Grāmatas un pavasaris. Un kino!

Bāc, sasolījos iepriekš jaunas recenzijas un atskaites, bet tā arī neko vairs neesmu rakstījusi. Tā to nevar atstāt.
Kaut gan izlasīts šis tas jauns ir, uzrakstīt un citiem pastāstīt man gribas tikai par vienu darbu. Tomēr ilgi domāju, vai to vispār darīt, jo, izrādās, latviski lasošajai auditorijai tas jau tāpat ir samērā zināms, un teju katram otrajam, kas šo darbu izlasījis, ir bijusi vēlme par to pavēstīt citiem, līdz ar to tīmeklis ir pārpildīts ar tā recenzijām. Tomēr pieminēšu, par ko vispār ir runa, pavisam īsi:
Karloss Ruiss Safons "Vēja ēna"
Notikumu gaitu neraksturošu, to jau nu gan, kam interesē, var uzmeklēt, vien mazliet par manām noskaņām, lasot šo grāmatu. Jāpiekrīt vairumam viedokļu, ka nekādas dižas filosofiskas pērles te neatradīsiet, tomēr nevajag tūlīt no grāmatas novērsties! Tā ir apburoša un sevī ievelkoša, savā ziņā vietām tā ir pat pavisam

spocīga (vismaz līdz brīdim, kad lasītājam tiek atklāts, kas patiesībā norisinās "spokošanās" brīžos), brīžiem smieklīga un aizkustinoša. Un, kas ir pats galvenais, vismaz man - tikai kad grāmata bija izrauta līdz pusei (tieši tā, izrauta, jo to vienkārši nav iespējams pārtraukt lasīt, kamēr nav aizvērts vāks aiz pēdējās lappuses!), es atjēdzos, ka lasu romānu par mīlestību! Es! Jāsaka, jutos mazliet iemuļķota tāda žanra darba lasīšanā, kuram ikdienā ij nedomātu pieskarties, bet tas tā. Kopumā - noteikti iesaku izlasīt tam, šķiet, nelielajam pulciņam cilvēku, kas to vēl nav izdarījuši. Vai lasītu vēlreiz?... Uzreiz pēc izlasīšanas likās, ka jā, taču nu vairs tā nešķiet. Darbi, kas lasāmi tik raiti, reiz izlasīti, vairs nešķiet saistoši.

Lai šis ieraksts nekontrolējami neizplūstu, pieminēšu kaut ko mazliet citu. Pirms pāris dienām radās izdevība aiziet uz filmu. Izvēlējos The Grand Budapest Hotel. Biju SAJŪSMĀ!!! Filma ir tik perfekta, ka bezmaz trūkst vārdu, lai to raksturotu. Ārkārtīgi smalka, ārkārtīgi stilīga, gaumīga, smieklīga, turklāt, ja kādam tas no svara, tad acis vai žilbst no aktierzvaigznēm. Katrs kadrs ir tik ideāli nostrādāts, ka to varētu ierāmēt un likt pie sienas, un dialogi neļauj uzmanībai atslābt ne mirkli. Šķiet, ka pārvaldīt aktieru kustības palīdzējis horeogrāfs, tik perfekti - bet ne uzkrītoši perfekti - sinhronizētas tās ir. Un tēlu noslīpētie raksturi (un pārsteidzoši aizkustinošas atkāpes no it kā noslīpētā rakstura), un tik mīļi absurdās situācijas, kas aizrauj, bet tomēr atgādina, ka šī ir tikai filma, mākslas darbs, ko tu vēro un apzinies, ka dzīvē tā nemēdz gadīties. Piemēram, ieraudzīt izgaismotu telefona būdiņu sniegota lauka vidū.
Es zinu, mans apraksts izklausās mazliet cheasy, bet filma patiešām ir tā vērta. Ideāla. Obligāti noskatieties.

Un, jā - ir beidzot īsts pavasaris!

Bilde