Periodiskā pieteikšanās...

...ir termins manā darbā. Viens no maniem uzdevumiem ir pieskatīt, lai manā pārraudzībā esošie kolēģi to noteiktā laikā izdara. Un, re, pati jau diezgan sen neesmu devusi par sevi ziņu. Bet nu nekas, mana pieticība neļauj man lolot ilūzijas, ka te pēc manis kāds sevišķi sailgojies.

Kas pēdējā laikā noticis.

Esmu (gandrīz neskaitās, zinu, bet tomēr) gandrīz pabeigusi remontu dzīvoklī. Vairs tikai atlicis piekārt aizkarus, pat stanga beidzot ir sagādāta.
Man patīk, jūtos savās mājās labāk nekā iepriekš. Tās bildes - gan nesolu. Varbūt ielikšu arī te.

Pirms pāris dienām pabeigts tika vēl šis tas - mans lilijas tetovējums uz kreisās kājas. Pagaidām vēl dikti sāp un izskatās maldinoši, varēs visā krāšņumā apskatīt pēc dienām piecām, pēc nedēļas. Paldies manam mīļajam Cukuriņam, manai Kristīnītei!

Nupat pabeidzu - oho, vēl kaut kas godam pabeigts! - lasīt kādu grāmatu, par kuru biju dzirdējusi labas atsauksmes jau iepriekš un kuru man tikko nesen salielīja mammīte. Esot iedvesmojoša, viegla un jauka grāmatiņa. Bez pozitīvajām rekomendācijām laikam nebūtu uzdrīkstējusies pieķerties grāmatai, kuras vāku rotā intelektuāli graujošais uzraksts "dāmu romāns"... Jā, nenožēloju, protams, grāmata ir tieši tāda - viegla, ātri lasāma. Iedvesmojoša - nosacīti, sievietei, kam gadījies nokļūt galvenās varones situācijā, viņas, kaut fikcionālā, bet tomēr pieredze, noteikti varētu palīdzēt. Tfu, tfu, tfu, nepiederu pie viņām, tomēr lasīju ar interesi, un maiņa gluži nemanot jau tuvojas beigām.

Nu, tā. Nezinu, varbūt drūmais laiks mani atkal tik drastiski ietekmē, bet pēdējās dienās nejūtos spīdoši. Varbūt satraucos par to, kas mani sagaida pēc nedēļas, divām - sāksies studijas, jauns režīms darbā, vēl taču jāatrod laiks autoskolai...


Es neesmu bildes autore.

Dženeta Vintersone - Bākuguns

Šis būs garākais citāts, ko es esmu te atrādījusi, bet tas ir to vērts. Pēc šī gabaliņa izlasīšanas (būtībā jau teju visu laiku, kopš sāku lasīt šo grāmatu, tas mani turējis savā varā) mani pārņēma tāda savāda sajūta, tāda mīļa melanholija, skumja.

1859. gads. Čarlzs Darvins izdod grāmatu "Par sugu izcelšanos", un Rihards Vāgners pabeidz operu "Tristans un Izolde". Abas stāsta par pasaules iesākumu.
Darvina stāsts ir objektīvs, zinātnisks, empīrisks, izmērāms.
Vāgnera - subjektīvs, poētisks, intuitīvs, noslēpumains. 

"Tristanā" pasaule sabrūk līdz kuģim, gultai, laternai, mīlas dzirai, ievainojumam. Visa pasaule ietilpst vienā vārdā - Izolde.
Romantiskais solipsisms - bez mums abiem nav nekā - ir pilnīgs pretmets Darvina dabas pasaules daudzveidībai un atšķirībai. Te pasaule un viss tajā pastāvošais veidojas un tiek pārveidots - nenogurstoši un nepārtraukti. Dabas vitalitāte ir amorāla un nesentimentāla; vājie iet bojā, stiprie izdzīvo.
Novārgušajam un ievainotajam Tristanam bija jāmirst. Mīlestība viņu izdziedināja. Mīlestība dabiskajā izlasē nav paredzēta.
Kur sākas mīlestība? Kura no cilvēciskajām būtnēm paskatījās uz otru sev līdzīgu un ieraudzīja tās sejā mežus un jūru? Vai tajā dienā, nomocījies un piekusis, savainotām, sagrieztām rokām stiepjot mājup barību, tu, ieraudzījis dzeltenās puķītes un īsti nesaprazdams, ko dari, noplūci tās tāpēc, ka es mīlu tevi?
Mūsu esamības fosilajos pierakstos mīlestība nav atrodama. Tu nevari to atrast, saspiestu zemes garozā, kur tā gaida savu atklājēju. Mūsu senču garie kauli neko nestāsta par viņu sirdīm. Viņu pēdējo maltīti reizēm saglabā kūdra vai ledus, bet domas un jūtas ir zudušas. (..)
Un tomēr - vēl joprojām cilvēka ķermenis ir visu lietu mērs. Tas ir mērogs, ko mēs pazīstam vislabāk. Šīs smieklīgās sešas pēdas ietver zemeslodi un visu, kas tajā atrodas.

Skaisti. Nav pat, ko piebilst.

Remonta lažu saraksts. Vol.2

Tā. Nāk jaunas pieredzes pašrocīgajā dzīvokļa remontēšanā, jauni feili un win'i.

Nākamreiz remontējoties, noteikti vajadzēs:

• Atšķaidīt griestu krāsu. Es pat, goda vārds, nenojautu, ka tā vispār jādara! Tas bija apmēram tā: Mamma: "Tu ar tādu biezeni nepakrāsosi, vajag šķaidīt!" Es: "Nu nezinu, nu ok... (ieleju drusciņ ūdeni, samaisu) Šitā?..." Mamma: "Vēl, vēl lej!" (ieleju vēl, samaisu) Es, ar nedrošības izteiksmi sejā: "Ēmmm... šitā?..." Mamma: "Vēl, vēl, droši!" (Ieleju - nu jau spainī salijis PUSLITRS ūdens, konsistence krāsai kā saldajam krējumam) Es: "Nu viss, vairāk man bail liet!" Mamma: "Nu tagad jau ir bišķiņ labāk." :D Atšķaidītu krāsu gan ir daudz "jautrāk" krāsot nekā neatšķaidītu, jo kriksīši lido uz visām pusēm, bet nu... klausīju mammu, un rezultāts sanāca no skata tikpat labs kā krāsojot ar biezeni, vienīgi krāsa palika pāri. Būtu es zinājusi, ka tā krāsa ir jāšķaida, būtu ietaupījusi kādus sešus latus un nokrāsojusi visus griestus ar vienu spainīti, bet, tā kā pirmais spainis nebija īstajā krāsā, tad viss tomēr beidzās labi. Un ar to krāsu uzfrišināšu jauno mazo mēbeli, skatīt zemāk.
• Par to griestu krāsu - paradokss. Tapetei, uzlīmētai uz sienas, nedaudz mainījās tonis. Pirmoreiz pērkot krāsu, darīju to pēc atmiņas un domāju, ka esmu nopirkusi nepareizu, jo, pieliekot tapetes rulli pie krāsotajiem griestiem, krāsa nedaudz atšķīrās. Otro krāsas spaini pērkot, ņēmu līdzi tapetes paraudziņu... un nopirku krāsu, kas bija gandrīz identiska tapetei, bet tagad, kad griesti nokrāsoti un daļa tapešu salīmētas - tās krāsas atšķiras! Un, interesantākais, pirmā, bez nekādiem paraugiem pirktā krāsa būtu derējusi pat labāk tam tapetes tonim, kāds tas tagad ir. Savādi.

Bet vispār šoreiz tīri normāli gāja: 

• Saistībā ar tapetēm - patiešām nav jēgas smērēt līmi uz sienas, nav jāizgudro jauns velosipēds (starp citu, zinājāt, ka pirmo riteni izgudroja un uzrasēja - bet diemžēl neizgatavoja - Leonardo da Vinči?) - vajag tikai atrast kādu gana lielu un daudzmaz tīru virsmu (man bija galds), uz kuras noklāt tapeti līmes uzklāšanai. Ķellējot sienu (man vēl tās sienas tādas tā kā kaļķa, kā apmestas), līdz brīdim kad jālīmē klāt tapete, visa līme jau ir sen iesūkusies tai sienā! Tad jāklāj otra partija līmes, patēriņš sanāk baiss. It kā sausu tapeti ir vieglāk manevrēt, bet slapja savukārt ir smagāka, smukāk nostājas uz sienas, turklāt ir elastīga - vieglāk piedzīt jauno loksni klāt jau salīmētajām. Ar to smagāka gan uzmanīgi - vienu loksni sanāca sabojāt - sasmērēta ar līmi, tā kļūst gluma, viens stūris izslīdēja no rokas, un tapetei noplīsa apmēram ceturtā daļa, nācās mest ārā visu loksni. 
• Mēbeles. Pieminēju jau, ka man istabā ir divas drausmīgas padomjlaiku sekcijas daļas. Baigie grausti, durvis neturas ciet, plauktu nav, nu ārprāts. Gluži netīšām, meklējot netā informāciju par lietotām mēbelēm (mazums, kādam varbūt noder mans briesmonis), uzgāju šo te. Devāmies uz Ādmiņu 4 izčekot, kas tur īsti. Nu jā, vairums mēbeļu ir no birojiem, kuras dzīvoklim būtu visai sarežģīti piemērot, bet atradām tomēr veselas divas mēbeles, lielāku (tādu kā kumožskapi, sekcijas vietā) un mazāku (kumodīte uz ritenīšiem, ar trim atvilktnēm), kuras izskatās pat tīri civili. Es vēlāk nofočēšu un ielikšu bildi. Jau izdomāju, kā viņas drusciņ pārveidot, lai vēl labāk iederas manā dzīvoklītī.

