Opā, tiešām - rīt jau pirmais marts, bet šis ir pirmais ieraksts šogad. Vāks. Ja kādam tas kaut ko nozīmē, tad manas sirsnīgas atvainošanās.
Noticis daudz. Viskautkas. Kopš pašu svarīgāko lietu notikšanas sākumiem patiesībā pagājis pārāk ilgs laiks, lai tie vairs būtu tiesīgi saukties par pašiem svarīgākajiem, jo ir jau pierasti. Proti - esmu praksē. Nozarē. Programmēju, tiešām, un katru dienu, un patīk pat. Kas to būtu domājis. Ir, protams, citi sarežģījumi, kur nu bez tiem, bet vismaz tie nav tieši saistīti ar to, ka nepatiktu/neinteresētu/nesaistītu darāmais.
Dzirdējāt, ziema tuvākajā laikā vairs neatnākšot. Man personīgi tikai prieks. Rīt pie kurpnieka dosies mani mīļie, skaistie zābaciņi, nevaru vien sagaidīt, kad sākšu atkal viņus nēsāt. Tas nekas, ka mazlietiņ pirkstgali salst, tas ir to vērts, jo pavasaris taču nāk, un man ir bišķītis bērnišķīgas iedomas, ka mani salstošie pirkstgali pavasara atnākšanu, kaut vai par mikroskopiski īsu - bet tomēr - laika sprīdi, paātrina.
Pavadot ik dienas turpat divas stundas ceļā uz darbu un atpakaļ, esmu atsākusi lasīt grāmatas. Skāde tikai, ka manā rajonā acīmredzot dzīvo vēl vismaz pāris tikpat kaismīgi lasītāji kā es, tāpēc uz manām mērķa grāmatām vislaik ir rindas. Nākas iet uz citām bibliotēkām, grāmatu dēļ metot līkumus, šmaucot mazlietiņ ātrāk prom no darba un netiekot laicīgi mājās. Pirms kādas nedēļas izlasīju Daniela Kīza "Puķes Aldžernonam", savā veidā to laikam var nosaukt par zinātnisko fantastiku, tikai bez kaitinoši klišejiskajām laboratorijām, ķīmiskajiem ieročiem un pārējā sviesta, kādu pierasts saistīt ar jēdzienu "zinātniskā fantastika". Te stāsts par mēģinājumu ar ķirurgiskas operācijas palīdzību uzlabot cilvēka intelekta spējas. Ja reiz ar pelēm izdevās, kāpēc lai nesanāktu ar cilvēkiem?...
Burtiski nupat noliku Kajsas Ingemarsones "Citroni dzeltenie". Šī savukārt, kaut arī labi novērtēta, izrādījās banāla un paredzama līdz smieklīgumam, tajā pašā laikā (pārsteidzoši, bet) sevišķi nekaitināja. Ja reiz tomēr izlasīju līdz galam. Izlasīt un aizmirst, un priecāties, ka ir izgudrotas bibliotēkas, kas ļauj iečekot grāmatas pirms pirkšanas, lai nesanāk iegrābties.
Par grāmatām runājot, pavisam drīz jau iznāks manas mīļās draudzenes, Kristīnes Teilānes, jaunākā stāstu grāmata. Varu droši teikt, ja patika pirmā, tad par šo būsiet sajūsmā. Zinu tāpēc, ka esmu literārā redaktore :)
Dīvains vakars. Esmu viena, un kaķis guļ pie durvīm.
Uz... sarakstīšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru