Ulfs Eriksons - Stikla cilvēki

Savā laikā biju sajūsmā par šo grāmatu, par kuru, godīgi sakot (un diemžēl... bet lasīju jau vairāk nekā pirms gada. Iespaidiem piemīt niķis palēnām izplēnēt.), biju galīgi piemirsusi. Vēl vairāk, protams, par to, ka man palikuši izrakstīti skaisti citāti no tās. Padalīšos.

Pēc mokošā satiksmes negadījuma es paliku sēžam pie veikala loga letes, kamēr dusmas izplēnēja. Ārpusē ļaudis steidzās ar saviem portfeļiem un mobilajiem telefoniem kaujas gatavībā. Vējš stūmās smagi pa ielām. Tas piešķīra trotuāra steigai savādu mieru: steidzīgo drēbes strauji plīvoja, kamēr tie cīnījās katrs savā bezgalībā, lai paspertu vēl vienu vienīgu soli uz priekšu. Tur pie kafijas turziņas jutu, ka manī kaut kas atrod mieru. Nemaz nebija nogurdinoši šo domu paturēt prātā.

Vai es savu draugu acīs esmu iedzīvotājs pasaulē, kuru es pazīstu, vai īstenībā esmu tur kāds cits, kuru es nepazīstu, kāds nepazīstamais, kas runā pazīstamās frāzēs, kuras tomēr skan pavisam citādi ārpus manas galvas, neskatoties uz to, ka tās sastāv no man tik labi pazīstamiem vārdiem, bet kurus nespētu identificēt, ja tos izņemtu laukā un sarindotu priekšā uz galda starp visiem citiem priekšmetiem?

Bet mēs neesam bērni, pat ja tāda doma nav zemē metama, ka pieaugušais ir tikai bērns, kas gadījuma pēc pieaudzis, kamēr bērns ir pieaugušais, kas patlaban piedzīvo savu bērnību.

Mēs sakām, ka dzīvojam un esam gatavi sniegt lielu daudzumu pierādījumu, ja vajadzīgs, lai sevi pārliecinātu, ka tiešām dzīvojam dzīvošanas vērtas dzīves. Bet mēs aizvien vairāk raugāmies uz sevi no tālienes, un mēs, kas uztveram šo cilvēku un nedēļu shēmu, kalendāru, pulksteņu, datoru, infopaneļu un TV ekrānu attēlus acu priekšā, mēs nevaram iejaukties viņu dzīvēs, nevaram neko mainīt. Jo viņu dienas ir aizzēģelētas aiz viņu dienu attēliem.

Starp citu, autors. Dikti patīk cilvēki ar šādu... suģestējošu ārieni, viņa portrets mani patiesi iepriecināja! ;)

Jā, un, ja kādreiz Stikla cilvēki nonāk Jūsu rokās, nelaidiet grāmatu no tām ārā, kamēr nebūsiet izlasījuši. Tikai nemēģiniet to "fiksi izraut cauri", šī ir no nesteidzīgi apceramajām grāmatām, baudāma. Ļoti, ļoti gaumīga, ikviens estēts noteikti novērtēs.

Vēlreiz par mīlestību.

Man kaut kā sanāk TL;DR ieraksti. Atvainojiet, gan jau man kādā brīdī izsīks sakāmais, un es sākšu rakstīt īsāk.

Kopš esmu sākusi blogot (man kaut kāda pretestība pret šo vārdu, tas tik rupjš liekas!), man ir pavēries jauns iespaidu un iedvesmas apvārsnis, jo, gluži dabiski, esmu sākusi lasīt arī citu cilvēku dienasgrāmatas.

Tad lūk. Šorīt uzdūros vienai, kuras ieraksti man lika iedegties baltā skaudībā. Meitene stāsta par attiecībām ar savu puisi, kas, cik saprotams, ir nesen sākušās, pirms dažiem mēnešiem. Viņa tik priecīga, tik iemīlējusies, kā jau tas vienmēr ir pašā attiecību sākumā.

Loģiskā secībā laikam būtu jāseko gaudām un žēlabām par manām attiecībām, kurās kaut kas ir galīgi un pilnīgi šķērsām. Nē, man nav iemesla sūdzēties, viss kārtībā, mīlam dikti un tā, tikai... man ļoti pietrūkst tā, kā šajās attiecībās nekad vairs nebūs - iemīlēšanās. Tas periods, kad tu smaidi, tikai iedomājoties par otru cilvēku, kad viss vēl ir jauns un noslēpumains, kad katrs skūpsts, katrs apskāviens liek un te man pilnīgi prasās lietot banālas frāzes sirdij iepukstēties straujāk un vēderā ārdīties taureņu baram. Kad tu sēdi kafejnīcā pretī šim cilvēkam, skaties viņam acīs un vienkārši nespēj nesmaidīt, turklāt tā sirsnīgi, līdz ausīm, un tu apzinies, ka izraisi viņā tieši tādas pašas izjūtas. Kad jūs izdomājat visādas kopīgas muļķībiņas, kā "mūsu dziesmu", "mūsu mīļāko filmu" un tamlīdzīgi.

Es kaut kur reiz izlasīju domu, ka sieviete patiešām mīl tikai savu pirmo vīrieti, pēc tam viņa mīl pašu mīlestību, un es tam nosacīti varu piekrist.

Vēl viena lieta, iespējams, turpinot iepriekšējā ierakstā sākto - par atklājumiem un pārsteigumiem attiecībās. Nupat atkal pārliecinājos, ka (atvainojiet, skolotāja Puķe, es atceros, ka tā ir stila kļūda!) katram cilvēkam ir atšķirīga izpratne par mīlestības jēdzienu. Un tas diemžēl var radīt šādas tādas problēmas, kad mēs no otra cilvēka sagaidām lietas (attieksmi, rīcības), kuras paši uzskatām par vajadzīgām dot mīļajam. Un, protams, esam sarūgtināti, kad nesaņemam gaidīto. 

Bet viss jau ir nemitīgā procesā, mīļotā cilvēka iepazīšana, viņa vēlmju un nepieciešamību apzināšanās un citas jaukas un visnotaļ noderīgas lietas. Un ar šādu domu es riebīgi mierinu sevi - minētajai bloga autorei šis nebūt ne vienkāršais process ir vēl priekšā. 

Fuj, kāda es. Piedod, bloga autore, es vēlu Tev un Tavām attiecībām tikai to labāko.

Sirdslietu mudžeklis

Vakar ar kolēģiem aizpļāpājāmies par attiecībām, stāstījām cits citam par, tā teikt, nestandarta pāriem savu paziņu lokā.

Es par šo tēmu biju domājusi jau sen. Bērnībā es (un pieļauju, ka daudzas jo daudzas citas meitenes tāpat) uzskatīju, ka pieaugušajiem viss ir vienkārši, ka ir sieviete un ir vīrietis, viņi satiekas, apprecas, viņiem ir bērni, viņi dzīvo kopā... un viss. Un katrs satiek savu vienu "īsto" cilvēku, ar kuru kopā veidot attiecības, ģimeni. Paradoksāli, bet pat tad, kad mana mammīte un tētis izšķīrās, es neanalizēju, kāpēc tas tā ir noticis, nevērtēju viņu rīcību pirms un pēc šī notikuma, tikai turpināju naivi ticēt, ka pareizs un pieņemams ir tikai viens attiecību modelis.

