Ik pa laikam iedomājos par kādu vietu, kur sen nav būts, par cilvēkiem, kuri sen nav satikti, un cenšos detaļās atcerēties, kāda bija pēdējā reize, kad biju/satiku. Un tad domās aplejos ar aukstu ūdeni - tajā brīdī es taču neapzinājos, ka tā ir pēdējā reize. Ka vairs nekad, nekad. Ar vietām, pilsētām, ēkām tas ir mazāk traģiski, jo vairākumā gadījumu tās vēl pastāv, un ir vismaz teorētiska iespēja vēl kādreiz tur nokļūt. Ar cilvēkiem gan tas imaginārais ūdens ir sevišķi auksts.
Kad atvadījos no savas omītes, dziļi sirdī zināju, ka redzu viņu dzīvu pēdējo reizi, kaut arī prāts atsacījās to pieņemt.
Šovasar kaut kad bijām ar tēti kapos. Cik tur daudz jaunu cilvēku... Netīšām atradām ģimenes drauga kapu, viņam, šķiet, nebija pat 50. Kā šodien atceros viņa sirsnīgo smaidu un smieklus, viņš bija ļoti gaišs cilvēks, zemessargs, manā pamatskolā vadīja jaunsardzi. Man šķiet, pēdējo reizi viņu satiku, kad vēl tur mācījos. Ja man toreiz kāds būtu teicis, ka tā ir pēdējā, es neticētu.
Cik gan daudz mūsu dzīvē ir tādu cilvēku. Varbūt tu viņam tikai vakar pateici "Nu čau, līdz vēlākam!". Un tikai kaut kad pēc tam sapratīsi, ka vairs nekad, nekad.
Principā, laikam pietiktu vienkārši iemest saiti uz dziesmu (Zāle - Bišu spiets <3), ko šodien netīšām uzgāju un kas ir kā punkts uz i manām pēdējā laika izjūtām. Bet manas izjūtas ir tikai manas, cits neviens nesapratīs, jāpastāsta.
Tā sagadījās, ka manas mājas manos laukos, kur pagāja visa mana bērnība, kādus gadus bija palikušas tukšas. Precīzāk, viņās ik pa laikam dzīvoja visādi sveši cilvēki, ar kuriem bija noruna - ejiet, dzīvojiet, lai tās mājas tukšas nepaliek. Jo visi taču zina, kas notiek ar lauku mājām, kuras paliek tukšas. Viņas ir gluži kā cilvēki, sajūtas nevienam nevajadzīgas un aiziet bojā.
Atnāca, padzīvoja, aizgāja, atnāca, padzīvoja, aizgāja cits pēc cita, kāds vienkārši prom, kāds pavisam - prom no šīs pasaules.
Izrādās, kopš aizgāja pēdējie, ir jau pagājis bīstami ilgs laiks. Aizbraucu uz turieni pirms nedēļas, pagalmā pļava, ap mājām nātres pāri galvai, priekšnamam trūkst pāris stikli. Un, iespējams, pirms kādiem mēnešiem man būtu bijis varbūt ne gluži vienalga, bet katrā ziņā es noteikti caurām naktīm nekaltu plānus, ko lai iesāk, kā lai izglābj. Bet tagad jūtu, ka vajag, vienkārši vajag, un pēkšņi ir tik daudz spēka, ko šim uzdevumam veltīt. Jo man drīz būs, ko uz turieni aizvest, kam parādīt tās mājas, tos laukus, rasu no rītiem, ābeļdārzu, stārķus, visu, visu, visu. Palaist basām kājām, lai skrien, lai kokos kāpj, lai aug un lai zina, no kurienes nāk.
Senāk ļoti, ļoti daudz skatījos filmas. Visas brīvdienas pagāja guļot pie datora, skatījos pa vairākām dienā. Visādas drāmas pamatā, šad tad pa kādai šausmenei, šad tad pa multenei. Nesaprotu, kā nebija žēl laika. Caurām dienām! Vāks. Galvenais, ka ir diezgan maz tādu filmu, kas ir tā vērtas, lai uz viņu skatīšanos vispār tērētu laiku. Varbūt vienkārši pagājis mans filmu laiks, noskatījos pāris, kuras kādreiz patika (The Babadook, The Grand Budapest Hotel, Sweeney Todd: The Demon Barber of Fleet Street...) - un sapratu, ka vairs nepatīk.
No pēdējiem gadiem ir tikai pāris, kuras mīļas un, domājams, neapniks - šķiet, jau iepriekš pieminēju Three Billboards Outside Ebbing, Missouri, Hardcore Henry (kas īstenībā laikam jau skaitās veca) atstāja normālu iespaidu, bet arī droši vien tikai tāpēc, ka skatījos kinītī, jo pāris gadus vēlāk mājās vairs nebija tas. The Neon Demon bija neparasta, kaut gan otrreiz droši vien neskatītos. Cits nekas nenāk prātā. Ā, nē, vēl ir viena - itāļu filma, atrast var pēc nosaukuma Perfect Strangers. Ļoti interesanta. Kad pirmo reizi noskatījos, nevarēju atiet vairākas dienas, šausminājos. Ir taču cilvēki, kas reāli tā arī dzīvo droši vien. Nu un About Time un Public Enemies tikko skatījos jau nezin kuro reizi, bet tās nu nekādi nav jaunas.
Priekš tam, lai pakavētu laiku vakariņojot, toties ir seriāli. Kuru - labu - diemžēl arī nav daudz. Paši labākie, protams, atrodas pavisam netīšām, tā arī šis: The Marvelous Mrs. Maisel. Oficiāli mans mīļākais seriāls, mīļāks par Game of Thrones, mīļāks par The Office, par Breaking Bad, par The Big Bang Theory, par visiem, visiem. Beidzās tikko otrā sezona, jau gaidu nākamo. Vēl, arī netīšām, uzzināju par vienu krievu seriālu (kas drīzāk laikam skaitās daudzsēriju filma), Домашний Арест. Šis, iespējams, ir pirmais krievu seriāls, ko noskatījos (un kas nav par bandītiem vai izmeklētājiem :D ), iepatikās uzreiz.
Ir tikai problēma ar seriāliem, viņi ātri beidzas. Un tad jāēd vakariņas pie youtube kaķu video, kamēr atrodas nākamais :/
