Jāāāā, man beidzot bija iespēja kaut mazliet, bet remontēt! Es zinu, izklausās dīvaini, bet tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm - veikt mājokļa remontu. Ideālā pasaulē es varētu to padarīt par savu pastāvīgo nodarbošanos, bet, eh... nedzīvojam mēs ideālā pasaulē. Pagaidām.
Lai vai kā, tagad kaķa sadīrātu, pelēcīgi puķainu tapešu vietā mana dzīvoklīša koridors ir pārkrāsojies burvīgi dzeltenā krāsā. It kā tur būtu uzsprādzis citrons :D Vajadzēja patiesībā vakar rakstīt, kad vēl biju uz tā īpašā, radošā viļņa, bet ko nu vairs. Vienu savdabīgu domu gan atceros - sākot darbus, bija sajūta, ka krāsoju sienas ar putotiem olu dzeltenumiem - toņa dēļ.
Bet, runājot par remontiem - patīk jau ļoti, bet nu kādam laiciņam pietiks. Un tas labi, jo nākamo jau būšu paguvusi nogaidīties. Kā man stāstīja draudzene, kas savulaik dienēja armijā, viņai līdzīgi esot bijis ar armijas mācībām, no kurām mēdza atgriezties mājās necilvēcīgi pārgurusi, knapi dzīva, gandrīz nespējot pakustināt ne rokas, ne kājas un domāja - viss, pietiek, šīs bija pēdējās... bet, kad nogurums pārgājis un piemirsies, atkal sāka gaidīt nākamās mācības. Man šķiet, katram ir kaut kas tāds, ko mīlam, bet kas mūs arī mazliet moka, vai ne?
piektdiena, 2014. gada 30. maijs
ceturtdiena, 2014. gada 8. maijs
Pirmo reizi un, cerams, pēdējo - par politiku un par attieksmi
Netīšām uzdūros rakstam, kas mani pamatīgi nokaitināja. Tik ļoti, ka darba dienas vidū izlēmu pierakstīt kaut kur savu sašutumu, lai neaizmirstas.
Pirmais, kas obligāti jāpasaka, un kas ir ļoti svarīgi - rakstā minēts, ka attiecīgais viedoklis ir latgaliešu, konkrēti, Rēzeknē aptaujātu cilvēku, taču kontekstā tam nav nekāda sakara ar to, ko teikšu, jo šāds viedoklis mēdz būt daudziem - PĀRĀK - daudziem cilvēkiem visā Latvijā.
Īsi un konkrēti, atvainojos par izteicienu, bet citādi negribas to saukt, izbesīja ņaudēšana un gaušanās, kas burtiski kliedz caur šo rakstu.
"Viss tik slikti, viss tik slikti, neviens mums neko par velti nedod, nekas nemainās, valdība slikta, ak mēs nabadziņi, deputāti domā tikai par sevi, kamēr mēs strādājam par kapeikām... Vēlēšanas? Nē, nu es zinu, ka ir kaut kādas vēlēšanas kaut kad te... Bet es, protams, neiešu, es tāpat nevienu deputātu nezinu, un man arī vienalga, es arī nemaz negribu savu pakaļu pacelt un papētīt sarakstus, priekš kam, tāpat nekas nemainīsies, kāda jēga vispār balsot, tāpat viņi darīs, ko gribēs, un tāpat viņi visi ir zagļi, kas tikai par sevi domā un mums neko tāpat vien ne par ko nedod, kas tad tie vispār par deputātiem... Nē, es nezinu nevienu pašu kandidātu, priekš kam balsot, ko jūs..."
Šāda attieksme ir, atkārtoju, pārāk daudziem cilvēkiem Latvijā. Man nav saprotams šis paradokss - cilvēkam ir slikti, viņš ar kaut ko nav apmierināts, bet pats nav gatavs ne pakustināt mazo pirkstiņu, lai darītu kaut jel ko lietas labā, tikai turpina ņerkstēt, ka nekas nenotiek, ka viss ir slikti, un, galvenais, ka ir KĀDS (vai kādi - parasti tie ir kaut kādi abstrakti "deputāti" vai "valdība"), kas pie tā ir vainīgs. Jebkurš, tikai ne pats.
Protams, ka ar vienu balsi nekādas reformas nenotiks, valstī pēkšņi neiestāsies absolūta labklājība, un visi pēkšņi kā uz burvja mājienu nekļūs laimīgi, bet tomēr, kaut mazs, bet solis šajā virzienā tiks sperts. Un cilvēkam būs apziņa, ka, lai arī nekas lielos vilcienos nav mainījies, viņš ir darījis vismaz KAUT KO, lai tas notiktu, nevis stāvējis malā un aprējis visus citus - gan tos, kas iet balsot ("muļķi tādi, tam taču nav nekādas jēgas"), gan tos, kas tiek ievēlēti ("zagļi, bandīti, krāpnieki" un kas tik vēl ne), turklāt pilnīgi jebkurus cilvēkus ar jebkādu politisko pārliecību un no jebkuras partijas, jo "viņi taču visi ir vienādi".