Tas tā bija līdz brīdim, kad pati kļuvu pieaugusi un sāku veidot attiecības. Bezmaz kauns tagad atzīties - patiešām biju pamatīgā šokā, kad sapratu, ka nekas, Ne-kas nav tik vienkārši, kā biju izfantazējusies. Izrādās, attiecību modelis nav tikai viens, un vīrieša un sievietes loma tajā nav viennozīmīga, nav stabila un nesatricināma, kā rakstīts grāmatās un redzams filmās, kuras atceros no bērnības. Izrādās, ka tikai no malas viss izskatās tā mietpilsoniski - idilliski, vienkārši un pašsaprotami.
Es nezinu, varbūt citiem cilvēkiem attiecības izdodas veidot tādas, kādas es tās biju izsapņojusi bērnībā, varbūt citi māk nedramatizēt, neradīt problēmas, neveidot, tīši vai netīši, konfliktus ar saviem partneriem, varbūt citiem izdodas atrast tādus cilvēkus, ar kuriem ir kopīgas intereses, principi, uzvedības normas, domāšanas veids... Intelekta līmenis, galu galā. Tādus, ar kuriem tiešām gribas, un, svarīgākais, nav grūti dzīvot kā grāmatās, "ilgi un laimīgi, līdz nāve mūs šķirs". Man šajā ziņā ir bijuši šādi tādi sarežģījumi.
Man ir gadījies nokļūt dažādās, ne daudzās, bet gana dīvainās attiecībās. Esmu izdzīvojusi vienu un to pašu attiecību modeli vairākkārt, tikai mainītās lomās. Zinu, kā ir mīlēt divus cilvēkus vienlaicīgi. Zinu, kā ir pašai būt vienam no šiem diviem cilvēkiem. Esmu bijusi iemīlējusies, sasapņojusies, bet tikusi atraidīta. Un - cik rūgteni salda ir sajūta, pēc kāda laika esot ar to pašu cilvēku tieši pretējās lomās, atraidīt viņu, kas tikai pēc laika ir attapies, no kā atsacījies. Jā, esmu arī izmantojusi otru cilvēku, un arī pati esmu tikusi izmantota.

It kā neesmu vēl tik veca, lai lepotos ar varenu dzīves pieredzi, bet tomēr šķiet, ka esmu piedzīvojusi pietiekami, lai nebūtu daudz lietu attiecībās, kas mani varētu pārsteigt. Tāpēc tuvi cilvēki man labprāt stāsta par savām ķibelēm, jo zina, ka es nekad demonstratīvi nešokēšos, netiesāšu un nekritizēšu.

Un, jā, - dzīvē viss nāk atpakaļ, tas patiešām tā ir.

"Mīlu" savu darbu.

Šodien pirmā diena darbā pēc atvaļinājuma.

Neizsakāmi, neizsakāmi negribējās šurp nākt, nespēju šorīt piespiest sevi piecelties pussešos un sākt rosīties... laiks arī šodien kaut kāds tāds, drēgns un apmācies, un, cītīgi minoties mana uzticamā ričuka mugurā, bija sajūta, ka elpoju rudenīgu gaisu. Hm. Ir deviņpadsmitais jūlijs, drusku vēl tā kā par agru oktobrīgām izjūtām.

Pirmās divas stundas vilkās kā divi gadi. Tas ir kā tajā jokā par fizikas stundu vidusskolā, kad tu sēdi tai fizikas kabinetā, pēc pusstundas paskaties pulkstenī un pagājušas ir tikai piecas minūtes... Pēc kāda laiciņa palika mazliet vieglāk - kad strādāšana paliek aktīvāka, laiks paskrien ātrāk. Tad sāka darboties multiplās gaidīšanas mehānisms - vispirms tu sāc gaidīt pusdienlaiku. Pēc tam - maiņas vidu, kas ir plkst. 14:00. Pēc tam - pulksten septiņus, mūsu inside joke, "pēdējo stundiņu". Un tad jau vairs tikai stunda līdz maiņas beigām.

Bet vispār es konstatēju, ka šitā nenormāli strādājot, kā es to pēdējos mēnešus esmu darījusi (patiesībā - kādus pēdējos! Es vienmēr tieši šādā tempā esmu strādājusi, jau kopš pašiem sākumiem šeit...), tu esi tiktāl noskrējies, ka esi iegājis tādā kā autopilotā, pat nepamanot, ka būtībā nedari neko citu kā vien strādā, strādā, strādā. Nepagūsti neko citu, ne aiziet uz kādu pasākumu, ne satikt draugus, neko, neko. Un tikai tad, kad beidzot iestājas maziņš brīvbrīdis, tu beidzot saproti, cik ārkārtīgi, ne-nor-mā-lī-gi pārguris esi visu šo laiku, turklāt nemitīgi - jo atpūsties taču nav laika!

Vārdu sakot, sāku nopietni domāt par iešanu prom no darba. Tā jau slims var palikt.

Šis ieraksts ir ar atpakaļejošu datumu, sāku rakstīt vakar darbā, bet - paradokss! - maiņa beidzās pārāk ātri, nepaguvu pabeigt!  :D

Ikdienības pazīmes

Man beidzot ir ilggaidītais atvaļinājums. Esmu mājās, cik ārkārtīgi neparasti, un stāsts šoreiz ir tieši par būšanu mājās, par to, kas liecina, ka tu esi mājās un nekur citur, jo nekur citur ar tevi nenotiek tādas lietas kā te (tur).
Situācija un apstākļi - es gultiņā uz punča, ķepiņas aizstiepušās līdz kompim, pirksteļi cītīgi drukā. Pa labi no manis ir galds, uz galda glāze (tumšzila stikla, ar cilni Coca-Cola, viena no tām, kuras deva maķīts kopā ar lielo komplektu), tajā salmiņš un blakus tiem limonādes pudele, Gutta aveņu-upeņu, baigi saldā un nedaudz sintētiska, bet garšīga. Pa kreisi no viņiem bibliotēkas grāmatiņa, Villija Sērensena Ragnaroks, ļoti iepatikās, es tagad meklēšu Vikipēdijā visu par skandināvu mitoloģiju.

Grīda klāta baltiem putekļiem, man vakar dzīvoklī nomainīja logus, bet es vēl līdz galam visu neizmazgāju. Noputēja visi priekšmeti, kas vien dzīvoklī bija, diski, kompji, grāmatas, sveces, tumbiņas, ūdenspīpe, šujmašīna, viss viss. Man tieši šodien brīvs, nākamā braukšanas nodarbība būs tikai rīt, es ķeršos pie tīrīšanas.

Tikko izmazgājās drēbes, man mājās ir sanitārais mezgls, vanna, izlietne, tualetes pods un veļasmašīna vienā telpā, es brīžiem domāju, kā gan viņi tur sadzīvo un nesaplēšas. Gāju skatīties drēbes un sapiktojos, uz veļasmašīnas man vienmēr novietots tualetes papīra rullis, un katru reizi pēc veļas mazgāšanas viņš ir iztinies līdz pusei uz grīdas. Tad jāsēž uz poda un jātin viņš atpakaļ, tas ir apnicīgi, bet es vienalga katru reizi aizmirstu pirms veļasmašīnas ieslēgšanas noņemt to rulli un nolikt uz plauktiņa.

Vispār, pietiek luni dzīt, jāiet jāizvelk no skapja drēbju karināmais žāvējamais, jāizkarina drēbes vismaz. Pēc tam jāsaķemmējas, man pretī gultai plaukta iekšienē ir spogulis, kurā es redzu sevi, izspūrušu un vēl bišķītiņ aizpapmpušu no ilgā miedziņa, un tad kaut kas jāuzēd, tējas siers uz saldskābmaizes, piemēram. Un tad - jāizmēra manas dzīvojamās istabas dimensijas, remonts turpināsies, līmēsim jaunas tapetes, kaut kādas šitādas, kā tajā bildē.

Un, jā, vispār. Man ļoti, ļoti patīk būt mājās.

Es neesmu bildes autore

Es gribētu būt šo vārdu autore

Jau kādu laiciņu man krājas citāti no grāmatām, ko esmu lasījusi. Ik pa laikam tiem uzduros un tur, kur tie atradušies līdz šim, mana epasta melnrakstos, tie sākuši man nedaudz traucēt. Atbrīvošos no viņiem te.

Oskars Vailds - Doriana Greja ģīmetne

Jūs pazudināt manu dzīvi ar savu atsacīšanos, jūs pazudināt mani kā mākslinieku. Neviens savu ideālu nesastop divreiz. Un nav daudzi, kas to sastop kaut reizi.

Kurts Vonnegūts - Čempionu brokastis

Trauts stāvēja kā pārakmeņojies Četrdesmit otrajā ielā. Es viņam biju dāvājis mūžu, kas nebija dzīvošanas vērts, taču vienlaikus apveltījis ar dzelžainu dzīvotgribu. Uz Zemes šāds savienojums bija ļoti bieži sastopams. 

"Es pats arī nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav." teica Trauts. "Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni." 

Tāpat kā pārējie kokteiļu bāra viesi, Karabekjans piesūcināja smadzenes ar alkoholu. Alkoholu brūvēja sīkbūtnes, ko dēvēja par raugu. Tās ēda cukuru un izkārnīja spirtu. Tās gāja bojā, piegānījušas pašas savu vidi.

Jānis Rokpelnis - Virtuālais Fausts

Un tomēr - Dievs ir tāds objekts (vai subjekts), kura eksistence ir atkarīga nevis no zināšanas, bet ticības. Ticu Dievam - viņš ir, neticu - nav. Vai tad krēsla esamība, kurā es patlaban sēžu, ir atkarīga no manas ticības vai neticības tam? Tas ir, un cauri. Rembranta oriģināls nav pakarināts virs mana paplukušā dīvāna - skaidra bilde. Labi, Dievu tu neesi redzējis miesīgām acīm. Bet tu neesi redzējis arī, teiksim, turku kūrvietu Antāliju ar tās dāmām jutekliski tīkamiem vīriešiem. Vai tāpēc tās nav? Vēl dīvaināk - saka: "Kāpēc Dievs pieļauj, ka mirst mazi bērni? Nē, man tāda Dieva nevajag!" Proti, man Dievs nepatīk, tātad viņa - būtībā - nav. Man nepatīk zemestrīce, bet vai es apgalvošu, ka tāpēc tās nav?

Ginters Grass - Brīnumkaste

"Tā ir mīlestība, manu mazo Tadel. Tā dara, ko grib. Pret to nav zāļu. Tā nāk un iet. Un sāp, kad ir aizgājusi. Taču dažreiz tā paliek līdz nāvei."

Haruki Murakami - Skarbā brīnumzeme un Pasaules gals

Ko gan es tādu būtu zaudējis? Es pakasīju galvu un sāku domāt. Zaudējumu, protams, bija pietiekami daudz. Ja izveidotu sīku sarakstu, sanāktu bieza burtnīca. No šā tā biju viegli šķīries, taču pēc tam nožēlojis. Ar kaut ko citu viss bija noticis citādi. Es nemitīgi zaudēju dažādas lietas, cilvēkus, jūtas, atmiņas. Tēlaini izsakoties, mana dzīve jau sen bija kā mētelis ar bezcerīgi caurām kabatām. Ņem, kādu adatu un diegu gribi - aizlāpīt vienalga nevar. Tad nu sēdi un domā, kā ar to tikt galā, bet kāds noteikti iebāž galvu tavā logā un nokliedzas: "Tava dzīve ir galīga nulle!" Un tev pat nav nekas iebilstams.

Bernhards Šlinks - Pārnākšana

Neatbildēta mīlestība neliekas mierā, līdz var liegt sevi mīlestībai, kas agrāk pati ir liegusi sevi tai. Tādējādi tā panāk savu taisnību, vai arī nekādu taisnību tā nav pelnījusi.

Hoseinī un bailes

Vispirms: noskaņojums.
Nemiers. Sirdsdarbība - paātrināta. Nedaudz reibst galva, nedaudz sāp, un trīc rokas. Visu laiku nebija, bet pašlaik ir arī tāda dīvaina garša mutē, netīkama.
Īsti nezinu, kāpēc tā ir, kas ar mani notiek, bet ar šādu pašsajūtu dzīvoju jau kādu nedēļu. Tas ir nogurdinoši, man pietrūkst mana miera, kas nav perfekts, kas nav pilnīgs, bet tomēr ir miers.

Tad: pēdējo stundu spēcīgākā ietekme.
Hāleds Hoseinī - Pūķa ķērājs, grāmata. Izlasīju par to - arī - blogā. Nebija gluži tā, ka konkrētais ieraksts lika man tūlīt teciņiem vien doties uz bibliotēku šī darba meklējumos, taču, ja nebūtu tam uzdūrusies, es diez vai būtu līdz šai fantastiskajai grāmatai nonākusi.
Jau kādu brīdi klusībā pārdzīvoju, ka sen nav nācies lasīt ko tādu, kas manī izraisītu emocijas, spēcīgākas par  vienaldzīgu meh. Nekas nespēja atstāt uz mani pienācīgu iespaidu, pat ne hipnotiskā Vulfa - viņas "Uz bāku" iesāku, bet pat nepapūlējos pagarināt laiku bibliotēkā, lai pagūtu izlasīt līdz galam. Un te - "Pūķa ķērājs". Grāmata, no kuras burtiski nevar atrauties, kaut arī lasot brīžiem tieši uznāk vēlme to izdarīt, distancēties, jo kļūst pilnīgi taustāmi sāpīgi un žēl. Sižets ir pārsātināts, tas nemitīgi tur saspringumā, tomēr vislaik liek lasītājam gaidīt Vēl Kaut Ko. Un dod arī, negaidītas un pārsteidzošas lietas.
Ar nolūku nevēlos izpaust sižeta detaļas, tikai pieminēšu, ka darbība notiek Afganistānā un ASV. Jā, grāmata atmaskoja mani kā vienu no trulajiem, Buša jaunākā nozombētajiem rietumu cilvēkiem, kas visus musulmaņus automātiski uztver kā trakus fanātiķus, kuru galvās nav citu domu kā vien uzspridzināties kādā maksimāli publiskā vietā.
Tā lūk, esmu ieguvusi jaunu šībrīža favorītgrāmatu. Darbu, kas atsedz intelektuālos nervu galus un nesaudzīgi pātago tos.

Visbeidzot: bailes. Tas varbūt ir muļķīgi, varbūt - tikai cilvēcīgi, bet varbūt tā ir manas bērnības... nē, ne trauma, bet... nu, jā. Perfekcionisms.
Nesen sāku mācīties braukt. Vadīt automašīnu. Bija divas nodarbības, rīt (tehniski, šodien) būs trešā. Interesanti, patīk, BET. Esmu PĀRBIJUSIES. Ne tikai no atbildības, kāda gulstas uz vadītāja pleciem, no iespējamām neveiksmēm, kuru sekas var būt dramatiskas. Daudz vairāk - no neizdošanās. No izgāšanās. Man jābūt spējīgai VISU izdarīt perfekti, man ātri jāiemācās braukt, es nedrīkstu mīcīties, kļūdīties, baidīties, tūļāties, man jāiemācās darīt vairākas lietas vienlaicīgi, koncentrēties, spēt vienlaicīgi koordinēt savas ekstremitātes un uzmanību. Man nedrīkst nesanākt.
Te sākas problēmas. Man īsti nesanāk.
Protams, bija vēl tikai 2 nodarbības, bet... nu, jā, un man piemīt ļauna tendence - vai nu es kaut ko daru un esmu izcila jau pašā sākumā, vai arī nedaru vispār. Bēgu.
Ļoti ceru, ka šoreiz tā nebūs un ceru, ka izturēšu vēl vismaz trīs nodarbības. Jāpanāk, lai, pieceļoties no vadītāja sēdekļa, man vismaz vairs netrīc rokas.