Bet ne šogad. Šogad es jūtos citādāk, jo mammītei, gaidot mani, bija tikpat gadu, cik man pašlaik. Varbūt tas ir mazliet muļķīgi, bet tas liek man justies kaut kā... citādi. Tuvāk mammai emocionāli, kaut arī tā ir sagadījies, ka satieku viņu tikai dažas reizes gadā, un tas diemžēl atstāj sekas.
Es ļoti, ļoti, ļoti mīlu savu mammīti. Un, lai cik daudzas dzimšanas dienas pienāktu un aizietu, tas nekad, nekad nemainīsies.
(Dzimšanas diena man vienmēr ir saistījusies ar narcisēm. Droši vien tāpēc, ka jau kopš bērnības, katru gadu dzimšanas dienas rītā pamostoties, tās atradu uz spilvena. Esot pieaugušai, man ļoti pietrūkst šo bērnības dzimšanas dienu rītu, narcišu, bet visvairāk omītes, kas man dāvināja narcises. Tāpēc šoreiz veselas divas skaistas bildes :) )
Ha, un es jau domāju man vienīgajam ap to pašu laiku dzimšanas dienas palika nenozīmīgas. Labi dzimšanas dienas vēl viena lieta, tās, es domāju, vienmēr nozīmīgākas būs vecākiem un tuviniekiem nekā pašam, bet svinēt vārdadienas šķiet vēl nejēdzīgāk. Laikam jau cilvēkiem agrāk bija nepieciešams iemesls savākties kopā un kaut ko kārtīgi nosvinēt.
AtbildētDzēstPiekrītu arī par to gadu skaitli. Tik pat aizmirstami kā gads kurā dzīvo, jo galu galā kāda starpība. Dzīvē svarīgāk atcerēties, kas Tu patiesībā esi, jo to aizmirst ir viegli.
Lai vai kā, daudz laimes autorei, jo tās jau nekad nav par daudz!
Jā... vēl nav pienācis tas vecums, kad dzimšanas dienās uznāk bēda par neglābjami lielo gadu skaitu, bet nav vairs arī tā, ka tā tiktu īpaši svinēta.
AtbildētDzēstBet par apsveikumu paldies :)