// Pilnīgi nesaistīti ar to, kas pašlaik notiek manā dzīvē

Pēkšņi ienāca prātā skaistuma koncepts.

Nē, tā ir tikai mana ilūzija, ka "pēkšņi ienāca prātā". Patiesībā, nupat pamanīju, šis vārds ir lieliem burtiem iedrukāts žurnāla lappusē, kas pašlaik ir manu acu priekšā, to pašu acu, kuras pirms pusminūtes pavirši pārslīdēja tai pašai lappusei. Labi, stāsts pašlaik nav par to.

Re, ko saka par to vikipēdijas tante:

Beauty (also called prettiness, loveliness or comeliness) is a characteristic of a person, animal, place, object, or idea that provides a perceptual experience of pleasure or satisfaction. Beauty is studied as part of aesthetics, sociology, social psychology, and culture. An "ideal beauty" is an entity which is admired, or possesses features widely attributed to beauty in a particular culture, for perfection.

Starp citu, guglējot bildes ar atslēgvārdu "beauty", kā pirmā uzrādās Parīzes Dievmātes katedrāles centrālās rozetes bilde (skaidrs, tāpēc, ka no vikipēdijas taču), un tai seko vienas vienīgas sieviešu seju bildes. Sieviešu sejas, sieviešu sejas, sieviešu sejas... vai tiešām tas ir monopoliski galvenais, ko pasaule saista ar jēdzienu "skaistums"?... 

Esmu pārsteigta.

Ok, labi, ņemam vērā, ka in English viens un tas pats vārds apzīmē gan skaistumu, gan skaistuli.

Bet tāpat.

Te ir dažas lietas, pavisam mazliet, kas man šķiet skaistas. Jocīgi, mans nodoms tagad nebija te publicēt kaut jel ko tādu, no sevis, tā teikt. Bet sakārojās tomēr.

Ja jau reiz sievietes, lai tad iet 
- sievietes... 

Ļoti, ļoti skaista seja. 
Nepareiza.

Helena. Kaut kas viņā ir. Mistiska.

Jā. Skaisti.

Man šķiet, man pat bijuši sapņi šādā vidē. 

Tik ļoti es to mīlu, manu dārgo jūgendstilu.

Smalki. Gluži kā man patīk.

Aww.

Minkas, minkas, minnīši.

Mazās nāves

Es biju ceļā uz darbu. Bija sestdienas vakars, apmēram septiņi, spīdēja dzeltena saule, atvasarā viņa tāda paliek, spilgti dzeltena, un bija vēss. Manu kaklu sildīja šalle, pret asfaltēto ietvi klaudzēja zābaku papēži.

Pēkšņi, ejot pāri ielai, manu prātu burtiski uzspridzināja doma, ka es drīz nomiršu. Man jau kādu laiku bija aizdomas, ka varētu notikt kaut kas slikts, bet te vienā mirklī kļuva skaidrs, kas tieši tas būs. Es nomiršu. Viss par to liecināja, mana pēdējā laika nelāgā pašsajūta, es nekur nespēju atrast sev vietu, nekas, ko iesāku darīt, neveicās, man trūka enerģijas, es nespēju tikt galā pat ar šķietami pašsaprotamiem uzdevumiem, nespēju koncentrēties un bieži kavējos skumjās pārdomās. Šādos brīžos manu seju pārklāja šķietams bezcerības plīvurs, kas atbaidīja un mulsināja apkārtējos. Es drīz miršu.

Dažas sekundes vēlāk, kad pirmais drudžaino domu virpulis bija pārskrējis, es piezvanīju viņam. "Mīļum, man Tev kaut kas jāsaka." -"Kas, manu saulīt?" -"Manis drīz vairs nebūs, man ir sajūta, ka es drīz nomiršu." -"Lūdzu, nedari to." -"Nē, nē, man pat šķiet, ka es negribu mirt, tas vienkārši tā būs, neatkarīgi no manas gribas." -"Mīļā, nomierinies, tās ir tikai Tavas iedomas." -"Tu tā domā? Es nezinu, man ir sajūta, ka tas tūlīt notiks." -"Tas ir tikai Tavā galvā, ar Tevi viss ir kārtībā." -"Jā?... hm. Man tomēr šķiet..." -"Mīļā, viss ir labi. Tu nemirsi. Tikai nedari muļķības, Tu man esi vajadzīga." -"Nu labi. Paldies. Es mīlu Tevi." -"Un es mīlu Tevi."

Nedaudz vēlāk, nomierinājusies es sapratu, ka tā nav mana nāve, ko es jūtu kliedzam caur sevi. Tās ir skumjas par mirstošo vasaru, tā ir vasaras nāve, par kuru es sēroju katru rudeni. Tās mani paralizē, pārņem savā varā un moka līdz pat ziemai, līdz pirmajam īstajam sniegam. Vienīgi tad, kad ir uzsnidzis un nostājies sniegs, apmeties uz palikšanu, vienīgi tad beidzot iestājas miers, smags, neveikls un mēms.