Cilvēki, LŪDZU piedalieties vēlēšanās. Domājiet par savu valsti un strādājiet, lai padarītu to labāku. Un, galvenais, noticiet tam, ka tas IR jūsu spēkos.
Pirmais, kas obligāti jāpasaka, un kas ir ļoti svarīgi - rakstā minēts, ka attiecīgais viedoklis ir latgaliešu, konkrēti, Rēzeknē aptaujātu cilvēku, taču kontekstā tam nav nekāda sakara ar to, ko teikšu, jo šāds viedoklis mēdz būt daudziem - PĀRĀK - daudziem cilvēkiem visā Latvijā.
Īsi un konkrēti, atvainojos par izteicienu, bet citādi negribas to saukt, izbesīja ņaudēšana un gaušanās, kas burtiski kliedz caur šo rakstu.
"Viss tik slikti, viss tik slikti, neviens mums neko par velti nedod, nekas nemainās, valdība slikta, ak mēs nabadziņi, deputāti domā tikai par sevi, kamēr mēs strādājam par kapeikām... Vēlēšanas? Nē, nu es zinu, ka ir kaut kādas vēlēšanas kaut kad te... Bet es, protams, neiešu, es tāpat nevienu deputātu nezinu, un man arī vienalga, es arī nemaz negribu savu pakaļu pacelt un papētīt sarakstus, priekš kam, tāpat nekas nemainīsies, kāda jēga vispār balsot, tāpat viņi darīs, ko gribēs, un tāpat viņi visi ir zagļi, kas tikai par sevi domā un mums neko tāpat vien ne par ko nedod, kas tad tie vispār par deputātiem... Nē, es nezinu nevienu pašu kandidātu, priekš kam balsot, ko jūs..."
Šāda attieksme ir, atkārtoju, pārāk daudziem cilvēkiem Latvijā. Man nav saprotams šis paradokss - cilvēkam ir slikti, viņš ar kaut ko nav apmierināts, bet pats nav gatavs ne pakustināt mazo pirkstiņu, lai darītu kaut jel ko lietas labā, tikai turpina ņerkstēt, ka nekas nenotiek, ka viss ir slikti, un, galvenais, ka ir KĀDS (vai kādi - parasti tie ir kaut kādi abstrakti "deputāti" vai "valdība"), kas pie tā ir vainīgs. Jebkurš, tikai ne pats.
Protams, ka ar vienu balsi nekādas reformas nenotiks, valstī pēkšņi neiestāsies absolūta labklājība, un visi pēkšņi kā uz burvja mājienu nekļūs laimīgi, bet tomēr, kaut mazs, bet solis šajā virzienā tiks sperts. Un cilvēkam būs apziņa, ka, lai arī nekas lielos vilcienos nav mainījies, viņš ir darījis vismaz KAUT KO, lai tas notiktu, nevis stāvējis malā un aprējis visus citus - gan tos, kas iet balsot ("muļķi tādi, tam taču nav nekādas jēgas"), gan tos, kas tiek ievēlēti ("zagļi, bandīti, krāpnieki" un kas tik vēl ne), turklāt pilnīgi jebkurus cilvēkus ar jebkādu politisko pārliecību un no jebkuras partijas, jo "viņi taču visi ir vienādi".
Cilvēki, LŪDZU piedalieties vēlēšanās. Domājiet par savu valsti un strādājiet, lai padarītu to labāku. Un, galvenais, noticiet tam, ka tas IR jūsu spēkos.
trešdiena, 2014. gada 7. maijs
Nine Inch Nails @ Arēna Rīga
Vakar notika ilgi gaidītais un tajā pašā laikā mazliet neticamais - Nine Inch Nails koncerts. Tepat, Rīgā.
Tā kā gana kvalitatīvi un profesionāli notikuma apskati, atstāsti un recenzijas vēl nāks no cilvēkiem, kuriem tas padodas labāk nekā man (jau šorīt Delfos pamanīju ļoti labu rakstu, kura autoram pilnībā pievienojos), es tikai mazliet. No sava skatpunkta, par sajūtām.
Vispirms, protams, vissvarīgākais - skaņa. Varbūt man tikai tā liekas, bet Latvijā koncertu rīkotājiem šis, vismaz muzikāliem priekšnesumiem galvenais, aspekts, nešķiet īpaši nozīmīgs. Rets ir tas koncerts, kurā ļauts baudīt skaņu ideālā kvalitātē, dzirdēt mūziku, nevis mūzikai līdzīgu troksni. Šeit - cepuri nost - par to bija gādāts. Kaut gan NIN mūzika patiešām ir skaļa un trokšņaina, un pilna, nianses, kas tajā ir ārkārtīgi no svara, pazaudētas netika.
Otra, vismaz šajā koncertā, ne mazāk svarīgā daļa - gaismas efekti. Manis pieminētajā un augstāk ar saiti norādītajā rakstā jau ir ideāli raksturota to nozīme kopumā un šī koncerta ietvaros, tāpēc es sīkumos neizplūdīšu, vien pateikšu, ka tie bija iederīgi, un, pat nebūdami agresīvi un uzkrītoši, tomēr bija patiešām iespaidīgi.
Un, protams, trešā lieta - cilvēki. Auditorija, fani. Tā kā Nine Inch Nails ir grupa, kas pastāvēja jau, baidos pat teikt, pirms es vēl biju piedzimusi, tai ir uzticamu fanu pulks, kas šo grupu klausās jau gadiem ilgi. Tomēr nebūt nav arī tā, ka NIN mūziku klausītos tikai cilvēki nopietnā vecumā. Gluži otrādi, un vakardienas pasākums to apliecināja - lēkājošo, sajūsmā kliedzošo pūli veidoja kā jaunieši, tā ļaudis ar sirmumu deniņos. Tajā pašā laikā, atšķirībā no daudzām citām rokgrupām, Nine Inch Nails (būtībā jau - Trenta Reznora, kurš ir grupas vienīgais pastāvīgais dalībnieks) mūzika nav tā, no kuras izaug un kura pāriet, un mīlestība, kuru cilvēki pret to jūt, bija gluži vai taustāma.
Atsevišķi jāpiemin vēl viens pluss - tikai 3 dziesmas no 20 bija no jaunā albuma, Hesitation Marks. Viedokli par to jau esmu te rakstījusi un otrreiz neatkārtošu.
Koncerts tiešām bija brīnišķīgs. Šķiet, pirmoreiz to saku par koncertu, un patiešām pelnīti. Ideāls koncerts, ideāls vakars.
Protams, kā parasti: bilde un bilde.
Tā kā gana kvalitatīvi un profesionāli notikuma apskati, atstāsti un recenzijas vēl nāks no cilvēkiem, kuriem tas padodas labāk nekā man (jau šorīt Delfos pamanīju ļoti labu rakstu, kura autoram pilnībā pievienojos), es tikai mazliet. No sava skatpunkta, par sajūtām.
Vispirms, protams, vissvarīgākais - skaņa. Varbūt man tikai tā liekas, bet Latvijā koncertu rīkotājiem šis, vismaz muzikāliem priekšnesumiem galvenais, aspekts, nešķiet īpaši nozīmīgs. Rets ir tas koncerts, kurā ļauts baudīt skaņu ideālā kvalitātē, dzirdēt mūziku, nevis mūzikai līdzīgu troksni. Šeit - cepuri nost - par to bija gādāts. Kaut gan NIN mūzika patiešām ir skaļa un trokšņaina, un pilna, nianses, kas tajā ir ārkārtīgi no svara, pazaudētas netika.
Otra, vismaz šajā koncertā, ne mazāk svarīgā daļa - gaismas efekti. Manis pieminētajā un augstāk ar saiti norādītajā rakstā jau ir ideāli raksturota to nozīme kopumā un šī koncerta ietvaros, tāpēc es sīkumos neizplūdīšu, vien pateikšu, ka tie bija iederīgi, un, pat nebūdami agresīvi un uzkrītoši, tomēr bija patiešām iespaidīgi.
Un, protams, trešā lieta - cilvēki. Auditorija, fani. Tā kā Nine Inch Nails ir grupa, kas pastāvēja jau, baidos pat teikt, pirms es vēl biju piedzimusi, tai ir uzticamu fanu pulks, kas šo grupu klausās jau gadiem ilgi. Tomēr nebūt nav arī tā, ka NIN mūziku klausītos tikai cilvēki nopietnā vecumā. Gluži otrādi, un vakardienas pasākums to apliecināja - lēkājošo, sajūsmā kliedzošo pūli veidoja kā jaunieši, tā ļaudis ar sirmumu deniņos. Tajā pašā laikā, atšķirībā no daudzām citām rokgrupām, Nine Inch Nails (būtībā jau - Trenta Reznora, kurš ir grupas vienīgais pastāvīgais dalībnieks) mūzika nav tā, no kuras izaug un kura pāriet, un mīlestība, kuru cilvēki pret to jūt, bija gluži vai taustāma.
Atsevišķi jāpiemin vēl viens pluss - tikai 3 dziesmas no 20 bija no jaunā albuma, Hesitation Marks. Viedokli par to jau esmu te rakstījusi un otrreiz neatkārtošu.
 |
| Grupa ieradās Rīgā jau pirms nedēļas, lai Arēnā Rīga gatavotos turpmākajai tūrei, kuras ietvaros līdz 11. jūnijam notiks koncerti visā Eiropā, un vakardienas koncerts bija pirmais no tiem. |
Protams, kā parasti: bilde un bilde.
Abonēt:
Ziņas (Atom)