Greiems Simsions — Projekts "Rozija"

Kā jau tas ar šim līdzīgiem lasāmajiem bieži vien notiek, izlasījās ātrāk, nekā bija cerēts. Tad nu lūgtum, atskaite.

Vispirms — jau iepriekš esmu minējusi, ka nepavisam neesmu no tām, kuras lasa romānus par ramaņķiku. Nejautājiet, kāpēc, pati neesmu īsti droša. Varbūt pie vainas aizspriedumi par "sieviešu literatūru". Katrā ziņā pati mazliet brīnos, kāpēc izlēmu izlasīt šo konkrēto darbu.

Tomēr izlasīju un vīlusies lielos vilcienos neesmu, jo grāmata nebija tikai un vienīgi par man ne sevišķi tīkamo tēmu, bet gan vienlīdz svarīgi — par sadzīvošanu ar Aspergera sindromu, par to, ko tas nozīmē pašam, ja tā drīkst teikt, slimniekam (kaut gan ir nekorekti to dēvēt par slimību, tā drīzāk ir... personības īpatnība, permanents dvēseles stāvoklis) un cilvēkiem ap viņu.

Tīri sižetiski grāmatai nebija ne vainas, es pat domāju, ka no tās sanāktu tīri jauka filma (starp citu, grāmata oriģināli bija paredzēta tieši kā filmas scenārijs). Tomēr ir viena maza problēma. Nevaru apgalvot, ka misters Simsions pats dzīvē nav kontaktējies ar Aspergera sindroma skartiem cilvēkiem, bet pēc tā, godīgi sakot, izskatās. Īsumā — Aspergers ir uz visu dzīvi, un, ja cilvēkam tas ir (turklāt romāna galvenajam varonim tas piemīt samērā nevājā formā), tad nekas un neviens to nevar ne mainīt, ne ietekmēt. Arī sieviete ne, lai cik neparedzama, radoša un temperamentīga viņa būtu — tādas lietas notiek tikai grāmatās. Visticamāk, reālajā dzīvē, situācijā, kad Rozija mudina Donu, piemēram, otrdienas vakarā pagatavot kaut ko citu, nevis omāru (ko viņš otrdienas vakaros ir gatavojis visu savu apzināto dzīvi), Dons būtu ārkārtīgi satraucies un, ja ne gluži varbūt izmetis Roziju pa durvīm, bet pilnīgi noteikti pieņēmis lēmumu, ka šī persona ir nevēlama un pat draudīga. Aspergera sindroma skartam cilvēkam ir ārkārtīgi grūti kontaktēties ar apkārtējiem, lietas, pie kurām viņš nav pieradis, var viņu burtiski iedzīt panikā, un tad jau nu tiešām nekāda romantika vairs nesanāk. Runājot par romantiku un mīlestību — smagākos gadījumos Aspergera pacienti gluži vienkārši nav spējīgi šādas emocijas izjust. Viņiem nepiemīt empātija, viņi nespēj nolasīt cilvēku balss intonācijas un sejas izteiksmes, jo viņu smadzenes darbojas pilnīgi citādāk nekā parastiem, veseliem cilvēkiem.
Līdz ar to man nav pieņemami, ka daudzi amatierapskatnieki šo darbu sauc par "smieklīgu", "dzīvespriecīgu" un tamlīdzīgi. Par smieklīgu to var nosaukt tikai persona, kam nav nācies pavadīt laiku ar šādiem cilvēkiem. Tas ir sarežģīti gan viņiem pašiem, gan apkārtējiem, un, lasot romānu, es jutu, kuri brīži šiem nezinošajiem lasītājiem droši vien šķita "dzīvespriecīgi" — tie, kuri tolaik, kad vēl nepazinu Aspergera sindroma izpausmes, mani pašu mēdza nokaitināt un sarūgtināt. Ja es nezinādama lasītu par tiem grāmatā, man arī, iespējams, tas liktos uzjautrinoši, bet, varat man ticēt, reālajā dzīvē tur nekā jautra nav.

Bet, atmetot šo, ē, neprecizitāti (kas būtībā savā ziņā padara šo par fantastikas romānu, kur Aspergera sindromu spēj "izārstēt" iemīlēšanās), grāmata ir diezgan jauka. Galīgi nav mans žanrs, bet laikam ir labi šad tad šo to dzīvē pamainīt, pat ja tā ir tikai literatūra.

Bilde