Jāāāā, man beidzot bija iespēja kaut mazliet, bet remontēt! Es zinu, izklausās dīvaini, bet tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm - veikt mājokļa remontu. Ideālā pasaulē es varētu to padarīt par savu pastāvīgo nodarbošanos, bet, eh... nedzīvojam mēs ideālā pasaulē. Pagaidām.
Lai vai kā, tagad kaķa sadīrātu, pelēcīgi puķainu tapešu vietā mana dzīvoklīša koridors ir pārkrāsojies burvīgi dzeltenā krāsā. It kā tur būtu uzsprādzis citrons :D Vajadzēja patiesībā vakar rakstīt, kad vēl biju uz tā īpašā, radošā viļņa, bet ko nu vairs. Vienu savdabīgu domu gan atceros - sākot darbus, bija sajūta, ka krāsoju sienas ar putotiem olu dzeltenumiem - toņa dēļ.
Bet, runājot par remontiem - patīk jau ļoti, bet nu kādam laiciņam pietiks. Un tas labi, jo nākamo jau būšu paguvusi nogaidīties. Kā man stāstīja draudzene, kas savulaik dienēja armijā, viņai līdzīgi esot bijis ar armijas mācībām, no kurām mēdza atgriezties mājās necilvēcīgi pārgurusi, knapi dzīva, gandrīz nespējot pakustināt ne rokas, ne kājas un domāja - viss, pietiek, šīs bija pēdējās... bet, kad nogurums pārgājis un piemirsies, atkal sāka gaidīt nākamās mācības. Man šķiet, katram ir kaut kas tāds, ko mīlam, bet kas mūs arī mazliet moka, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru