Desmitais dzejolis

Šodien piedalījos zviedru valodas tulkotāju seminārā. Tā bija brīnišķīga pieredze kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, bet stāsts šoreiz nav par to.

Viens no runasvīriem bija izcilais Juris Kronbergs, kurš nolasīja arī dažus savus atdzejojumus. Ļoti, ļoti žēl, ka palaidu garām autora vārdu, es burtiski iemīlējos šajā dzejolī, nezinādama, kā tas skan zviedriski. Es, kas dzeju tikai šad tad rakstu, bet lasīt nemēdzu, ha.
Padalīšos.

Desmitais dzejolis
Snieg. Kāds vīrs brien pa sniegu, viņam sniegs
līdz ceļiem.
Snieg.
Viņam sniegs līdz nabai, viņš turpina
iet, snieg.
Viņam sniegs līdz padusēm. Viņš turpina.
Snieg. Sniegs sasniedz ādamābolu, muti, nāsis, ausis.
Viņš turpina iet.
Snieg. Tagad viņš vairs nav redzams. Viņš
turpina. Snieg.
Viņš turpina iet. Snieg. Snieg.
Viņš turpina iet.
Tas vīrs esi tu pats. Padomā. Turpini iet.

Zemapziņa čukst, ka es acīmredzot pēdējā laikā neapzināti esmu bijusi briesmās — no sevis. Tāpēc tas dzejolis, tāpēc filma, kuru noskatījos vakar. Iesaku, sevišķi brīdī, kad moka visvisvisdrūmākās domas, kādas vien cilvēkam var būt.

Visādā ziņā tematiska bilde