Agrie rīti

Labs rīts Ziemassvētkos! Labi, ko es te, man tie svētki reāli bijuši nebijuši, bet ne par to šoreiz.

Šoreiz par... debesīm. Un manu briesmīgi sačakarēto dienas režīmu - es pat nezinu, kā tas gadījās, bet nu jau vairākas dienas eju gulēt ap 3 naktī un mostos, kad nu mostos - ap vienpadsmitiem, divpadsmitiem. Stingri apņēmos to mainīt. Uzliku modinātāju uz septiņiem, bet būsim jau reāli - piecēlos ap pusdeviņiem.

Taču tas bija to vērts, jo DEBESIS! Debesis šorīt ir brīnišķīgā krāsā, zilas, zilas, zilas, un ar laškrāsas mākoņiem! Un gaisma ārā tāda... zināt to īpašo, dzeltenīgo toni, kas piemīt mūsu vecāku jaunībsdienu (jebšu, modīgāk, vintage) bildēm?

Un ja nu tāds skaistums ir bijis katru rītu, un katru rītu es viņu esmu cūciski nogulējusi?!

Ja tā padomā, traki.

Labrīt!   :)

Nē.

Savāda diena šodien. Pat saule spīd un, neņemot vērā kūstošā sniega pelēcību, zem viņa viss krāsains un košs. Spilgts, pārāk spilgts viss, ieskaitot pārāk spilgti zilo krūzi, no kuras tikko dzēru pārāk melnu kafiju, ieskaitot pārāk sarkano fonu ādolfiņa bildē, kas man uz datora ekrāna. Negribas skatīties, negribas neko. Skaļi un apātiski man istabā skan Radiohead, nezinu, vai tas ir cēlonis, vai sekas. Smagi ir, nogurums. No visa, visa, visa.

Šodien vēl tik šausmīgi daudz, ko darīt. Nu jau apaļas trīs stundas, kā nedaru absolūti neko no tā, vispār neko. Diez cik stundām vēl jāpaiet, lai atrastos spēks piecelties no gultas?...

Bildes: pirmā un otrā.