Šovasar notika tik lielas un... nē, pat ne īpaši LIELAS, bet vienkārši skaistas un svarīgas lietas. Tādas, kas citiem varbūt tādas nemaz neliktos, ja es stāstītu, bet man vienalga. Svarīgas man vienai.
Šovasar es nemanot iemācījos mīlēt sevi. Ne jau banāli — lutināt sevi kā tādā skaistumkopšanas salona reklāmā, bet... saudzēt sevi, sargāt, nesatraukties tik daudz — kā par sīkumiem, tā par lietām, kuras es nespēju ietekmēt. Tas patiesībā nav nemaz tik grūti!
Iemācījos ieklausīties sevī un darīt to, ko konkrētā brīdī vēlos darīt, nestresojot par sekām — kaut vai nolocīt puslitru šokolādes saldējuma vienā piegājienā nakts vidū, ja tas ir tas, ko tobrīd kārojas. Jā, un arī nedarīt to, ko negribas — ja var.
Iemācījos... nē, vēl mācos, bet man jau sanāk — aizstāvēt sevi. Kaut vai tik daudz kā atļauties pateikt nē, nebaidoties aizvainot un likties kādam neatsaucīga vai rupja.
Iemācījos uzklausīt komplimentus — un māka uzklausīt likumsakarīgi nozīmē, ka saņemu tos vairāk nekā jebkad :)
Varbūt var teikt, ka šovasar pieaugu vēl mazliet. Varbūt kļuvu ciniskāka, skarbāka, nopietnāka, bet tas pieder pie lietas, un tādu es mīlu sevi vēl vairāk.
Jā, šī bija fantastiska vasara. Tik ļoti, ka man pat nav žēl, ka tā beidzas. Nu, vismaz ne tik ļoti kā citus gadus, jo — varbūt pirmo reizi dzīvē — man ir sajūta, ka esmu paņēmusi no tās visu, ko vien varēju paņemt.
Ha, netīšām uzgāju citātu no grāmatas, ko lasīju kaut kad agri pavasarī. Acīmredzot mana zemapziņa uzklausīja autoru :)
Noziedzies vien, noziedzies pati pret sevi un dari sev pāri, mana dvēsele; bet vēlāk tev vairs nebūs izdevības sevi cienīt un godāt. Jo ikkatram ir tikai viena dzīve, viena vienīga. Taču tev tā ir gandrīz beigusies, un tajā tu neesi gādājusi par sevi, bet gan rīkojusies tā, it kā tava laime būtu atkarīga no citām dvēselēm... Taču tie, kuri uzmanīgi neseko savas dvēseles tieksmēm, neizbēgami ir nelaimīgi. (Paskāls Mersjē, Nakts vilciens uz Lisabonu)
 |
| Vienā no manas perfektās vasaras vakariem. Vienā no skaistākajiem :) |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru