Diezgan randomā, bet saistībā ar kādu grāmatu, kuru pašlaik lasu (viena varone uzaicina otru pusdienās — un ir jau rezervējusi galdiņu, zinot, ka uzaicinātā neatteiks, kaut gan būtu varējusi, kaut gan būtu pat vajadzējis) — par ēšanu. Konkrētāk, par ēšanu kopā ar kādu ne sevišķi labi pazīstamu personu.
Godīgi sakot, iepriekš pat nebiju aizdomājusies, bet man ārkārtīgi nepatīk šī doma. Es noteikti negribētu darīt darbu, kur biznesa pusdienas ir ikdienas sastāvdaļa. Kā var ēst kopā ar svešiem cilvēkiem?! Tas taču ir kaut kas tik intīms... Ļaut svešiniekam redzēt sevi ēdam man ir tikpat kā ļaut redzēt sevi, piemēram, krāsojamies. Proti, neiedomājami. Vai arī vērot svešinieku ēdam... redzēt dakšiņu ceļojam no šķīvja uz muti, lūpas paveramies, tad sakļaujamies ap kumosu... Košļājot kustas vaigi, mutes kaktiņā tikko, bet pietiekami, lai izraisītu pretīgumu, pamanāms kriksītis mērces. Kumosam tiekot norītam, saraujas rīkle... Pretīgi. Es nekad neaiztieku dažādās sanāksmēs neiztrūkstošos cepumu trauciņus. Riebjas pat iedomāties.
Droši vien jau tas ir dīvaini, bet man šķiet, ka kopīga maltīte ir kaut kas tāds, līdz kam cilvēku attiecībām ir jāizaug, to nevar darīt ar kuru katru. Tādēļ, zināšanai — ja vien jūs neesat man tuvs draugs, neaiciniet mani kopīgi paēst. Es, visticamāk, centīšos no tā izvairīties, bet, ja tomēr kaut kas man liks piekrist, visu maltītes laiku neteikšu ne vārda un neveltīšu jums nevienu skatienu, klusībā vēlēdamās (un neviļus likdama arī jums sākt vēlēties), kaut šis pārbaudījums ātrāk beigtos.
Labāk aiciniet mani uz kino. Vismaz. Vai uz kādu izstādi, vai ekspedīcijā uz Maskačku, piemēram. Vai uz jūru... Vai ļaujiet man jūs aizvest uz šautuvi bunkurā. Tikai neaiciniet mani kopīgi paēst — es noteikti atteikšu.
Taču, ja bez tielēšanās piekrītu vai pat pati to ierosinu, jums ir pamats domāt, ka uzskatu jūs par tuvu draugu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru