Par bērnību, ceriņiem un metālu

Jau kādu nedēļu - jā, kopš viņi sāka ziedēt, es taisos par viņiem uzrakstīt. Par to, ka viss, viss smaržo pēc ceriņiem, visur, pat tur, kur viņus nemaz nemana tuvumā. Braucu mājās ar piekto tramvaju, šajā karstajā laikā tam vienmēr ir vaļā labās puses logi, un Sarkandaugavas parks no ielas ir norobežots ar ceriņu sienu. Vien iedomājieties - ziedoši, mākonīgi smaržīgi ceriņi paši karas iekšā pa tramvaja logiem. Manis pēc maijs varētu būt stipri ilgāks.

Kādā sakarā metāls? Šādā, un turpat arī bērnība. Kaut arī laikā, kad notika lietas, par kurām stāsta grāmata, es biju vēl pavisam maziņa, lasot tik un tā sajutos tik tuva tai videi, tam laikam. Varētu domāt, ka tas ir tāds universāls, visi taču kādu brīdi ir bijuši pusaudža ādā, bet - nejau nu visi tolaik bijuši metālisti. Jā, manā kļūšanas par tādu un vides un, galvenais, mūzikas iepazīšanas periodā daudzas lietas jau bija mainījušās, es jau biju pa pusei Interneta laikmeta bērns, un mums vairs nebija jāslapstās Biķernieku mežā, lai dabūtu kārotus mūzikas ierakstus - kasetēs, protams, viens albums vienā, cits - otrā pusē. Un tomēr, tās sajūtas, biedriskums, piederība, galu galā neizbēgamā pārtapšana no kārtīgas teicamnieces tādā dīvainā, melnā radījumā, par kuru šausminās, cits klusāk, cits atklātāk, skolotāji, vecāki un arī pavisam neiesaistītas personas (kā šodien atceros, reiz tramvajā iekāpa veca čigāniete un, ieraudzījusi mani, no pirkstiem saimprovizētu, pret mani pavērstu krustu sev priekšā turēdama, fiksi aizvirzījās uz vagona otru galu. Man jau toreiz tas likās smieklīgi) - viss tik pazīstams. Tiesa gan, savu teicamnieces statusu, par spīti mūzikas gaumes un dzīvesstila maiņai, es pamanījos nepazaudēt.

Laiks ir pagājis, ilgs laiks, nu jau teju desmit gadi, kopš es apzinos sevi kā metālisti. Ne tik ilgs laiks - kopš tā no skata to nevar pateikt, nestaigāju apkārt, apkārusies ar dzelžiem, ādām un citiem grabuļiem. Izaugu, bija arī tāds laiks, kad tie visi bija obligāti atribūti, bez tā metālists tā kā neskaitījās īsts metālists. Sevišķi, ja metālists bija meitene. Tomēr iekšēji metāla kultūru un mūziku es neesmu nodevusi. Mazliet saskumdināja, lasot Joņeva grāmatu - vai arī es tāda kādreiz kļūšu, vai man arī reiz neko vairs neizteiks mūzika, ko pašlaik klausos, koncerti, kultūra? Vai tas nozīmē pieaugt?... Lasot smieklīgā pašapmierinātībā nodomāju, ka es, atšķirībā no grāmatas autora, esmu riktīgi true, man tā nebija modes lieta, bet dzīvesveids (labi, varbūt tajā dzīves periodā, par kuru rakstīts grāmatā, bija no svara arī modīguma aspekts, bet tas jau sen ir pagājis, aiznesot sev līdzi spaiku aproces, milzīgos zābakus, garo ādas mēteli un citas stillietas), kas nepāriet, kad ir izaugts no vecuma, kurā svarīgas modes lietas. Jā, man vēl nav 35 gadi un vēl labu laiku nebūs, bet arī tad, kad būs - esmu droša, manā dzīvē joprojām skanēs metāls.

Bet grāmatu - grāmatu (to eksemplāru, kuru šodien izlasīju, atradu - visai pārsteidzoši - universitātes bibliotēkā) jau nopirku. Nu kā, mīļi, par bērnību taču! Patiešām no sirds iesaku izlasīt. Nezinu, vai sapratīs tie, kam pašlaik ir dažpadsmit, bet tie, kas drusku vecāki, gan. Sevišķi tādi, kas ir metālisti vai vismaz ir piedzīvojuši metāla periodu. Izlasīju vakardienas laikā, mazliet palika arī šodienai, knapi varēju nosēdēt lekcijā, tik ļoti gribējās kaut vai turpat auditorijā izķeksēt no somas un lasīt, un izlasīt līdz galam. Mīļš, sirsnīgs un ārkārtīgi aizkustinošs darbs. Un izglītojošs arī - tiem, kas nav pieredzējuši labāko no tajā stāstītā.

Pat vāks grāmatai tik ļoti true, black metal noskaņās. Awwwww  :)

Bilde

Māksla.

Pirms kādām dienām Delfos pamanīju šādu rakstu. Šodien kopā ar mīļumu skatījāmies cauri un šausminājāmies par vienu no rakstā minētajām personām, kuru man gan neceļas pirksti te nodēvēt par mākslinieci, Milly Brown, kuras "māksla" ir krāsas vemšana uz dažādām virsmām, no visparastākā molberta līdz Lady Gaga kleitai. Vispār mūsdienu problēma, manuprāt, ir tā, ka ārkārtīgi daudzi cilvēki sauc sevi par māksliniekiem, rakstniekiem, dziedātājiem pilnīgi nepamatoti un nepelnīti. Un tad cilvēki, kas par mākslu neko daudz nezina, redz tādus diletantus un iedomājas, ka visa mākslas pasaule ir tāda kā šie pamuļķi, kas gozējas priekšplānā, un pieņem, ka viņiem "māksla nav vajadzīga", ka "tas viss ir kaut kāds stulbums" un tādā garā. Runājot par to, kas vispār ir uzskatāms par mākslu - zinu, zinu, plašs jēdziens, bet tomēr - mana definīcija, kas mani līdz šim vēl ne reizi nav pievīlusi, ir vienkārša: māksla ir kaut kas tāds, ko nevar paveikt kurš katrs. Varat mani uzskatīt par aprobežotu, bet jūs man nekad neiestāstīsiet, ka tādi "mākslinieki" kā, piemēram, Aija Zariņa ir uztverami nopietni. Vai liela daļa naivistu, vai popārtistu. Bet tas jau ir nedaudz cits stāsts.

Šodien gribēju padalīties ar kaut ko pozitīvu jomā, kuru es līdz šim nesapratu un nenovērtēju - performanču mākslā. Varbūt man vienkārši bija gadījušies nepareizie piemēri, bet tas, ko man bija gadījies redzēt, bija kaut kas... kā lai labāk raksturo... truls, bezjēdzīgs, neinteresants, absurds, pretīgs pat. Kaut vai tā pati vemjošā Millija Brauna, oh come on. Tad nu šodien mans mīļais, kurš defaultā pieder pie augstākminētajiem mākslas nīdējiem (un (facepalm) lepojas ar to!), parādot kādu video, kas viņam reiz bija iepaticies, man pierādīja, ka šis žanrs tomēr nav tik bezcerīgs, kā man bija šķitis. Te nu ir - Olivier de Sagazan, franču performanču mākslinieks, kura priekšnesumi tiek raksturoti kā "satraucoši", "paralizējoši", "biedējoši" un tamlīdzīgi. Tā kā es uzskatu, ka par mākslu kopumā ir jādomā, nevis jāapspriežas (lasīt, mākslas uztveršana un interpretēšana ir individuāls un personisks process), tad vienkārši ievietoju saiti uz vienu no Olivjē priekšnesumiem. Vērtējiet paši, ceru, ka būšu kādam ierādījusi ko noderīgu. Piezīme - skatieties šo video uz iespējami liela ekrāna iespējami tumšā istabā, he he.

Ja jau iesāku par mākslu - vakar sasmējos. Man ir labs draugs, mākslinieks Artūrs Bērziņš. Nupat viens no viņa darbiem izraisījis mērenu ažiotāžu pasaules mākslas aprindās, kā to vislabāk raksturo pats Artūrs: "Nepietiek ar to, ka šis darbs aizklejoja pa pasauli kā prikolbilde bez autora vārda, tad kāds vēl palaida pīli, ka tas esot kāda vecmeistara gleznojums :D "  Te vēl par to pašu. Jautri  :)

Olivjē de Sagazāns.
Ja šis kādam ir spoileris, piedodiet atvainojiet, man gribējās izskaistināt savu bloga ierakstu :D

Bilde no šejienes.