Ielas kaķis un melns taurenis

Vispirms — Bernārs Miņjē — Melnais taurenis (diez, kāpēc šāds nosaukums?...)
Man nepatīk krimiķi. Pārliecinos par to atkal un atkal. Un zinu, ka problēma nav krimiķos — es pilnībā saprotu, kāpēc tie mēdz patikt cilvēkiem, kuriem tie patīk. Šīs lietas gluži vienkārši nestrādā

konkrēti uz mani.
Miņjē grāmatu tomēr izlēmu izlasīt — tāpēc, ka bija gadījies lasīt ne vienu vien cildinošu recenziju par to, cik šī grāmata ir aizraujoša, cik tās sižets nervus stindzinošs un tādā garā. Sakot pavisam īsi — jau minētajiem krimiķu lasītājiem pilnīgi noteikti patiks. Man grāmata likās kopumā samērā garlaicīga. Interesantāk sāka palikt tikai ap kādu četrsimto lappusi — smieklīgi, būtu tak varējusi likt malā, ja reiz lāga nepatīk, bet šis tak ir krimiķis — jāzina taču, kurš vainīgs!
Minēto iemeslu dēļ domāju jau, ka šeit nemaz šo grāmatu nepieminēšu, tomēr man ļoti iepatikās kāds citāts (brīdinu, pagarš):
“Tas ir ļoti vienkārši, — Servazs sacīja. — Cilvēki iedalās divās grupās — nelieši un visi pārējie. Un katram jāizvēlas, kurā pusē viņš grib būt. Bet, ja cilvēks to nav izdarījis, tad viņu jau var pieskaitīt pie neliešiem.
— Tu tā domā? Tātad tev viss šķiet vienkārši — labie un ļaunie? Laimīgais! Ja tev vēlēšanu laikā būtu jāizvēlas starp trim kandidātiem — pirmais būtu pa pusei paralizēts no poliomielīta, slimotu ar hipertoniju, anēmiju un daudzām citām smagām patoloģijām, vajadzības gadījumā melotu, konsultētos ar astrologu, krāptu sievu, smēķētu cigareti pēc cigaretes un dzertu par daudz Martini, otrs būtu resns, zaudējis jau trijās vēlēšanās, slimotu ar depresiju un pārcietis divas sirdslēkmes, smēķētu un vakaros dzertu šampanieti, portvīnu, konjaku un viskiju, bet pēc tam norītu divas miega tabletes, bet trešais būtu kara varonis, cienītu sievietes, mīlētu dzīvniekus, nedzertu, ja nu varbūt retu reizi kādu alu, un nesmēķētu. Kuru tu izvēlētos?
Servazs pasmaidīja.
— Pieņemu, ka jūs gaidāt, lai atbildu, ka trešo?
— Vareni! Tu noraidīji Rūzveltu un Čērčilu, bet izvēlējies Hitleru. Redzi nu! Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās.”
Diemžēl ir arī viena negatīva lieta. Zvaigznes grāmatās (mūsdienās izdotās grāmatās vispār, bet Zvaigznes — īpaši) ļoti — pārāk — bieži ir kļūdas. Labi vēl, ja tās ir pārrakstīšanās kļūdas (kaut gan arī tādām grāmatās nevajadzētu būt) bet šepat, neteikšu, kurā lappusē, ja lasīsit, redzēsit paši, izlasīju šādu teikumu: “Servazam bija tāda sajūta, it kā viņš griestos veļas mašīnā.” Sauciet mani par grammar nazi, bet man šķiet, ka šis jau nu ir par traku. Kur skatās korektori?!

Pirms šīs grāmatas lasīju vienu citu, visnotaļ jauku Džeimsa Bouvena darbiņu Ielas kaķis, vārdā Bobs. Pavisam, pavisam īsi — grāmatiņa bija mīļa un sirsnīga, bet nekādas literāras pērles no tās negaidiet, tāds nemaz nav grāmatas nolūks. Man pat šķiet, ka tās lielākā vērtība ir tās patiesums, jo Bouvens raksta par sevi un savu uz ielas atrasto kaķi, kurš kļuva par viņa labāko un vērtīgāko draugu.
Grāmata it kā veltīta kaķu mīļiem, bet, godīgi sakot, man kā kaķu mīlim mazliet kaitinoši likās grāmatas neuzkrītoši dotie, labi domātie “padomi”, piemēram, kaķiem nedrīkst dot pienu, jo tie nepanes laktozi. Vai — kaķi murrā, kad viņiem sāp, un tamlīdzīgi. Kaķu mīļi taču to visu jau zina, kāpēc šie fakti tiek pasniegti tā, it kā tās būtu kādas dižas atklāsmes?...

Patiesībā šim radniecīgs varētu būt iemesls, kāpēc es neesmu arī minēto krimiķu mērķauditorija — tu kā lasītājs esi atkarīgs no faktiem, ko tev pasniedz vai nepasniedz autors. Katrā kriminālromānā ir šādi pavedieni vai atslēgas, kas ļauj lasītājam iejusties sižetā, prātot, kurš gan varētu būt vainīgais, liekot viņam domāt, ka viņš nu gan ir baigais nazis, atkozdams vainīgo, kaut gan reāli ir tā, ka autors ir vai nu gribējis likt lasītājam tā domāt, tādēļ devis vairāk vai mazāk slēptas norādes, vai arī tieši otrādi — licis domāt, ka vainīgā ir viena persona, bet pēkšņā sižeta pavērsienā par vainīgo padara kādu pavisam citu, parasti šķietami nevainīgu tēlu.
Īsāk sakot, man nepatīk, ja man saka priekšā, kā un ko domāt.

Nākamais lasāmais — Greiema Simsiona “Projekts “Rozija””. Jāpalasa reizēm arī šis tas vieglāks  :)

Bilde un bilde.