kuri tolaik, kad vēl nepazinu Aspergera sindroma izpausmes, mani pašu mēdza nokaitināt un sarūgtināt. Ja es nezinādama lasītu par tiem grāmatā, man arī, iespējams, tas liktos uzjautrinoši, bet, varat man ticēt, reālajā dzīvē tur nekā jautra nav.
Bet, atmetot šo, ē, neprecizitāti (kas būtībā savā ziņā padara šo par fantastikas romānu, kur Aspergera sindromu spēj "izārstēt" iemīlēšanās), grāmata ir diezgan jauka. Galīgi nav mans žanrs, bet laikam ir labi šad tad šo to dzīvē pamainīt, pat ja tā ir tikai literatūra.
Bilde
Vispirms — jau iepriekš esmu minējusi, ka nepavisam neesmu no tām, kuras lasa romānus par ramaņķiku. Nejautājiet, kāpēc, pati neesmu īsti droša. Varbūt pie vainas aizspriedumi par "sieviešu literatūru". Katrā ziņā pati mazliet brīnos, kāpēc izlēmu izlasīt šo konkrēto darbu.
Tīri sižetiski grāmatai nebija ne vainas, es pat domāju, ka no tās sanāktu tīri jauka filma (starp citu, grāmata oriģināli bija paredzēta tieši kā filmas scenārijs). Tomēr ir viena maza problēma. Nevaru apgalvot, ka misters Simsions pats dzīvē nav kontaktējies ar Aspergera sindroma skartiem cilvēkiem, bet pēc tā, godīgi sakot, izskatās. Īsumā — Aspergers ir uz visu dzīvi, un, ja cilvēkam tas ir (turklāt romāna galvenajam varonim tas piemīt samērā nevājā formā), tad nekas un neviens to nevar ne mainīt, ne ietekmēt. Arī sieviete ne, lai cik neparedzama, radoša un temperamentīga viņa būtu — tādas lietas notiek tikai grāmatās. Visticamāk, reālajā dzīvē, situācijā, kad Rozija mudina Donu, piemēram, otrdienas vakarā pagatavot kaut ko citu, nevis omāru (ko viņš otrdienas vakaros ir gatavojis visu savu apzināto dzīvi), Dons būtu ārkārtīgi satraucies un, ja ne gluži varbūt izmetis Roziju pa durvīm, bet pilnīgi noteikti pieņēmis lēmumu, ka šī persona ir nevēlama un pat draudīga. Aspergera sindroma skartam cilvēkam ir ārkārtīgi grūti kontaktēties ar apkārtējiem, lietas, pie kurām viņš nav pieradis, var viņu burtiski iedzīt panikā, un tad jau nu tiešām nekāda romantika vairs nesanāk. Runājot par romantiku un mīlestību — smagākos gadījumos Aspergera pacienti gluži vienkārši nav spējīgi šādas emocijas izjust. Viņiem nepiemīt empātija, viņi nespēj nolasīt cilvēku balss intonācijas un sejas izteiksmes, jo viņu smadzenes darbojas pilnīgi citādāk nekā parastiem, veseliem cilvēkiem.
Līdz ar to man nav pieņemami, ka daudzi amatierapskatnieki šo darbu sauc par "smieklīgu", "dzīvespriecīgu" un tamlīdzīgi. Par smieklīgu to var nosaukt tikai persona, kam nav nācies pavadīt laiku ar šādiem cilvēkiem. Tas ir sarežģīti gan viņiem pašiem, gan apkārtējiem, un, lasot romānu, es jutu, kuri brīži šiem nezinošajiem lasītājiem droši vien šķita "dzīvespriecīgi" — tie, kuri tolaik, kad vēl nepazinu Aspergera sindroma izpausmes, mani pašu mēdza nokaitināt un sarūgtināt. Ja es nezinādama lasītu par tiem grāmatā, man arī, iespējams, tas liktos uzjautrinoši, bet, varat man ticēt, reālajā dzīvē tur nekā jautra nav.
Bet, atmetot šo, ē, neprecizitāti (kas būtībā savā ziņā padara šo par fantastikas romānu, kur Aspergera sindromu spēj "izārstēt" iemīlēšanās), grāmata ir diezgan jauka. Galīgi nav mans žanrs, bet laikam ir labi šad tad šo to dzīvē pamainīt, pat ja tā ir tikai literatūra.
Bilde
ceturtdiena, 2014. gada 16. oktobris
Ielas kaķis un melns taurenis
Vispirms — Bernārs Miņjē — Melnais taurenis (diez, kāpēc šāds nosaukums?...)
Man nepatīk krimiķi. Pārliecinos par to atkal un atkal. Un zinu, ka problēma nav krimiķos — es pilnībā saprotu, kāpēc tie mēdz patikt cilvēkiem, kuriem tie patīk. Šīs lietas gluži vienkārši nestrādā
konkrēti uz mani.
Miņjē grāmatu tomēr izlēmu izlasīt — tāpēc, ka bija gadījies lasīt ne vienu vien cildinošu recenziju par to, cik šī grāmata ir aizraujoša, cik tās sižets nervus stindzinošs un tādā garā. Sakot pavisam īsi — jau minētajiem krimiķu lasītājiem pilnīgi noteikti patiks. Man grāmata likās kopumā samērā garlaicīga. Interesantāk sāka palikt tikai ap kādu četrsimto lappusi — smieklīgi, būtu tak varējusi likt malā, ja reiz lāga nepatīk, bet šis tak ir krimiķis — jāzina taču, kurš vainīgs!
Minēto iemeslu dēļ domāju jau, ka šeit nemaz šo grāmatu nepieminēšu, tomēr man ļoti iepatikās kāds citāts (brīdinu, pagarš):
“Tas ir ļoti vienkārši, — Servazs sacīja. — Cilvēki iedalās divās grupās — nelieši un visi pārējie. Un katram jāizvēlas, kurā pusē viņš grib būt. Bet, ja cilvēks to nav izdarījis, tad viņu jau var pieskaitīt pie neliešiem.
— Tu tā domā? Tātad tev viss šķiet vienkārši — labie un ļaunie? Laimīgais! Ja tev vēlēšanu laikā būtu jāizvēlas starp trim kandidātiem — pirmais būtu pa pusei paralizēts no poliomielīta, slimotu ar hipertoniju, anēmiju un daudzām citām smagām patoloģijām, vajadzības gadījumā melotu, konsultētos ar astrologu, krāptu sievu, smēķētu cigareti pēc cigaretes un dzertu par daudz Martini, otrs būtu resns, zaudējis jau trijās vēlēšanās, slimotu ar depresiju un pārcietis divas sirdslēkmes, smēķētu un vakaros dzertu šampanieti, portvīnu, konjaku un viskiju, bet pēc tam norītu divas miega tabletes, bet trešais būtu kara varonis, cienītu sievietes, mīlētu dzīvniekus, nedzertu, ja nu varbūt retu reizi kādu alu, un nesmēķētu. Kuru tu izvēlētos?
Servazs pasmaidīja.
— Pieņemu, ka jūs gaidāt, lai atbildu, ka trešo?
— Vareni! Tu noraidīji Rūzveltu un Čērčilu, bet izvēlējies Hitleru. Redzi nu! Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās.”
Diemžēl ir arī viena negatīva lieta. Zvaigznes grāmatās (mūsdienās izdotās grāmatās vispār, bet Zvaigznes — īpaši) ļoti — pārāk — bieži ir kļūdas. Labi vēl, ja tās ir pārrakstīšanās kļūdas (kaut gan arī tādām grāmatās nevajadzētu būt) bet šepat, neteikšu, kurā lappusē, ja lasīsit, redzēsit paši, izlasīju šādu teikumu: “Servazam bija tāda sajūta, it kā viņš griestos veļas mašīnā.” Sauciet mani par grammar nazi, bet man šķiet, ka šis jau nu ir par traku. Kur skatās korektori?!
Pirms šīs grāmatas lasīju vienu citu, visnotaļ jauku Džeimsa Bouvena darbiņu Ielas kaķis, vārdā Bobs. Pavisam, pavisam īsi — grāmatiņa bija mīļa un sirsnīga, bet nekādas literāras pērles no tās negaidiet, tāds nemaz nav grāmatas nolūks. Man pat šķiet, ka tās lielākā vērtība ir tās patiesums, jo Bouvens raksta par sevi un savu uz ielas atrasto kaķi, kurš kļuva par viņa labāko un vērtīgāko draugu.
Grāmata it kā veltīta kaķu mīļiem, bet, godīgi sakot, man kā kaķu mīlim mazliet kaitinoši likās grāmatas neuzkrītoši dotie, labi domātie “padomi”, piemēram, kaķiem nedrīkst dot pienu, jo tie nepanes laktozi. Vai — kaķi murrā, kad viņiem sāp, un tamlīdzīgi. Kaķu mīļi taču to visu jau zina, kāpēc šie fakti tiek pasniegti tā, it kā tās būtu kādas dižas atklāsmes?...
Patiesībā šim radniecīgs varētu būt iemesls, kāpēc es neesmu arī minēto krimiķu mērķauditorija — tu kā lasītājs esi atkarīgs no faktiem, ko tev pasniedz vai nepasniedz autors. Katrā kriminālromānā ir šādi pavedieni vai atslēgas, kas ļauj lasītājam iejusties sižetā, prātot, kurš gan varētu būt vainīgais, liekot viņam domāt, ka viņš nu gan ir baigais nazis, atkozdams vainīgo, kaut gan reāli ir tā, ka autors ir vai nu gribējis likt lasītājam tā domāt, tādēļ devis vairāk vai mazāk slēptas norādes, vai arī tieši otrādi — licis domāt, ka vainīgā ir viena persona, bet pēkšņā sižeta pavērsienā par vainīgo padara kādu pavisam citu, parasti šķietami nevainīgu tēlu.
Īsāk sakot, man nepatīk, ja man saka priekšā, kā un ko domāt.
Nākamais lasāmais — Greiema Simsiona “Projekts “Rozija””. Jāpalasa reizēm arī šis tas vieglāks :)
Bilde un bilde.
Man nepatīk krimiķi. Pārliecinos par to atkal un atkal. Un zinu, ka problēma nav krimiķos — es pilnībā saprotu, kāpēc tie mēdz patikt cilvēkiem, kuriem tie patīk. Šīs lietas gluži vienkārši nestrādā
Miņjē grāmatu tomēr izlēmu izlasīt — tāpēc, ka bija gadījies lasīt ne vienu vien cildinošu recenziju par to, cik šī grāmata ir aizraujoša, cik tās sižets nervus stindzinošs un tādā garā. Sakot pavisam īsi — jau minētajiem krimiķu lasītājiem pilnīgi noteikti patiks. Man grāmata likās kopumā samērā garlaicīga. Interesantāk sāka palikt tikai ap kādu četrsimto lappusi — smieklīgi, būtu tak varējusi likt malā, ja reiz lāga nepatīk, bet šis tak ir krimiķis — jāzina taču, kurš vainīgs!
Minēto iemeslu dēļ domāju jau, ka šeit nemaz šo grāmatu nepieminēšu, tomēr man ļoti iepatikās kāds citāts (brīdinu, pagarš):
“Tas ir ļoti vienkārši, — Servazs sacīja. — Cilvēki iedalās divās grupās — nelieši un visi pārējie. Un katram jāizvēlas, kurā pusē viņš grib būt. Bet, ja cilvēks to nav izdarījis, tad viņu jau var pieskaitīt pie neliešiem.
— Tu tā domā? Tātad tev viss šķiet vienkārši — labie un ļaunie? Laimīgais! Ja tev vēlēšanu laikā būtu jāizvēlas starp trim kandidātiem — pirmais būtu pa pusei paralizēts no poliomielīta, slimotu ar hipertoniju, anēmiju un daudzām citām smagām patoloģijām, vajadzības gadījumā melotu, konsultētos ar astrologu, krāptu sievu, smēķētu cigareti pēc cigaretes un dzertu par daudz Martini, otrs būtu resns, zaudējis jau trijās vēlēšanās, slimotu ar depresiju un pārcietis divas sirdslēkmes, smēķētu un vakaros dzertu šampanieti, portvīnu, konjaku un viskiju, bet pēc tam norītu divas miega tabletes, bet trešais būtu kara varonis, cienītu sievietes, mīlētu dzīvniekus, nedzertu, ja nu varbūt retu reizi kādu alu, un nesmēķētu. Kuru tu izvēlētos?
Servazs pasmaidīja.
— Pieņemu, ka jūs gaidāt, lai atbildu, ka trešo?
— Vareni! Tu noraidīji Rūzveltu un Čērčilu, bet izvēlējies Hitleru. Redzi nu! Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās.”
Diemžēl ir arī viena negatīva lieta. Zvaigznes grāmatās (mūsdienās izdotās grāmatās vispār, bet Zvaigznes — īpaši) ļoti — pārāk — bieži ir kļūdas. Labi vēl, ja tās ir pārrakstīšanās kļūdas (kaut gan arī tādām grāmatās nevajadzētu būt) bet šepat, neteikšu, kurā lappusē, ja lasīsit, redzēsit paši, izlasīju šādu teikumu: “Servazam bija tāda sajūta, it kā viņš griestos veļas mašīnā.” Sauciet mani par grammar nazi, bet man šķiet, ka šis jau nu ir par traku. Kur skatās korektori?!
Grāmata it kā veltīta kaķu mīļiem, bet, godīgi sakot, man kā kaķu mīlim mazliet kaitinoši likās grāmatas neuzkrītoši dotie, labi domātie “padomi”, piemēram, kaķiem nedrīkst dot pienu, jo tie nepanes laktozi. Vai — kaķi murrā, kad viņiem sāp, un tamlīdzīgi. Kaķu mīļi taču to visu jau zina, kāpēc šie fakti tiek pasniegti tā, it kā tās būtu kādas dižas atklāsmes?...
Patiesībā šim radniecīgs varētu būt iemesls, kāpēc es neesmu arī minēto krimiķu mērķauditorija — tu kā lasītājs esi atkarīgs no faktiem, ko tev pasniedz vai nepasniedz autors. Katrā kriminālromānā ir šādi pavedieni vai atslēgas, kas ļauj lasītājam iejusties sižetā, prātot, kurš gan varētu būt vainīgais, liekot viņam domāt, ka viņš nu gan ir baigais nazis, atkozdams vainīgo, kaut gan reāli ir tā, ka autors ir vai nu gribējis likt lasītājam tā domāt, tādēļ devis vairāk vai mazāk slēptas norādes, vai arī tieši otrādi — licis domāt, ka vainīgā ir viena persona, bet pēkšņā sižeta pavērsienā par vainīgo padara kādu pavisam citu, parasti šķietami nevainīgu tēlu.
Īsāk sakot, man nepatīk, ja man saka priekšā, kā un ko domāt.
Nākamais lasāmais — Greiema Simsiona “Projekts “Rozija””. Jāpalasa reizēm arī šis tas vieglāks :)
Bilde un bilde.
sestdiena, 2014. gada 13. septembris
"Aizejam paēst?"
Diezgan randomā, bet saistībā ar kādu grāmatu, kuru pašlaik lasu (viena varone uzaicina otru pusdienās — un ir jau rezervējusi galdiņu, zinot, ka uzaicinātā neatteiks, kaut gan būtu varējusi, kaut gan būtu pat vajadzējis) — par ēšanu. Konkrētāk, par ēšanu kopā ar kādu ne sevišķi labi pazīstamu personu.
Godīgi sakot, iepriekš pat nebiju aizdomājusies, bet man ārkārtīgi nepatīk šī doma. Es noteikti negribētu darīt darbu, kur biznesa pusdienas ir ikdienas sastāvdaļa. Kā var ēst kopā ar svešiem cilvēkiem?! Tas taču ir kaut kas tik intīms... Ļaut svešiniekam redzēt sevi ēdam man ir tikpat kā ļaut redzēt sevi, piemēram, krāsojamies. Proti, neiedomājami. Vai arī vērot svešinieku ēdam... redzēt dakšiņu ceļojam no šķīvja uz muti, lūpas paveramies, tad sakļaujamies ap kumosu... Košļājot kustas vaigi, mutes kaktiņā tikko, bet pietiekami, lai izraisītu pretīgumu, pamanāms kriksītis mērces. Kumosam tiekot norītam, saraujas rīkle... Pretīgi. Es nekad neaiztieku dažādās sanāksmēs neiztrūkstošos cepumu trauciņus. Riebjas pat iedomāties.
Droši vien jau tas ir dīvaini, bet man šķiet, ka kopīga maltīte ir kaut kas tāds, līdz kam cilvēku attiecībām ir jāizaug, to nevar darīt ar kuru katru. Tādēļ, zināšanai — ja vien jūs neesat man tuvs draugs, neaiciniet mani kopīgi paēst. Es, visticamāk, centīšos no tā izvairīties, bet, ja tomēr kaut kas man liks piekrist, visu maltītes laiku neteikšu ne vārda un neveltīšu jums nevienu skatienu, klusībā vēlēdamās (un neviļus likdama arī jums sākt vēlēties), kaut šis pārbaudījums ātrāk beigtos.
Labāk aiciniet mani uz kino. Vismaz. Vai uz kādu izstādi, vai ekspedīcijā uz Maskačku, piemēram. Vai uz jūru... Vai ļaujiet man jūs aizvest uz šautuvi bunkurā. Tikai neaiciniet mani kopīgi paēst — es noteikti atteikšu.
Taču, ja bez tielēšanās piekrītu vai pat pati to ierosinu, jums ir pamats domāt, ka uzskatu jūs par tuvu draugu :)
Godīgi sakot, iepriekš pat nebiju aizdomājusies, bet man ārkārtīgi nepatīk šī doma. Es noteikti negribētu darīt darbu, kur biznesa pusdienas ir ikdienas sastāvdaļa. Kā var ēst kopā ar svešiem cilvēkiem?! Tas taču ir kaut kas tik intīms... Ļaut svešiniekam redzēt sevi ēdam man ir tikpat kā ļaut redzēt sevi, piemēram, krāsojamies. Proti, neiedomājami. Vai arī vērot svešinieku ēdam... redzēt dakšiņu ceļojam no šķīvja uz muti, lūpas paveramies, tad sakļaujamies ap kumosu... Košļājot kustas vaigi, mutes kaktiņā tikko, bet pietiekami, lai izraisītu pretīgumu, pamanāms kriksītis mērces. Kumosam tiekot norītam, saraujas rīkle... Pretīgi. Es nekad neaiztieku dažādās sanāksmēs neiztrūkstošos cepumu trauciņus. Riebjas pat iedomāties.
Droši vien jau tas ir dīvaini, bet man šķiet, ka kopīga maltīte ir kaut kas tāds, līdz kam cilvēku attiecībām ir jāizaug, to nevar darīt ar kuru katru. Tādēļ, zināšanai — ja vien jūs neesat man tuvs draugs, neaiciniet mani kopīgi paēst. Es, visticamāk, centīšos no tā izvairīties, bet, ja tomēr kaut kas man liks piekrist, visu maltītes laiku neteikšu ne vārda un neveltīšu jums nevienu skatienu, klusībā vēlēdamās (un neviļus likdama arī jums sākt vēlēties), kaut šis pārbaudījums ātrāk beigtos.
Labāk aiciniet mani uz kino. Vismaz. Vai uz kādu izstādi, vai ekspedīcijā uz Maskačku, piemēram. Vai uz jūru... Vai ļaujiet man jūs aizvest uz šautuvi bunkurā. Tikai neaiciniet mani kopīgi paēst — es noteikti atteikšu.
Taču, ja bez tielēšanās piekrītu vai pat pati to ierosinu, jums ir pamats domāt, ka uzskatu jūs par tuvu draugu :)
otrdiena, 2014. gada 9. septembris
Strādājošā studenta eksperiments...
...jebšu cik ilgi iespējams izturēt, strādājot/studējot (te vienu, te otru, te abus — kā iekrīt) katru darba dienu no plkst. 8:30 līdz 19:00. Bring it on! :D
sestdiena, 2014. gada 30. augusts
Jau sestdiena, trīsdesmitais
Viena. Atkal vai no jauna? Nē, ne jau pavisam, tikai pašlaik, šovakar. Bet — jau atkal. Deg svece, kaķis ir dusmīgs. Skan, protams, Zemfira, brīnišķā, un man ir skumji tikai mazliet.
Cilvēki mainās. Tam laikam tā ir jābūt, vai ne?
Cilvēki mainās. Tam laikam tā ir jābūt, vai ne?
Какая красота: дождь идёт
Я одна, на тротуарах пузыри
Я считаю их, я не знаю вас
Больше
ceturtdiena, 2014. gada 21. augusts
Pirmā īstā vasara
Šī bija brīnišķīga vasara. Labi, labi, IR. Bet mēs jau zinām, ka patlaban paiet pēdējās dienas.
Šovasar notika tik lielas un... nē, pat ne īpaši LIELAS, bet vienkārši skaistas un svarīgas lietas. Tādas, kas citiem varbūt tādas nemaz neliktos, ja es stāstītu, bet man vienalga. Svarīgas man vienai.
Šovasar es nemanot iemācījos mīlēt sevi. Ne jau banāli — lutināt sevi kā tādā skaistumkopšanas salona reklāmā, bet... saudzēt sevi, sargāt, nesatraukties tik daudz — kā par sīkumiem, tā par lietām, kuras es nespēju ietekmēt. Tas patiesībā nav nemaz tik grūti!
Iemācījos ieklausīties sevī un darīt to, ko konkrētā brīdī vēlos darīt, nestresojot par sekām — kaut vai nolocīt puslitru šokolādes saldējuma vienā piegājienā nakts vidū, ja tas ir tas, ko tobrīd kārojas. Jā, un arī nedarīt to, ko negribas — ja var.
Iemācījos... nē, vēl mācos, bet man jau sanāk — aizstāvēt sevi. Kaut vai tik daudz kā atļauties pateikt nē, nebaidoties aizvainot un likties kādam neatsaucīga vai rupja.
Iemācījos uzklausīt komplimentus — un māka uzklausīt likumsakarīgi nozīmē, ka saņemu tos vairāk nekā jebkad :)
Varbūt var teikt, ka šovasar pieaugu vēl mazliet. Varbūt kļuvu ciniskāka, skarbāka, nopietnāka, bet tas pieder pie lietas, un tādu es mīlu sevi vēl vairāk.
Jā, šī bija fantastiska vasara. Tik ļoti, ka man pat nav žēl, ka tā beidzas. Nu, vismaz ne tik ļoti kā citus gadus, jo — varbūt pirmo reizi dzīvē — man ir sajūta, ka esmu paņēmusi no tās visu, ko vien varēju paņemt.
Ha, netīšām uzgāju citātu no grāmatas, ko lasīju kaut kad agri pavasarī. Acīmredzot mana zemapziņa uzklausīja autoru :)
Šovasar notika tik lielas un... nē, pat ne īpaši LIELAS, bet vienkārši skaistas un svarīgas lietas. Tādas, kas citiem varbūt tādas nemaz neliktos, ja es stāstītu, bet man vienalga. Svarīgas man vienai.
Šovasar es nemanot iemācījos mīlēt sevi. Ne jau banāli — lutināt sevi kā tādā skaistumkopšanas salona reklāmā, bet... saudzēt sevi, sargāt, nesatraukties tik daudz — kā par sīkumiem, tā par lietām, kuras es nespēju ietekmēt. Tas patiesībā nav nemaz tik grūti!
Iemācījos ieklausīties sevī un darīt to, ko konkrētā brīdī vēlos darīt, nestresojot par sekām — kaut vai nolocīt puslitru šokolādes saldējuma vienā piegājienā nakts vidū, ja tas ir tas, ko tobrīd kārojas. Jā, un arī nedarīt to, ko negribas — ja var.
Iemācījos... nē, vēl mācos, bet man jau sanāk — aizstāvēt sevi. Kaut vai tik daudz kā atļauties pateikt nē, nebaidoties aizvainot un likties kādam neatsaucīga vai rupja.
Iemācījos uzklausīt komplimentus — un māka uzklausīt likumsakarīgi nozīmē, ka saņemu tos vairāk nekā jebkad :)
Varbūt var teikt, ka šovasar pieaugu vēl mazliet. Varbūt kļuvu ciniskāka, skarbāka, nopietnāka, bet tas pieder pie lietas, un tādu es mīlu sevi vēl vairāk.
Jā, šī bija fantastiska vasara. Tik ļoti, ka man pat nav žēl, ka tā beidzas. Nu, vismaz ne tik ļoti kā citus gadus, jo — varbūt pirmo reizi dzīvē — man ir sajūta, ka esmu paņēmusi no tās visu, ko vien varēju paņemt.
Ha, netīšām uzgāju citātu no grāmatas, ko lasīju kaut kad agri pavasarī. Acīmredzot mana zemapziņa uzklausīja autoru :)
Noziedzies vien, noziedzies pati pret sevi un dari sev pāri, mana dvēsele; bet vēlāk tev vairs nebūs izdevības sevi cienīt un godāt. Jo ikkatram ir tikai viena dzīve, viena vienīga. Taču tev tā ir gandrīz beigusies, un tajā tu neesi gādājusi par sevi, bet gan rīkojusies tā, it kā tava laime būtu atkarīga no citām dvēselēm... Taču tie, kuri uzmanīgi neseko savas dvēseles tieksmēm, neizbēgami ir nelaimīgi. (Paskāls Mersjē, Nakts vilciens uz Lisabonu)
 |
| Vienā no manas perfektās vasaras vakariem. Vienā no skaistākajiem :) |
otrdiena, 2014. gada 29. jūlijs
Bibliomānija
Tā kā laiks pēdējās dienās ir stipri par karstu (nēn varbūt jau nemaz arī nebūtu, bet tomēr negribas sevi mocīt), lai brauktu ar riteni ap 20 kilometriem dienā, esmu uz laiku atgriezusies Rīgas sabiedriskajā transportā. Kur transports, tur grāmatas!
Vispirms — Rensoms Rigss "Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem"
Kaut gan manā vietējā bibliotēkā šī visnotaļ jaukā un mazliet spocīgā grāmatiņa atrodama "Pusaudžiem" plauktā (droši vien tāpēc, ka darbojas pusaudži. Es tomēr laikam atsevišķi neizdalītu, jo grāmatā bija raksturotas arī pāris bērniem ne sevišķi piemērotas lietas), izteiksmīgais vāks un kaut kur manītā recenzija
tomēr pamudināja to izlasīt. Jauka, viegli lasāma grāmata ar gaumīgu un bišķīt gotisku noformējumu, un veselu lērumu dīvainu (kaut kur manīju pat apzīmējumu "baisu" :) ), noskaņu pastiprinošu bilžu, kas, pēc autora vārdiem, ir autentiskas un lielākā daļa — neretušētas. Vajadzētu patikt tiem, kas bērnībā lasīja Edgaru Po un Stīvenu Kingu. Man patika. Pat pievēru acis uz romantikas iezīmēm, kas parasti grāmatās tik ļoti kaitina.
Nupat pabeidzu lasīt Sandro Veronēzi "Pagātnes spēku".
Man šķiet, Veronēzi ir bezmaz vienīgais itāļu rakstnieks, kuru zinu, tāpēc necik objektīvi no manas puses nebūtu teikt, ka viņš ir arī mans mīļākais itāļu rakstnieks, bet tomēr saku. Pirmais viņa darbs, kuru izlasīju, bija "Rāmais haoss", par kuru biju absolūtā sajūsmā gan sižeta, gan valodas, gan... kā lai to nosauc? rakstnieka attieksmes dēļ (ārkārtīgi gaidītais "XY" gan diemžēl lika vilties — sākums bija daudzsološs, bet vēlāk likās, ka autors ir kaut kā... sapinies. Nezinu, varbūt pēc pāris gadiem jāpārlasa — gadās, ka tas līdz). Veronēzi ir raksturīgas spraigas
situācijas, brīva un viegli lasāma valoda, bet galvenais, manuprāt, ir spēja izraisīt lasītājā to sajūtu, ka, šķiet, katrs vārds, ko tu lasi, ir, ja ne gluži par tevi, bet katrā ziņā stāsta par ko pazīstamu un pieredzētu. "Pagātnes spēks" bija tieši tāds. Un, negaidīti, bet ar mazliet haotisku, tomēr happy-end.
Kā jau tie, kas šeit sarakstīto lasa, droši vien ir pamanījuši, es nemēdzu atstāstīt grāmatu saturu — to ikviens, mazliet pakustinot pirksteļus, var uzguglēt.
Bilde un bilde
Kaut gan manā vietējā bibliotēkā šī visnotaļ jaukā un mazliet spocīgā grāmatiņa atrodama "Pusaudžiem" plauktā (droši vien tāpēc, ka darbojas pusaudži. Es tomēr laikam atsevišķi neizdalītu, jo grāmatā bija raksturotas arī pāris bērniem ne sevišķi piemērotas lietas), izteiksmīgais vāks un kaut kur manītā recenzija
tomēr pamudināja to izlasīt. Jauka, viegli lasāma grāmata ar gaumīgu un bišķīt gotisku noformējumu, un veselu lērumu dīvainu (kaut kur manīju pat apzīmējumu "baisu" :) ), noskaņu pastiprinošu bilžu, kas, pēc autora vārdiem, ir autentiskas un lielākā daļa — neretušētas. Vajadzētu patikt tiem, kas bērnībā lasīja Edgaru Po un Stīvenu Kingu. Man patika. Pat pievēru acis uz romantikas iezīmēm, kas parasti grāmatās tik ļoti kaitina.
Nupat pabeidzu lasīt Sandro Veronēzi "Pagātnes spēku".Man šķiet, Veronēzi ir bezmaz vienīgais itāļu rakstnieks, kuru zinu, tāpēc necik objektīvi no manas puses nebūtu teikt, ka viņš ir arī mans mīļākais itāļu rakstnieks, bet tomēr saku. Pirmais viņa darbs, kuru izlasīju, bija "Rāmais haoss", par kuru biju absolūtā sajūsmā gan sižeta, gan valodas, gan... kā lai to nosauc? rakstnieka attieksmes dēļ (ārkārtīgi gaidītais "XY" gan diemžēl lika vilties — sākums bija daudzsološs, bet vēlāk likās, ka autors ir kaut kā... sapinies. Nezinu, varbūt pēc pāris gadiem jāpārlasa — gadās, ka tas līdz). Veronēzi ir raksturīgas spraigas
situācijas, brīva un viegli lasāma valoda, bet galvenais, manuprāt, ir spēja izraisīt lasītājā to sajūtu, ka, šķiet, katrs vārds, ko tu lasi, ir, ja ne gluži par tevi, bet katrā ziņā stāsta par ko pazīstamu un pieredzētu. "Pagātnes spēks" bija tieši tāds. Un, negaidīti, bet ar mazliet haotisku, tomēr happy-end.
Kā jau tie, kas šeit sarakstīto lasa, droši vien ir pamanījuši, es nemēdzu atstāstīt grāmatu saturu — to ikviens, mazliet pakustinot pirksteļus, var uzguglēt.
Bilde un bilde
ceturtdiena, 2014. gada 24. jūlijs
Manas somas iemītnieki
Pirms krietna laika biju saņēmusi (un veiksmīgi palaidusi garām) stafetes kociņu no Sintētikas. Kas par stafeti? Oriģināli ideja acīmredzot noskatīta šeit, un kāds ieviesis ko līdzīgu arī pie mums, Latvijas blogeriem (man joprojām dikti nepatīk tas vārds, kad reiz mūsu izcilie valodnieki izdomās, kā mūs jaukāk saukt? :D )
Tad nu.
Lai neaizmirstas, pieminēšu lietas, kuras parasti visur dodas kopā ar mani, bet šoreiz kautrīgi aizlavījušās no kadra un paslēpušās — protams, telefons, kur nu bez tā (interesanti, ka lādētājs gan bildē noķēries), tāpat arī atslēgas, roku krēms un — pilnīgi noteikti — grāmata. Par to, kāpēc šobrīd jāiztiek bez grāmatām somā, tūliņ.
Mēģināšu īsi.
Maks, e-talons, darba caurlaide, telefona lādētājs, ķemme, USB flash (kā fleškas īsti pareizi sauc latviski?...), plānotājs, daudz, daudz pildspalvu. Spogulītis, saulesbrilles. Protams, lūpu balzāms — tos (tāpat arī ķermeņa sviestus un skrubjus, bet tas jau ir cits stāsts :) ) jau pasen gatavoju sev pati, kopš sapratu, ka negribu sev uz lūpām smērēt naftu, kuru satur absolūti lielākā daļa veikalos nopērkamo balzāmu.
Lūpu krāsa, kura man ir jau ļoti ilgi, jo praktiski nelietoju, bet man vienalga patīk apziņa, ka tā ir līdzi. Audzinu savu sievišķību :D jā, un smaržas — tās esmu sākusi nēsāt somā pavisam nesen.
Tagad par, iespējams, dīvainākajām lietām.
Ķēde, sauļošanās krēms, drēbju kārta. Pēdējā laikā izmantoju burvīgo laiku un visur pārvietojos ar riteni, arī uz darbu (tāpēc drēbes, ko pārģērbt), tāpēc ķēde (jo negribas tīstīt ap rāmi). Nu un tāpēc arī sauļošanās krēms — jau esmu paguvusi apdedzināt plecus, un deguns man jau ir vienos vasarraibumos. Tā nu sanāk, ka grāmatas šobrīd varu lasīt tikai mājās, jo pagājis tas laiks, kad divas stundas dienā sēdēju sabiedriskajā transportā ceļā no mājām uz darbu un atpakaļ.
Starp citu, soma man ir diezgan nesen — ideju noskatīju šeit, un varu pievienoties autorei, tā tiešām ir ļoti, ļoti ērta un praktiska. Jau saņēmu dažus pasūtījumus pēc tādas pašas :)
Tā kā ideja šim pasākumam bija nodot stafetes kociņu tālāk, bet — teikšu godīgi, neesmu čakla blogu lasītāja, tāpēc nezinu daudz pretendentu uz kociņa saņemšanu (un, kā jau bija minējuši citi pavēlu iesaistījušies — tie, kas būtu man padomā, jau ir savas somas atrādījuši). Varbūt kādreiz še iemaldās Mint — iespējams, ka šādas spēles nav īsti viņas garā, bet kas to lai zina — tad viņai es saku: laipni aicināta iesaistīties!
Tad nu.
 |
| Kopskats. |
Mēģināšu īsi.
Maks, e-talons, darba caurlaide, telefona lādētājs, ķemme, USB flash (kā fleškas īsti pareizi sauc latviski?...), plānotājs, daudz, daudz pildspalvu. Spogulītis, saulesbrilles. Protams, lūpu balzāms — tos (tāpat arī ķermeņa sviestus un skrubjus, bet tas jau ir cits stāsts :) ) jau pasen gatavoju sev pati, kopš sapratu, ka negribu sev uz lūpām smērēt naftu, kuru satur absolūti lielākā daļa veikalos nopērkamo balzāmu.
Lūpu krāsa, kura man ir jau ļoti ilgi, jo praktiski nelietoju, bet man vienalga patīk apziņa, ka tā ir līdzi. Audzinu savu sievišķību :D jā, un smaržas — tās esmu sākusi nēsāt somā pavisam nesen.
Tagad par, iespējams, dīvainākajām lietām.
Ķēde, sauļošanās krēms, drēbju kārta. Pēdējā laikā izmantoju burvīgo laiku un visur pārvietojos ar riteni, arī uz darbu (tāpēc drēbes, ko pārģērbt), tāpēc ķēde (jo negribas tīstīt ap rāmi). Nu un tāpēc arī sauļošanās krēms — jau esmu paguvusi apdedzināt plecus, un deguns man jau ir vienos vasarraibumos. Tā nu sanāk, ka grāmatas šobrīd varu lasīt tikai mājās, jo pagājis tas laiks, kad divas stundas dienā sēdēju sabiedriskajā transportā ceļā no mājām uz darbu un atpakaļ.
Starp citu, soma man ir diezgan nesen — ideju noskatīju šeit, un varu pievienoties autorei, tā tiešām ir ļoti, ļoti ērta un praktiska. Jau saņēmu dažus pasūtījumus pēc tādas pašas :)
 |
| Tuvplāns. |
otrdiena, 2014. gada 15. jūlijs
Grāmatas... eh, un atkal — politika
Vispirms — par grāmatām.
Izlasīju visapkārt izdaudzināto un ieteikto Vladislava Todorova romānu "Dzifts", kas, citējot Dienu, ir "ievērojams sociālisma melnā detektīva, roman noir žanra paraugs ar postmodernas hibriditātes elementiem".
Nezinu, gan jau vaina ir manī, bet es šo darbu par šedevru, maigi izsakoties, neuzskatu. Drīzāk pat varu teikt, ka bija nepatīkami to lasīt. Kāpēc? Pirmkārt (varbūt tā ir autora vaina, varbūt viņš domāja, ka tādējādi piešķir tekstam īpašu noskaņu, tomēr man kā lasītājai tas ārkārtīgi traucēja un Mansarda korektoru vietā es pilnīgi noteikti to būtu labojusi kā kļūdu), tekstā nemitīgi tika jaukti laiki, tādā izpratnē, ka vienā teikumā tiek stāstīts par notikumiem te pagātnes, te nākotnes, te atkal — tagadnes formā. Šķiet, tā ir kļūda, kas raksturīga ikvienam rakstniekam-iesācējam, tomēr parasti tā tiek izskausta jau pamatskolas pirmajās klasēs. Bet labi, tas vēl būtu gramatiskas dabas sīkums. Otrkārt, tīri sižetiski darbs bija... pliekans. Purkšķu un dzērāju joki (ok, krimināl-... Bet tik un tā) romānā — ar ko tādu saskāros pirmo reizi. Izlasot šo darbu, iespaids palika mazliet līdzīgs kā pēc mūsu pašu Viļa Lācīša (žanra ziņā diezgan atšķirīgā, taču noskaņas un tēlu raksturojuma ziņā līdzvērtīgā) garstāsta "Stroika ar skatu uz Londonu" izlasīšanas. Lielas cerības, draņķīga pēcgarša.
Tālāk — arī par grāmatu, un te jau ienāk politika.
Jau seeeen biju manījusi Edvarda Lūkasa grāmatu "Jaunais Aukstais karš", bet kaut kā biju par to piemirsusi. Tagad, ņemot vērā ārprātu, ko Krievija rīko Ukrainā, šķiet, pienācis īstais laiks to beidzot izlasīt. Grāmata izdota 2008. gadā, un savā ziņā to var uzskatīt par novecojušu, tomēr tā tik un tā ir saistoša lasāmviela, kuru vēl vērtīgāku padara apstāklis, ka autors nav pasīvs vērotājs no tālienes, bet gan ilgus gadus dzīvojis tepat — gan Tallinā, gan Viļņā, kā arī tas, ka šī grāmata vis nav Orvela stilā rakstīta daiļliteratūra, to drīzāk var traktēt kā zinātnisku pētījumu.
Protams, ir tikai likumsakarīgi, ka šāda tipa darbi tiek tulkoti latviski un izdoti Latvijā, un man, atzīšos (es zinu, ka ne man vienīgajai), ir emocionāli smagi tos lasīt, jo — mēs jau to visu zinām, redzam un saprotam, šī traģiskā parodija par valsti ir mums kaimiņos. Šī un šim līdzīgu darbu mērķauditorija ir pasīvie rietumnieki — eiropieši un amerikāņi —, kuri, kārtojot jebkāda tipa attiecības ar Krieviju, mēģina to darīt kā ar līdzvērtīgu partneri un atsakās saprast, ka Krievija nav un nekad nebūs tiem līdzvērtīga. Krievijas un Rietumu vērtības ir fundamentāli atšķirīgas, un pašreizējā tirāniskā vara šīs atšķirības mērķtiecīgi kultivē, audzinot noslēgtu, ksenofobisku, trulu, iebiedētu sabiedrību, kas tiek maldināta kā par savu un citu valstu vēsturi, tā par politiku un citiem sociāli svarīgiem jautājumiem.
Rietumi nesaprot, ka daudzas lietas, kas ir absolūti neiedomājamas normālā pasaulē, Krievijā ir pašsaprotamas (kaut vai, salīdzinot Vācijas attieksmi pret Hitleru un Krievijas attieksmi pret Ļeņinu vai Staļinu), un varam tikai pateikties mūsdienu informācijas laikmetam, kas padara Krievijas fašistiskās aktivitātes daudz redzamākas pasaulei nekā pirms desmit un divdesmit gadiem — piemēram, redzot aculiecinieku tvītotās bildes, kas apliecina, ka Ukrainā sirojošo separātistu ieroči, pārtika, ekipējums tiek piegādāts no Krievijas armijas krājumiem, tikai visnaivākais cilvēks vairs ticēs, ka tas notiek bez Kremļa ziņas. Tāpat arī pasaule redz, ar cik idiotiskiem līdzekļiem Krievija cenšas propagandēt savu ideoloģiju (protams, jau atkal — spriežot pēc sevis, jo nozombētā krievu sabiedrība šādiem murgiem, ja tos klāstītu Putins, noticētu bez ierunām), piemēram, šorīt manīju "reportāžu" par to, ka Ukrainas armija Slovjanskā it kā esot piesitusi krustā trīsgadīgu bērnu un viņa māti piesējusi pie tanka un braukājusi riņķī pa pilsētas centrālo laukumu.
Tā ka — brīdis, kad Rietumi beidzot sāks apzināties realitāti, ir tikai laika jautājums. Vienīgi — cik daudz cilvēkiem vēl būs jācieš no Krievijas tirānijas, līdz tas beidzot notiks? Minētajā Lūkasa grāmatā tiek pieminēta Krima, kurā dzīvojošos krievvalodīgos (līdzīgi kā kādreiz darīja Hitlers, piemēram, Sudetijā) Putins varētu izmantot kā ieganstu tās okupācijai — un mūsdienās tas jau ir noticis. Ir pašsaprotami, ka Baltijas valstis baidās būt nākamās, un tā nav nekāda "paranoja", kā to ciniski sauc ar Krieviju ekonomiski saistītās Rietumu valstis.
Bilde un bilde
Izlasīju visapkārt izdaudzināto un ieteikto Vladislava Todorova romānu "Dzifts", kas, citējot Dienu, ir "ievērojams sociālisma melnā detektīva, roman noir žanra paraugs ar postmodernas hibriditātes elementiem".
Tālāk — arī par grāmatu, un te jau ienāk politika.
Jau seeeen biju manījusi Edvarda Lūkasa grāmatu "Jaunais Aukstais karš", bet kaut kā biju par to piemirsusi. Tagad, ņemot vērā ārprātu, ko Krievija rīko Ukrainā, šķiet, pienācis īstais laiks to beidzot izlasīt. Grāmata izdota 2008. gadā, un savā ziņā to var uzskatīt par novecojušu, tomēr tā tik un tā ir saistoša lasāmviela, kuru vēl vērtīgāku padara apstāklis, ka autors nav pasīvs vērotājs no tālienes, bet gan ilgus gadus dzīvojis tepat — gan Tallinā, gan Viļņā, kā arī tas, ka šī grāmata vis nav Orvela stilā rakstīta daiļliteratūra, to drīzāk var traktēt kā zinātnisku pētījumu.
Protams, ir tikai likumsakarīgi, ka šāda tipa darbi tiek tulkoti latviski un izdoti Latvijā, un man, atzīšos (es zinu, ka ne man vienīgajai), ir emocionāli smagi tos lasīt, jo — mēs jau to visu zinām, redzam un saprotam, šī traģiskā parodija par valsti ir mums kaimiņos. Šī un šim līdzīgu darbu mērķauditorija ir pasīvie rietumnieki — eiropieši un amerikāņi —, kuri, kārtojot jebkāda tipa attiecības ar Krieviju, mēģina to darīt kā ar līdzvērtīgu partneri un atsakās saprast, ka Krievija nav un nekad nebūs tiem līdzvērtīga. Krievijas un Rietumu vērtības ir fundamentāli atšķirīgas, un pašreizējā tirāniskā vara šīs atšķirības mērķtiecīgi kultivē, audzinot noslēgtu, ksenofobisku, trulu, iebiedētu sabiedrību, kas tiek maldināta kā par savu un citu valstu vēsturi, tā par politiku un citiem sociāli svarīgiem jautājumiem.
Tā ka — brīdis, kad Rietumi beidzot sāks apzināties realitāti, ir tikai laika jautājums. Vienīgi — cik daudz cilvēkiem vēl būs jācieš no Krievijas tirānijas, līdz tas beidzot notiks? Minētajā Lūkasa grāmatā tiek pieminēta Krima, kurā dzīvojošos krievvalodīgos (līdzīgi kā kādreiz darīja Hitlers, piemēram, Sudetijā) Putins varētu izmantot kā ieganstu tās okupācijai — un mūsdienās tas jau ir noticis. Ir pašsaprotami, ka Baltijas valstis baidās būt nākamās, un tā nav nekāda "paranoja", kā to ciniski sauc ar Krieviju ekonomiski saistītās Rietumu valstis.
Bilde un bilde
otrdiena, 2014. gada 8. jūlijs
Ja, Mein Führer!
Pirms kāda laika manas uzmanības lokā nonāca Timura Vermeša grāmata Viņš ir atkal klāt. Tā negadās bieži (patiesībā ar pūlēm domāju par kaut vienu reizi, kad tā tiešām būtu gadījies), bet, ieraugot jau šīs grāmatas vāku, biju pilnībā pārliecināta, ka tā būs fantastiska. Nu labi, tas, ko zināju skaidri — ka pilnīgi noteikti vēlēšos to izlasīt. To, ka tā ir fantastiska, sapratu tikai pēc pirmajām pāris lappusēm.
Kā jau parasti, runājot par grāmatām, nestāstīšu neko par sižetu — kam būs interese un nebūs slinkums, atradīs to pats. Ja man būtu šis darbs jāraksturo vienā vārdā, es teiktu... iespējams, jau esmu par to sūkstījusies te, bet patiešām nezinu, kā latviešu valodā (ja tas vispār iespējams) tulkojams vārds wicked. Ellišķīgi baudāms — un arī negaidīti smieklīgs — darbs, kuru īpašu padara nekas cits kā skaidra un, khm, gaiša patiesība. Vermešs caur Hitlera tēlu atklāti pasaka to, ko patiesībā domā ikviens balts (zinu, ka galvenajam grāmatas varonim tas nepatiktu, bet paplašināšu mazliet tālāk par vāciešiem vien) eiropietis, cik nu mūsu te vairs atlicis.
Sižeta atstāstījuma vietā, ja atļausit, daži citāti:
"Vadonis bez savas tautas nav nekas. Nē, protams, vadonis kaut kas ir arī bez savas tautas, taču tādā gadījumā nevar ieraudzīt, kas viņš ir. To ir viegli ieskaidrot jebkuram veselīgi domājošam cilvēkam, jo tas taču būtu tas pats, kas nosēdināt kaut kur Mocartu, nedodot viņam klavieres, — arī tad neviens nepamanītu, ka viņš ir ģēnijs. Tad viņš nebūtu varējis uzstāties arī kā brīnumbērns kopā ar savu māsu, Labi, tad vismaz būtu vijole, bet, ja atņem arī vijoli, kas paliek? Divi bērni, kuri labākajā gadījumā var skaitīt pantiņus Zalcburgas izloksnē vai tamlīdzīgi, bet to neviens negrib redzēt, tas taču notiek katrā dzīvojamā istabā ap Ziemassvētku laiku. Turpretī vadoņa vijole ir viņa tauta."
Sižeta atstāstījuma vietā, ja atļausit, daži citāti:
"Vadonis bez savas tautas nav nekas. Nē, protams, vadonis kaut kas ir arī bez savas tautas, taču tādā gadījumā nevar ieraudzīt, kas viņš ir. To ir viegli ieskaidrot jebkuram veselīgi domājošam cilvēkam, jo tas taču būtu tas pats, kas nosēdināt kaut kur Mocartu, nedodot viņam klavieres, — arī tad neviens nepamanītu, ka viņš ir ģēnijs. Tad viņš nebūtu varējis uzstāties arī kā brīnumbērns kopā ar savu māsu, Labi, tad vismaz būtu vijole, bet, ja atņem arī vijoli, kas paliek? Divi bērni, kuri labākajā gadījumā var skaitīt pantiņus Zalcburgas izloksnē vai tamlīdzīgi, bet to neviens negrib redzēt, tas taču notiek katrā dzīvojamā istabā ap Ziemassvētku laiku. Turpretī vadoņa vijole ir viņa tauta."
"Nevar taču noliegt domu, ka zemeslode neaug. Toties cilvēku skaits uz tās aug. Un, ja cilvēkam aptrūksies dabas resursu, kura rase tad šos resursus iegūs? Visdraudzīgākā?
Nē, visstiprākā. Un tāpēc esmu darījis visu, lai stiprinātu vācu rasi."
"Un autobāņus tāpat kā senāk būvēja poļi, baltkrievi, ukraiņi un citi ievestie strādnieki par tādām algām, kas Reiham būtu bijušas rentablākas par jebkādu karu. Ja es toreiz būtu zinājis, cik lēti ir dabūjams polis, to valsti es savā karagājienā tikpat labi būtu varējis izlaist.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies."
"Portugālis, grieķis un spānis aiziet uz bordeli. Kas maksā? Vācija."
...un tie, kas izlasījuši — tikai pamēģiniet man iestāstīt, ka nevienā brīdī neiedomājāties: eu, bet tā tak arī ir...
Bilde
...un tie, kas izlasījuši — tikai pamēģiniet man iestāstīt, ka nevienā brīdī neiedomājāties: eu, bet tā tak arī ir...
Bilde
otrdiena, 2014. gada 3. jūnijs
piektdiena, 2014. gada 30. maijs
Krāsas, otas, špakteles... jeb: atkal remonts!
Jāāāā, man beidzot bija iespēja kaut mazliet, bet remontēt! Es zinu, izklausās dīvaini, bet tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm - veikt mājokļa remontu. Ideālā pasaulē es varētu to padarīt par savu pastāvīgo nodarbošanos, bet, eh... nedzīvojam mēs ideālā pasaulē. Pagaidām.
Lai vai kā, tagad kaķa sadīrātu, pelēcīgi puķainu tapešu vietā mana dzīvoklīša koridors ir pārkrāsojies burvīgi dzeltenā krāsā. It kā tur būtu uzsprādzis citrons :D Vajadzēja patiesībā vakar rakstīt, kad vēl biju uz tā īpašā, radošā viļņa, bet ko nu vairs. Vienu savdabīgu domu gan atceros - sākot darbus, bija sajūta, ka krāsoju sienas ar putotiem olu dzeltenumiem - toņa dēļ.
Bet, runājot par remontiem - patīk jau ļoti, bet nu kādam laiciņam pietiks. Un tas labi, jo nākamo jau būšu paguvusi nogaidīties. Kā man stāstīja draudzene, kas savulaik dienēja armijā, viņai līdzīgi esot bijis ar armijas mācībām, no kurām mēdza atgriezties mājās necilvēcīgi pārgurusi, knapi dzīva, gandrīz nespējot pakustināt ne rokas, ne kājas un domāja - viss, pietiek, šīs bija pēdējās... bet, kad nogurums pārgājis un piemirsies, atkal sāka gaidīt nākamās mācības. Man šķiet, katram ir kaut kas tāds, ko mīlam, bet kas mūs arī mazliet moka, vai ne?
Lai vai kā, tagad kaķa sadīrātu, pelēcīgi puķainu tapešu vietā mana dzīvoklīša koridors ir pārkrāsojies burvīgi dzeltenā krāsā. It kā tur būtu uzsprādzis citrons :D Vajadzēja patiesībā vakar rakstīt, kad vēl biju uz tā īpašā, radošā viļņa, bet ko nu vairs. Vienu savdabīgu domu gan atceros - sākot darbus, bija sajūta, ka krāsoju sienas ar putotiem olu dzeltenumiem - toņa dēļ.
Bet, runājot par remontiem - patīk jau ļoti, bet nu kādam laiciņam pietiks. Un tas labi, jo nākamo jau būšu paguvusi nogaidīties. Kā man stāstīja draudzene, kas savulaik dienēja armijā, viņai līdzīgi esot bijis ar armijas mācībām, no kurām mēdza atgriezties mājās necilvēcīgi pārgurusi, knapi dzīva, gandrīz nespējot pakustināt ne rokas, ne kājas un domāja - viss, pietiek, šīs bija pēdējās... bet, kad nogurums pārgājis un piemirsies, atkal sāka gaidīt nākamās mācības. Man šķiet, katram ir kaut kas tāds, ko mīlam, bet kas mūs arī mazliet moka, vai ne?
ceturtdiena, 2014. gada 8. maijs
Pirmo reizi un, cerams, pēdējo - par politiku un par attieksmi
Netīšām uzdūros rakstam, kas mani pamatīgi nokaitināja. Tik ļoti, ka darba dienas vidū izlēmu pierakstīt kaut kur savu sašutumu, lai neaizmirstas.
Pirmais, kas obligāti jāpasaka, un kas ir ļoti svarīgi - rakstā minēts, ka attiecīgais viedoklis ir latgaliešu, konkrēti, Rēzeknē aptaujātu cilvēku, taču kontekstā tam nav nekāda sakara ar to, ko teikšu, jo šāds viedoklis mēdz būt daudziem - PĀRĀK - daudziem cilvēkiem visā Latvijā.
Īsi un konkrēti, atvainojos par izteicienu, bet citādi negribas to saukt, izbesīja ņaudēšana un gaušanās, kas burtiski kliedz caur šo rakstu.
"Viss tik slikti, viss tik slikti, neviens mums neko par velti nedod, nekas nemainās, valdība slikta, ak mēs nabadziņi, deputāti domā tikai par sevi, kamēr mēs strādājam par kapeikām... Vēlēšanas? Nē, nu es zinu, ka ir kaut kādas vēlēšanas kaut kad te... Bet es, protams, neiešu, es tāpat nevienu deputātu nezinu, un man arī vienalga, es arī nemaz negribu savu pakaļu pacelt un papētīt sarakstus, priekš kam, tāpat nekas nemainīsies, kāda jēga vispār balsot, tāpat viņi darīs, ko gribēs, un tāpat viņi visi ir zagļi, kas tikai par sevi domā un mums neko tāpat vien ne par ko nedod, kas tad tie vispār par deputātiem... Nē, es nezinu nevienu pašu kandidātu, priekš kam balsot, ko jūs..."
Šāda attieksme ir, atkārtoju, pārāk daudziem cilvēkiem Latvijā. Man nav saprotams šis paradokss - cilvēkam ir slikti, viņš ar kaut ko nav apmierināts, bet pats nav gatavs ne pakustināt mazo pirkstiņu, lai darītu kaut jel ko lietas labā, tikai turpina ņerkstēt, ka nekas nenotiek, ka viss ir slikti, un, galvenais, ka ir KĀDS (vai kādi - parasti tie ir kaut kādi abstrakti "deputāti" vai "valdība"), kas pie tā ir vainīgs. Jebkurš, tikai ne pats.
Protams, ka ar vienu balsi nekādas reformas nenotiks, valstī pēkšņi neiestāsies absolūta labklājība, un visi pēkšņi kā uz burvja mājienu nekļūs laimīgi, bet tomēr, kaut mazs, bet solis šajā virzienā tiks sperts. Un cilvēkam būs apziņa, ka, lai arī nekas lielos vilcienos nav mainījies, viņš ir darījis vismaz KAUT KO, lai tas notiktu, nevis stāvējis malā un aprējis visus citus - gan tos, kas iet balsot ("muļķi tādi, tam taču nav nekādas jēgas"), gan tos, kas tiek ievēlēti ("zagļi, bandīti, krāpnieki" un kas tik vēl ne), turklāt pilnīgi jebkurus cilvēkus ar jebkādu politisko pārliecību un no jebkuras partijas, jo "viņi taču visi ir vienādi".
Cilvēki, LŪDZU piedalieties vēlēšanās. Domājiet par savu valsti un strādājiet, lai padarītu to labāku. Un, galvenais, noticiet tam, ka tas IR jūsu spēkos.
Pirmais, kas obligāti jāpasaka, un kas ir ļoti svarīgi - rakstā minēts, ka attiecīgais viedoklis ir latgaliešu, konkrēti, Rēzeknē aptaujātu cilvēku, taču kontekstā tam nav nekāda sakara ar to, ko teikšu, jo šāds viedoklis mēdz būt daudziem - PĀRĀK - daudziem cilvēkiem visā Latvijā.
Īsi un konkrēti, atvainojos par izteicienu, bet citādi negribas to saukt, izbesīja ņaudēšana un gaušanās, kas burtiski kliedz caur šo rakstu.
"Viss tik slikti, viss tik slikti, neviens mums neko par velti nedod, nekas nemainās, valdība slikta, ak mēs nabadziņi, deputāti domā tikai par sevi, kamēr mēs strādājam par kapeikām... Vēlēšanas? Nē, nu es zinu, ka ir kaut kādas vēlēšanas kaut kad te... Bet es, protams, neiešu, es tāpat nevienu deputātu nezinu, un man arī vienalga, es arī nemaz negribu savu pakaļu pacelt un papētīt sarakstus, priekš kam, tāpat nekas nemainīsies, kāda jēga vispār balsot, tāpat viņi darīs, ko gribēs, un tāpat viņi visi ir zagļi, kas tikai par sevi domā un mums neko tāpat vien ne par ko nedod, kas tad tie vispār par deputātiem... Nē, es nezinu nevienu pašu kandidātu, priekš kam balsot, ko jūs..."
Šāda attieksme ir, atkārtoju, pārāk daudziem cilvēkiem Latvijā. Man nav saprotams šis paradokss - cilvēkam ir slikti, viņš ar kaut ko nav apmierināts, bet pats nav gatavs ne pakustināt mazo pirkstiņu, lai darītu kaut jel ko lietas labā, tikai turpina ņerkstēt, ka nekas nenotiek, ka viss ir slikti, un, galvenais, ka ir KĀDS (vai kādi - parasti tie ir kaut kādi abstrakti "deputāti" vai "valdība"), kas pie tā ir vainīgs. Jebkurš, tikai ne pats.
Protams, ka ar vienu balsi nekādas reformas nenotiks, valstī pēkšņi neiestāsies absolūta labklājība, un visi pēkšņi kā uz burvja mājienu nekļūs laimīgi, bet tomēr, kaut mazs, bet solis šajā virzienā tiks sperts. Un cilvēkam būs apziņa, ka, lai arī nekas lielos vilcienos nav mainījies, viņš ir darījis vismaz KAUT KO, lai tas notiktu, nevis stāvējis malā un aprējis visus citus - gan tos, kas iet balsot ("muļķi tādi, tam taču nav nekādas jēgas"), gan tos, kas tiek ievēlēti ("zagļi, bandīti, krāpnieki" un kas tik vēl ne), turklāt pilnīgi jebkurus cilvēkus ar jebkādu politisko pārliecību un no jebkuras partijas, jo "viņi taču visi ir vienādi".
Cilvēki, LŪDZU piedalieties vēlēšanās. Domājiet par savu valsti un strādājiet, lai padarītu to labāku. Un, galvenais, noticiet tam, ka tas IR jūsu spēkos.
trešdiena, 2014. gada 7. maijs
Nine Inch Nails @ Arēna Rīga
Vakar notika ilgi gaidītais un tajā pašā laikā mazliet neticamais - Nine Inch Nails koncerts. Tepat, Rīgā.
Tā kā gana kvalitatīvi un profesionāli notikuma apskati, atstāsti un recenzijas vēl nāks no cilvēkiem, kuriem tas padodas labāk nekā man (jau šorīt Delfos pamanīju ļoti labu rakstu, kura autoram pilnībā pievienojos), es tikai mazliet. No sava skatpunkta, par sajūtām.
Vispirms, protams, vissvarīgākais - skaņa. Varbūt man tikai tā liekas, bet Latvijā koncertu rīkotājiem šis, vismaz muzikāliem priekšnesumiem galvenais, aspekts, nešķiet īpaši nozīmīgs. Rets ir tas koncerts, kurā ļauts baudīt skaņu ideālā kvalitātē, dzirdēt mūziku, nevis mūzikai līdzīgu troksni. Šeit - cepuri nost - par to bija gādāts. Kaut gan NIN mūzika patiešām ir skaļa un trokšņaina, un pilna, nianses, kas tajā ir ārkārtīgi no svara, pazaudētas netika.
Otra, vismaz šajā koncertā, ne mazāk svarīgā daļa - gaismas efekti. Manis pieminētajā un augstāk ar saiti norādītajā rakstā jau ir ideāli raksturota to nozīme kopumā un šī koncerta ietvaros, tāpēc es sīkumos neizplūdīšu, vien pateikšu, ka tie bija iederīgi, un, pat nebūdami agresīvi un uzkrītoši, tomēr bija patiešām iespaidīgi.
Un, protams, trešā lieta - cilvēki. Auditorija, fani. Tā kā Nine Inch Nails ir grupa, kas pastāvēja jau, baidos pat teikt, pirms es vēl biju piedzimusi, tai ir uzticamu fanu pulks, kas šo grupu klausās jau gadiem ilgi. Tomēr nebūt nav arī tā, ka NIN mūziku klausītos tikai cilvēki nopietnā vecumā. Gluži otrādi, un vakardienas pasākums to apliecināja - lēkājošo, sajūsmā kliedzošo pūli veidoja kā jaunieši, tā ļaudis ar sirmumu deniņos. Tajā pašā laikā, atšķirībā no daudzām citām rokgrupām, Nine Inch Nails (būtībā jau - Trenta Reznora, kurš ir grupas vienīgais pastāvīgais dalībnieks) mūzika nav tā, no kuras izaug un kura pāriet, un mīlestība, kuru cilvēki pret to jūt, bija gluži vai taustāma.
Atsevišķi jāpiemin vēl viens pluss - tikai 3 dziesmas no 20 bija no jaunā albuma, Hesitation Marks. Viedokli par to jau esmu te rakstījusi un otrreiz neatkārtošu.
Koncerts tiešām bija brīnišķīgs. Šķiet, pirmoreiz to saku par koncertu, un patiešām pelnīti. Ideāls koncerts, ideāls vakars.
Protams, kā parasti: bilde un bilde.
Tā kā gana kvalitatīvi un profesionāli notikuma apskati, atstāsti un recenzijas vēl nāks no cilvēkiem, kuriem tas padodas labāk nekā man (jau šorīt Delfos pamanīju ļoti labu rakstu, kura autoram pilnībā pievienojos), es tikai mazliet. No sava skatpunkta, par sajūtām.
Vispirms, protams, vissvarīgākais - skaņa. Varbūt man tikai tā liekas, bet Latvijā koncertu rīkotājiem šis, vismaz muzikāliem priekšnesumiem galvenais, aspekts, nešķiet īpaši nozīmīgs. Rets ir tas koncerts, kurā ļauts baudīt skaņu ideālā kvalitātē, dzirdēt mūziku, nevis mūzikai līdzīgu troksni. Šeit - cepuri nost - par to bija gādāts. Kaut gan NIN mūzika patiešām ir skaļa un trokšņaina, un pilna, nianses, kas tajā ir ārkārtīgi no svara, pazaudētas netika.
Otra, vismaz šajā koncertā, ne mazāk svarīgā daļa - gaismas efekti. Manis pieminētajā un augstāk ar saiti norādītajā rakstā jau ir ideāli raksturota to nozīme kopumā un šī koncerta ietvaros, tāpēc es sīkumos neizplūdīšu, vien pateikšu, ka tie bija iederīgi, un, pat nebūdami agresīvi un uzkrītoši, tomēr bija patiešām iespaidīgi.
Un, protams, trešā lieta - cilvēki. Auditorija, fani. Tā kā Nine Inch Nails ir grupa, kas pastāvēja jau, baidos pat teikt, pirms es vēl biju piedzimusi, tai ir uzticamu fanu pulks, kas šo grupu klausās jau gadiem ilgi. Tomēr nebūt nav arī tā, ka NIN mūziku klausītos tikai cilvēki nopietnā vecumā. Gluži otrādi, un vakardienas pasākums to apliecināja - lēkājošo, sajūsmā kliedzošo pūli veidoja kā jaunieši, tā ļaudis ar sirmumu deniņos. Tajā pašā laikā, atšķirībā no daudzām citām rokgrupām, Nine Inch Nails (būtībā jau - Trenta Reznora, kurš ir grupas vienīgais pastāvīgais dalībnieks) mūzika nav tā, no kuras izaug un kura pāriet, un mīlestība, kuru cilvēki pret to jūt, bija gluži vai taustāma.
Atsevišķi jāpiemin vēl viens pluss - tikai 3 dziesmas no 20 bija no jaunā albuma, Hesitation Marks. Viedokli par to jau esmu te rakstījusi un otrreiz neatkārtošu.
 |
| Grupa ieradās Rīgā jau pirms nedēļas, lai Arēnā Rīga gatavotos turpmākajai tūrei, kuras ietvaros līdz 11. jūnijam notiks koncerti visā Eiropā, un vakardienas koncerts bija pirmais no tiem. |
Protams, kā parasti: bilde un bilde.
sestdiena, 2014. gada 26. aprīlis
Pēdējās dienas
Pirms pāris dienām atcerējos, ka man tuvojas dzimšanas diena. Kopš man palika astoņpadsmit, esmu atmetusi dzimšanas dienu svinēšanu kā tādu (kas cilvēkiem parasti šķiet dīvaini - es, goda vārds, nezinu, cik man gadu. Nu, ne gluži nezinu, bet vienkārši nepaturu prātā. Katru reizi, kad man kādam jādara zināms savs vecums, es atņemu savu dzimšanas gadu no pašreizējā.), tā allaž ir tāda pati diena kā jebkura cita.
Bet ne šogad. Šogad es jūtos citādāk, jo mammītei, gaidot mani, bija tikpat gadu, cik man pašlaik. Varbūt tas ir mazliet muļķīgi, bet tas liek man justies kaut kā... citādi. Tuvāk mammai emocionāli, kaut arī tā ir sagadījies, ka satieku viņu tikai dažas reizes gadā, un tas diemžēl atstāj sekas.
Es ļoti, ļoti, ļoti mīlu savu mammīti. Un, lai cik daudzas dzimšanas dienas pienāktu un aizietu, tas nekad, nekad nemainīsies.
(Dzimšanas diena man vienmēr ir saistījusies ar narcisēm. Droši vien tāpēc, ka jau kopš bērnības, katru gadu dzimšanas dienas rītā pamostoties, tās atradu uz spilvena. Esot pieaugušai, man ļoti pietrūkst šo bērnības dzimšanas dienu rītu, narcišu, bet visvairāk omītes, kas man dāvināja narcises. Tāpēc šoreiz veselas divas skaistas bildes :) )
Bet ne šogad. Šogad es jūtos citādāk, jo mammītei, gaidot mani, bija tikpat gadu, cik man pašlaik. Varbūt tas ir mazliet muļķīgi, bet tas liek man justies kaut kā... citādi. Tuvāk mammai emocionāli, kaut arī tā ir sagadījies, ka satieku viņu tikai dažas reizes gadā, un tas diemžēl atstāj sekas.
Es ļoti, ļoti, ļoti mīlu savu mammīti. Un, lai cik daudzas dzimšanas dienas pienāktu un aizietu, tas nekad, nekad nemainīsies.
(Dzimšanas diena man vienmēr ir saistījusies ar narcisēm. Droši vien tāpēc, ka jau kopš bērnības, katru gadu dzimšanas dienas rītā pamostoties, tās atradu uz spilvena. Esot pieaugušai, man ļoti pietrūkst šo bērnības dzimšanas dienu rītu, narcišu, bet visvairāk omītes, kas man dāvināja narcises. Tāpēc šoreiz veselas divas skaistas bildes :) )
trešdiena, 2014. gada 2. aprīlis
Grāmatas un pavasaris. Un kino!
Bāc, sasolījos iepriekš jaunas recenzijas un atskaites, bet tā arī neko vairs neesmu rakstījusi. Tā to nevar atstāt.
Kaut gan izlasīts šis tas jauns ir, uzrakstīt un citiem pastāstīt man gribas tikai par vienu darbu. Tomēr ilgi domāju, vai to vispār darīt, jo, izrādās, latviski lasošajai auditorijai tas jau tāpat ir samērā zināms, un teju katram otrajam, kas šo darbu izlasījis, ir bijusi vēlme par to pavēstīt citiem, līdz ar to tīmeklis ir pārpildīts ar tā recenzijām. Tomēr pieminēšu, par ko vispār ir runa, pavisam īsi:
Karloss Ruiss Safons "Vēja ēna"
Notikumu gaitu neraksturošu, to jau nu gan, kam interesē, var uzmeklēt, vien mazliet par manām noskaņām, lasot šo grāmatu. Jāpiekrīt vairumam viedokļu, ka nekādas dižas filosofiskas pērles te neatradīsiet, tomēr nevajag tūlīt no grāmatas novērsties! Tā ir apburoša un sevī ievelkoša, savā ziņā vietām tā ir pat pavisam
spocīga (vismaz līdz brīdim, kad lasītājam tiek atklāts, kas patiesībā norisinās "spokošanās" brīžos), brīžiem smieklīga un aizkustinoša. Un, kas ir pats galvenais, vismaz man - tikai kad grāmata bija izrauta līdz pusei (tieši tā, izrauta, jo to vienkārši nav iespējams pārtraukt lasīt, kamēr nav aizvērts vāks aiz pēdējās lappuses!), es atjēdzos, ka lasu romānu par mīlestību! Es! Jāsaka, jutos mazliet iemuļķota tāda žanra darba lasīšanā, kuram ikdienā ij nedomātu pieskarties, bet tas tā. Kopumā - noteikti iesaku izlasīt tam, šķiet, nelielajam pulciņam cilvēku, kas to vēl nav izdarījuši. Vai lasītu vēlreiz?... Uzreiz pēc izlasīšanas likās, ka jā, taču nu vairs tā nešķiet. Darbi, kas lasāmi tik raiti, reiz izlasīti, vairs nešķiet saistoši.
Lai šis ieraksts nekontrolējami neizplūstu, pieminēšu kaut ko mazliet citu. Pirms pāris dienām radās izdevība aiziet uz filmu. Izvēlējos The Grand Budapest Hotel. Biju SAJŪSMĀ!!! Filma ir tik perfekta, ka bezmaz trūkst vārdu, lai to raksturotu. Ārkārtīgi smalka, ārkārtīgi stilīga, gaumīga, smieklīga, turklāt, ja kādam tas no svara, tad acis vai žilbst no aktierzvaigznēm. Katrs kadrs ir tik ideāli nostrādāts, ka to varētu ierāmēt un likt pie sienas, un dialogi neļauj uzmanībai atslābt ne mirkli. Šķiet, ka pārvaldīt aktieru kustības palīdzējis horeogrāfs, tik perfekti - bet ne uzkrītoši perfekti - sinhronizētas tās ir. Un tēlu noslīpētie raksturi (un pārsteidzoši aizkustinošas atkāpes no it kā noslīpētā rakstura), un tik mīļi absurdās situācijas, kas aizrauj, bet tomēr atgādina, ka šī ir tikai filma, mākslas darbs, ko tu vēro un apzinies, ka dzīvē tā nemēdz gadīties. Piemēram, ieraudzīt izgaismotu telefona būdiņu sniegota lauka vidū.
Es zinu, mans apraksts izklausās mazliet cheasy, bet filma patiešām ir tā vērta. Ideāla. Obligāti noskatieties.
Un, jā - ir beidzot īsts pavasaris!
Bilde
Kaut gan izlasīts šis tas jauns ir, uzrakstīt un citiem pastāstīt man gribas tikai par vienu darbu. Tomēr ilgi domāju, vai to vispār darīt, jo, izrādās, latviski lasošajai auditorijai tas jau tāpat ir samērā zināms, un teju katram otrajam, kas šo darbu izlasījis, ir bijusi vēlme par to pavēstīt citiem, līdz ar to tīmeklis ir pārpildīts ar tā recenzijām. Tomēr pieminēšu, par ko vispār ir runa, pavisam īsi:
Karloss Ruiss Safons "Vēja ēna"
Notikumu gaitu neraksturošu, to jau nu gan, kam interesē, var uzmeklēt, vien mazliet par manām noskaņām, lasot šo grāmatu. Jāpiekrīt vairumam viedokļu, ka nekādas dižas filosofiskas pērles te neatradīsiet, tomēr nevajag tūlīt no grāmatas novērsties! Tā ir apburoša un sevī ievelkoša, savā ziņā vietām tā ir pat pavisam
Lai šis ieraksts nekontrolējami neizplūstu, pieminēšu kaut ko mazliet citu. Pirms pāris dienām radās izdevība aiziet uz filmu. Izvēlējos The Grand Budapest Hotel. Biju SAJŪSMĀ!!! Filma ir tik perfekta, ka bezmaz trūkst vārdu, lai to raksturotu. Ārkārtīgi smalka, ārkārtīgi stilīga, gaumīga, smieklīga, turklāt, ja kādam tas no svara, tad acis vai žilbst no aktierzvaigznēm. Katrs kadrs ir tik ideāli nostrādāts, ka to varētu ierāmēt un likt pie sienas, un dialogi neļauj uzmanībai atslābt ne mirkli. Šķiet, ka pārvaldīt aktieru kustības palīdzējis horeogrāfs, tik perfekti - bet ne uzkrītoši perfekti - sinhronizētas tās ir. Un tēlu noslīpētie raksturi (un pārsteidzoši aizkustinošas atkāpes no it kā noslīpētā rakstura), un tik mīļi absurdās situācijas, kas aizrauj, bet tomēr atgādina, ka šī ir tikai filma, mākslas darbs, ko tu vēro un apzinies, ka dzīvē tā nemēdz gadīties. Piemēram, ieraudzīt izgaismotu telefona būdiņu sniegota lauka vidū.
Es zinu, mans apraksts izklausās mazliet cheasy, bet filma patiešām ir tā vērta. Ideāla. Obligāti noskatieties.
Un, jā - ir beidzot īsts pavasaris!
Bilde
trešdiena, 2014. gada 12. marts
Par burtiem, lappusēm un vākiem
Nupat pārlasīju iepriekšējo ierakstu. Haotisks kaut kāds. Tā gadās, ja sakāmā ir tik daudz, ka nekas lāga nenāk ārā.
Izlēmu atskaitīties mazliet.
Tagad, kad ik dienas esmu spiesta pavadīt turpat divas stundas sabiedriskajā transportā, būtu nepiedodami šo laiku vienkārši nosēdēt, blenžot ārā pa logu. Tāpēc esmu atsākusi cītīgi lasīt - par to tad arī atskaite. Šī samērā maza, tikai 3 grāmatas, bet gan jau vēlāk būs vēl. Mans must-read saraksts ir garāks, nekā tas jebkad bijis, un (vismaz) sev dotos solījumus man ir paradums turēt.
Nora Ikstena "Dievmātes draudzene"
Tā kā pirms laiciņa (tas ir, dažiem gadiem), kad tikai sāku iepazīt latviešu literatūru, Ikstenas darbi - kā romāni, tā stāsti - bija mani visvismīļākie, tad, padzirdējusi par šo darbu, pat nelasot nekādas anotācijas, tūdaļ iekļāvu savā Sarakstā. Un pēc izlasīšanas vīlusies nejūtos. Šis gan ir, kā lai saka, ārkārtīgi personiska, tomēr - tikai ceļojuma apraksts, taču jāņem vērā, ka to radījusi izcila rakstniece. Ceļojuma apraksts ar
daiļliteratūras elementiem.
Šī grāmata mani atrada īstajā laikā, jo burtiski dažas dienas pirms tās nonākšanas manās rokās es klusībā biju ieplānojusi sev ceļojumu uz Gruziju. Nu domāju un sapņoju par to vēl dedzīgāk. Man domāt, nokļūšu tur jau pēc dažiem mēnešiem. Ja viss notiks, kā paredzēts - vai tieši otrādi.
Trūmens Kapote "Gluži aukstasinīgi"
Pie šīs grāmatas mani atveda filma ar nelaiķi Philip Seymour Hoffman titullomā, Capote. Tā kā filmā uzsvars tika likts uz darba autoru un, konkrēti, īpašajām attiecībām, kas viņam izveidojās ar vienu no noziedzniekiem, tad grāmatā vairāk tika aplūkota notikumu otra puse - cietusī ģimene, tās locekļu portreti. Attiecīgi, filma lika savdabīgā veidā just līdzi slepkavam (par to arī stāsts - Kapote savam romānam deva nosaukumu In Cold Blood - un līdz pēdējam to neatklāja Perijam, kurš rakstnieku uzskatīja par savu draugu un nemitējās uzsvērt, cik cilvēcīgs un krietns, kaut arī slepkava, ir, un ka viņa pastrādātais noziegums ir paveikts jebkā, tikai ne aukstasinīgi), kamēr grāmatā viņš attēlots kā psiholoģiski ne līdz galam attīstīta būtne, kas savas iedomības un sekluma dēļ izraisa drīzāk pretīgumu, nekā līdzjūtību.
Īsumā - divi izbijuši cietumnieki dodas aplaupīt turīgu lauksaimnieku, bet, neatraduši viņa mājā meklēto seifu, kuram, viņuprāt, bija jāslēpj, tūkstošiem dolāru, tie brutāli nogalina mājas īpašnieku, viņa sievu un divus bērnus, lai tiktu vaļā no lieciniekiem. Noziedznieku tālāko gaitu tēlojumi mijas ar viņu personības, sevišķi Perija Smita, sīkiem raksturojumiem. Var vērot, cik ļoti šis cilvēks uzticējies rakstniekam, jo iekļautas pat tik personīgas lietas kā, piemēram, viņa saņemtās vēstules un "dienasgrāmatas" fragmenti.
Entonijs Bērdžess "Mehāniskais apelsīns"
Šis ir no tiem darbiem, kuriem pienākusi kārta tapt pārlasītiem. Pirmoreiz lasīju kaut kad ģimnāzijas laikā, un, maigi izsakoties, nebiju sajūsmā. Neatceros pat, vai maz izlasīju līdz galam, jo likās pilnīgs murgs. Pirms laiciņa kāds draugs man pajautāja, ko es domāju par šo darbu, un es izvairīgi atbildēju, ka gluži sajūsmā vis neesmu. Izlēmu pārlasīt.
Sākumā ārkārtīgi traucēja slengs, nadsat valoda, taču, sākot ar to aprast (kā nekā, krievu valoda man nav sveša), traucēt sāka līdz absurdam pretīgās vardarbības ainas. Likās jau, ka mans viedoklis par šo darbu tā arī nebūs izmainījies, līdz vienubrīd pēkšņi sapratu, par ko īsti tajā ir runa, proti, cilvēka brīvo gribu, par to, kas ir labāk - darīt ļaunu no brīvas gribas vai darīt labu tāpēc, ka tiek mākslīgi uzspiests darīt labu. No kā cilvēkam nākas atteikties (un vai tas vispār ir vajadzīgs?) sabiedrības labā. Grāmatai it kā pat ir happy end, bet tikai nosacīti - jo paliek skaidrs, ka labais, ko izvēlas centrālais tēls, patiesībā nav viņa paša izvēlēts, bet gan mākslīgi uzspiests. Un vai gan tā, dramatiskāk vai ne tik ļoti, nav ikvienam?...
Tā. Šodien uz bibliotēku, jau rezervēju nākamās :)
Bilde, bilde un bilde
Izlēmu atskaitīties mazliet.
Tagad, kad ik dienas esmu spiesta pavadīt turpat divas stundas sabiedriskajā transportā, būtu nepiedodami šo laiku vienkārši nosēdēt, blenžot ārā pa logu. Tāpēc esmu atsākusi cītīgi lasīt - par to tad arī atskaite. Šī samērā maza, tikai 3 grāmatas, bet gan jau vēlāk būs vēl. Mans must-read saraksts ir garāks, nekā tas jebkad bijis, un (vismaz) sev dotos solījumus man ir paradums turēt.