Dažreiz šķiet, ka man būtu vieglāk dzīvot kaut kur citur. Kur vasarai nav neizbēgami jānomirst.

Es neesmu bildes autore.

Justeins Gorders - Pasjansa noslēpums

Es jau iepriekš šausmīgi atvainojos par kārtējo garo citātu... bet es neesmu vainīga, ka autori rada tik brīnišķīgus darbus, kuros ir tik skaisti citāti... un apjomīgi, neko darīt.
Esmu pārliecināta, ka šo es kaut kad vēlēšos pārlasīt.

- Ikvienam cilvēkam ir divi vecāki, četri vecvecāki, astoņi vecvecvecāki, sešpadsmit vecvecvecvecāki un tā tālāk. Ja tu paskaitītu atpakaļ līdz 1349. gadam, - sanāktu krietni daudz.
  Es pamāju.
- Tad nāca bubonu mēris. Nāve gāja no ciema uz ciemu, un visļaunāk klājās bērniem. Taču neviens no viņiem nenomira.- Kā tu vari tik droši to apgalvot? - es apmulsis jautāju.
  Tētis ievilka dūmu un tad teica:
- Tādēļ, ka tu sēdi šeit un skaties uz Adrijas jūru.
  Viņa secinājums par lietas būtību atkal bija tik pārsteidzošs, ka es nesapratu, ko lai atbild. Bet es jutu, ka viņam ir taisnība - ja kaut viens no maniem senčiem būtu nomiris, būdams bērns, tad viņš nevarētu būt mans sencis.
- Iespēja, ka neviens no taviem senčiem nenomira jau bērnībā, ir viens pret daudziem miljardiem, - tētis turpināja; nu vārdi gāzās kā ūdenskritums. - Bet runa jau nav vienīgi par melno nāvi, vai saproti? Redzi, visi tavi senči ir izauguši par lieliem cilvēkiem un laiduši pasaulē bērnus gan laikos, kad plosījās pašas briesmīgākās dabas katastrofas, gan laikos, kad bērnu mirstība bija drausmīga. Daudzi, protams, saslima, bet viņi spēja izķepuroties. Tātad simtiem miljardu reižu tu, Hans Tomas, esi bijis par mata tiesu no nāves. Tavu dzīvi uz šīs planētas ir apdraudējuši kukaiņi un plēsīgi zvēri, meteorīti un zibens spērieni, slimības un kari, plūdi un ugunsgrēki, saindēšanās un slepkavas mēģinājumi. Stiklestades kaujā vien tu tiki ievainots simtiem reižu. Jo tavi senči noteikti bija abās pusēs - jā, tu karoji pats pret sevi un pret iespēju piedzimt tūkstoš gadus vēlāk. Tu zini, ka pēdējā pasaules karā notika tas pats. Ja labie norvēģi okupācijas laikā būtu nošāvuši tavu vectēvu, tad mēs - nedz tu, nedz es - nekad nebūtu piedzimuši. Redzi, šādas situācijas vēstures gaitā ir atkārtojušies miljardiem reižu. Ikreiz, kad no gaisa bira bultas, tavas izredzes piedzimt ruka mazumā. Bet tomēr tu, Hans Tomas, sēdi šeit zem šīm debesīm un runājies ar mani! Vai tu to saproti? (..)
- Es runāju par vienu vienīgu garu nejaušību ķēdi, - tētis turpināja. - Faktiski šī ķēde stiepjas vēl tālāk pagātnē līdz pat pirmajai dzīvajai šūnai, kura sadalījās divās daļās un tādējādi kļuva par pamatu visam, kas šodien dzīvo un aug uz šīs planētas. Iespēja, ka mana ķēde trīs četru miljardu gadu laikā tādā vai citādā veidā nebūtu pārtrūkusi, ir neiedomājami maza. Un tomēr es esmu izķepurojies no visām likstām. Piķis un zēvele, man tas ir izdevies. Tāpēc es saprotu, cik ļoti man ir paveicies, ka varu dzīvot kopā ar tevi uz šīs planētas. Es saprotu arī, cik laimīga ir katra vissīkākā radībiņa uz šīs zemes.
- Bet kā ar neveiksminiekiem? - es jautāju.
- Viņu nav! - tētis gandrīz vai kliedza. - Viņi nekad nav dzimuši. Dzīve ir kā milzu loterija, kurā ir redzamas tikai laimējušās lozes.

Man šķiet iedvesmojoši. Tas ir līdzīgi kā tas joks par to, ka "tad, kad iet grūti un rokas nolaižas, atceries, ka savulaik taču tu biji visspēcīgākais spermatozoīds no miljoniem" :D
Vēl tur izlasīju šādu domu:

Rau, ja kāds vispirms aptver, ka ir kaut kas tāds, ko viņš nesaprot, tad viņš jau ir uz pareizā ceļa, lai beigu beigās tiktu ar visu skaidrībā.

Ļoti jauka doma, sevišķi man tagad, nupat sākušai studijas, no kurām neko daudz nesaprotu, ha.