Nora Ikstena "Dievmātes draudzene"Tā kā pirms laiciņa (tas ir, dažiem gadiem), kad tikai sāku iepazīt latviešu literatūru, Ikstenas darbi - kā romāni, tā stāsti - bija mani visvismīļākie, tad, padzirdējusi par šo darbu, pat nelasot nekādas anotācijas, tūdaļ iekļāvu savā Sarakstā. Un pēc izlasīšanas vīlusies nejūtos. Šis gan ir, kā lai saka, ārkārtīgi personiska, tomēr - tikai ceļojuma apraksts, taču jāņem vērā, ka to radījusi izcila rakstniece. Ceļojuma apraksts ar
daiļliteratūras elementiem.
Šī grāmata mani atrada īstajā laikā, jo burtiski dažas dienas pirms tās nonākšanas manās rokās es klusībā biju ieplānojusi sev ceļojumu uz Gruziju. Nu domāju un sapņoju par to vēl dedzīgāk. Man domāt, nokļūšu tur jau pēc dažiem mēnešiem. Ja viss notiks, kā paredzēts - vai tieši otrādi.
Trūmens Kapote "Gluži aukstasinīgi"
Pie šīs grāmatas mani atveda filma ar nelaiķi Philip Seymour Hoffman titullomā, Capote. Tā kā filmā uzsvars tika likts uz darba autoru un, konkrēti, īpašajām attiecībām, kas viņam izveidojās ar vienu no noziedzniekiem, tad grāmatā vairāk tika aplūkota notikumu otra puse - cietusī ģimene, tās locekļu portreti. Attiecīgi, filma lika savdabīgā veidā just līdzi slepkavam (par to arī stāsts - Kapote savam romānam deva nosaukumu In Cold Blood - un līdz pēdējam to neatklāja Perijam, kurš rakstnieku uzskatīja par savu draugu un nemitējās uzsvērt, cik cilvēcīgs un krietns, kaut arī slepkava, ir, un ka viņa pastrādātais noziegums ir paveikts jebkā, tikai ne aukstasinīgi), kamēr grāmatā viņš attēlots kā psiholoģiski ne līdz galam attīstīta būtne, kas savas iedomības un sekluma dēļ izraisa drīzāk pretīgumu, nekā līdzjūtību.Īsumā - divi izbijuši cietumnieki dodas aplaupīt turīgu lauksaimnieku, bet, neatraduši viņa mājā meklēto seifu, kuram, viņuprāt, bija jāslēpj, tūkstošiem dolāru, tie brutāli nogalina mājas īpašnieku, viņa sievu un divus bērnus, lai tiktu vaļā no lieciniekiem. Noziedznieku tālāko gaitu tēlojumi mijas ar viņu personības, sevišķi Perija Smita, sīkiem raksturojumiem. Var vērot, cik ļoti šis cilvēks uzticējies rakstniekam, jo iekļautas pat tik personīgas lietas kā, piemēram, viņa saņemtās vēstules un "dienasgrāmatas" fragmenti.
Entonijs Bērdžess "Mehāniskais apelsīns"Šis ir no tiem darbiem, kuriem pienākusi kārta tapt pārlasītiem. Pirmoreiz lasīju kaut kad ģimnāzijas laikā, un, maigi izsakoties, nebiju sajūsmā. Neatceros pat, vai maz izlasīju līdz galam, jo likās pilnīgs murgs. Pirms laiciņa kāds draugs man pajautāja, ko es domāju par šo darbu, un es izvairīgi atbildēju, ka gluži sajūsmā vis neesmu. Izlēmu pārlasīt.
Sākumā ārkārtīgi traucēja slengs, nadsat valoda, taču, sākot ar to aprast (kā nekā, krievu valoda man nav sveša), traucēt sāka līdz absurdam pretīgās vardarbības ainas. Likās jau, ka mans viedoklis par šo darbu tā arī nebūs izmainījies, līdz vienubrīd pēkšņi sapratu, par ko īsti tajā ir runa, proti, cilvēka brīvo gribu, par to, kas ir labāk - darīt ļaunu no brīvas gribas vai darīt labu tāpēc, ka tiek mākslīgi uzspiests darīt labu. No kā cilvēkam nākas atteikties (un vai tas vispār ir vajadzīgs?) sabiedrības labā. Grāmatai it kā pat ir happy end, bet tikai nosacīti - jo paliek skaidrs, ka labais, ko izvēlas centrālais tēls, patiesībā nav viņa paša izvēlēts, bet gan mākslīgi uzspiests. Un vai gan tā, dramatiskāk vai ne tik ļoti, nav ikvienam?...
Tā. Šodien uz bibliotēku, jau rezervēju nākamās :)
Bilde, bilde un bilde
piektdiena, 2014. gada 28. februāris
...un laimīgu jauno gadu!
Opā, tiešām - rīt jau pirmais marts, bet šis ir pirmais ieraksts šogad. Vāks. Ja kādam tas kaut ko nozīmē, tad manas sirsnīgas atvainošanās.
Noticis daudz. Viskautkas. Kopš pašu svarīgāko lietu notikšanas sākumiem patiesībā pagājis pārāk ilgs laiks, lai tie vairs būtu tiesīgi saukties par pašiem svarīgākajiem, jo ir jau pierasti. Proti - esmu praksē. Nozarē. Programmēju, tiešām, un katru dienu, un patīk pat. Kas to būtu domājis. Ir, protams, citi sarežģījumi, kur nu bez tiem, bet vismaz tie nav tieši saistīti ar to, ka nepatiktu/neinteresētu/nesaistītu darāmais.
Dzirdējāt, ziema tuvākajā laikā vairs neatnākšot. Man personīgi tikai prieks. Rīt pie kurpnieka dosies mani mīļie, skaistie zābaciņi, nevaru vien sagaidīt, kad sākšu atkal viņus nēsāt. Tas nekas, ka mazlietiņ pirkstgali salst, tas ir to vērts, jo pavasaris taču nāk, un man ir bišķītis bērnišķīgas iedomas, ka mani salstošie pirkstgali pavasara atnākšanu, kaut vai par mikroskopiski īsu - bet tomēr - laika sprīdi, paātrina.
Pavadot ik dienas turpat divas stundas ceļā uz darbu un atpakaļ, esmu atsākusi lasīt grāmatas. Skāde tikai, ka manā rajonā acīmredzot dzīvo vēl vismaz pāris tikpat kaismīgi lasītāji kā es, tāpēc uz manām mērķa grāmatām vislaik ir rindas. Nākas iet uz citām bibliotēkām, grāmatu dēļ metot līkumus, šmaucot mazlietiņ ātrāk prom no darba un netiekot laicīgi mājās. Pirms kādas nedēļas izlasīju Daniela Kīza "Puķes Aldžernonam", savā veidā to laikam var nosaukt par zinātnisko fantastiku, tikai bez kaitinoši klišejiskajām laboratorijām, ķīmiskajiem ieročiem un pārējā sviesta, kādu pierasts saistīt ar jēdzienu "zinātniskā fantastika". Te stāsts par mēģinājumu ar ķirurgiskas operācijas palīdzību uzlabot cilvēka intelekta spējas. Ja reiz ar pelēm izdevās, kāpēc lai nesanāktu ar cilvēkiem?...
Burtiski nupat noliku Kajsas Ingemarsones "Citroni dzeltenie". Šī savukārt, kaut arī labi novērtēta, izrādījās banāla un paredzama līdz smieklīgumam, tajā pašā laikā (pārsteidzoši, bet) sevišķi nekaitināja. Ja reiz tomēr izlasīju līdz galam. Izlasīt un aizmirst, un priecāties, ka ir izgudrotas bibliotēkas, kas ļauj iečekot grāmatas pirms pirkšanas, lai nesanāk iegrābties.
Par grāmatām runājot, pavisam drīz jau iznāks manas mīļās draudzenes, Kristīnes Teilānes, jaunākā stāstu grāmata. Varu droši teikt, ja patika pirmā, tad par šo būsiet sajūsmā. Zinu tāpēc, ka esmu literārā redaktore :)
Dīvains vakars. Esmu viena, un kaķis guļ pie durvīm.
Uz... sarakstīšanos.
Noticis daudz. Viskautkas. Kopš pašu svarīgāko lietu notikšanas sākumiem patiesībā pagājis pārāk ilgs laiks, lai tie vairs būtu tiesīgi saukties par pašiem svarīgākajiem, jo ir jau pierasti. Proti - esmu praksē. Nozarē. Programmēju, tiešām, un katru dienu, un patīk pat. Kas to būtu domājis. Ir, protams, citi sarežģījumi, kur nu bez tiem, bet vismaz tie nav tieši saistīti ar to, ka nepatiktu/neinteresētu/nesaistītu darāmais.
Dzirdējāt, ziema tuvākajā laikā vairs neatnākšot. Man personīgi tikai prieks. Rīt pie kurpnieka dosies mani mīļie, skaistie zābaciņi, nevaru vien sagaidīt, kad sākšu atkal viņus nēsāt. Tas nekas, ka mazlietiņ pirkstgali salst, tas ir to vērts, jo pavasaris taču nāk, un man ir bišķītis bērnišķīgas iedomas, ka mani salstošie pirkstgali pavasara atnākšanu, kaut vai par mikroskopiski īsu - bet tomēr - laika sprīdi, paātrina.
Pavadot ik dienas turpat divas stundas ceļā uz darbu un atpakaļ, esmu atsākusi lasīt grāmatas. Skāde tikai, ka manā rajonā acīmredzot dzīvo vēl vismaz pāris tikpat kaismīgi lasītāji kā es, tāpēc uz manām mērķa grāmatām vislaik ir rindas. Nākas iet uz citām bibliotēkām, grāmatu dēļ metot līkumus, šmaucot mazlietiņ ātrāk prom no darba un netiekot laicīgi mājās. Pirms kādas nedēļas izlasīju Daniela Kīza "Puķes Aldžernonam", savā veidā to laikam var nosaukt par zinātnisko fantastiku, tikai bez kaitinoši klišejiskajām laboratorijām, ķīmiskajiem ieročiem un pārējā sviesta, kādu pierasts saistīt ar jēdzienu "zinātniskā fantastika". Te stāsts par mēģinājumu ar ķirurgiskas operācijas palīdzību uzlabot cilvēka intelekta spējas. Ja reiz ar pelēm izdevās, kāpēc lai nesanāktu ar cilvēkiem?...
Burtiski nupat noliku Kajsas Ingemarsones "Citroni dzeltenie". Šī savukārt, kaut arī labi novērtēta, izrādījās banāla un paredzama līdz smieklīgumam, tajā pašā laikā (pārsteidzoši, bet) sevišķi nekaitināja. Ja reiz tomēr izlasīju līdz galam. Izlasīt un aizmirst, un priecāties, ka ir izgudrotas bibliotēkas, kas ļauj iečekot grāmatas pirms pirkšanas, lai nesanāk iegrābties.
Par grāmatām runājot, pavisam drīz jau iznāks manas mīļās draudzenes, Kristīnes Teilānes, jaunākā stāstu grāmata. Varu droši teikt, ja patika pirmā, tad par šo būsiet sajūsmā. Zinu tāpēc, ka esmu literārā redaktore :)
Dīvains vakars. Esmu viena, un kaķis guļ pie durvīm.
Uz... sarakstīšanos.
Abonēt:
Komentāri (Atom)