Remonta lažu saraksts.

Atceraties, pirms kāda laika es tik priecīgi, tik priecīgi rakstīju par to, ka man dzīvoklī sākas remonts un par to, kādas tapetes es līmēšu uz sienām, un tādā garā?... Nu, jā, remonts ir nedaudz ievilcies. Līdz ar to arī bardaks, izgrūstītas mēbeles (tās idiotiskās padomjlaiku sekcijas ir tik nenormāli smagas!!!), putekļi, netīras čībiņas, špakteles klekši uz grīdas un vēl kaudze nepatīkamu lietu. Nu jā, šis taču ir MANS remonts.

Nē, nē, viss kārtībā, es nesūdzos, kaut arī, godīgi sakot, nerēķinājos ar to, ka radošais remontēšanas process tā ieilgs. 

Abi ar dārgumiņu katrs remonta aktivitātes šitādos smalkumos veicam pirmo reizi, cītīgi krājam pieredzi, un viņam ienāca prātā ģeniāla ideja pierakstīt visas lažas, lai, nākamo remontu veicot, tik stulbi vairs nekļūdītos. Es iedomājos - kāpēc ne šeit - mazums, vēl kādam noder. Nu jā, un šis lažu saraksts tiks periodiski papildināts, es taču, simt punkti, kaut ko būšu aizmirsusi pieminēt, bet kļūdījāmies mēs gana daudz :D

• Pirms materiālu iegādes rūpīgi aprēķināt nepieciešamo daudzumu. Sanāca nopirkt trīslitrīgu spannīti griestu krāsas - tikai vienai kārtai, kaut gan bija taču atskāršams, ka ar vienu nepietiks... šajā lažā gan slēpjas arī viena nelaža, par to nākamajā punktā. 
• Pērkot dažāda veida materiālus, saskaņot krāsas. Griestiem krāsu pirku vēlāk - nepaņemot līdzi pirmīt iegādātās tapetes paraudziņu. Tāpēc labi vien ir, ka krāsas pietika tikai vienam slānim. Tiesa gan, atšķirība nav dramatiska (man acīmredzot ir laba krāsu atmiņa), griestu tonis nav krasi atšķirīgs no tapešu toņa, bet tomēr. Mēs taču gribam visu izdarīt perfekti.
• Gruntējot virsmas, sevišķi griestus, apsegt VISAS virsmas. Arī grīdu. Tagad manu veco krāsotā saplākšņa grīdu klāj raupja kārta, kuru nost var dabūt tikai ar lielu daudzumu silta ūdens, ļoti abrazīvu švammi un ļoti lielu piepūli.
• Apsvērt, kādi instrumenti un materiāli būs nepieciešami. (Šo gan ir pagrūti paredzēt, bet tomēr) Man tagad ir jauns krāsojamais rullītis, neizpakots, jo mīļumam, izrādās, nepatīk krāsot, un pietika ar vienu rullīti - man. Tāpat arī plēvi nācās piepirkt klāt, jo apklājamo mēbeļu un priekšmetu, izrādās, mums ir vairāk, nekā bijām domājuši.

Tomēr nav jau arī tik bēdīgi ar mums, šo to izdarījām pareizi: 

• Materiālu piedāvājumu, cenas, patēriņu un citas vērtīgas lietas var izpētīt interneta būvmateriālu veikalos, kuru, izrādās, ir gana daudz. Tas palīdzēs saprast, kādos daudzumos katra lieta jāpērk un rēķināties ar aptuvenajiem izdevumiem. Tāpat arī internets ir pilns ar pamācībām, kā pareizi darīt visādas lietas, līmēt tapetes, krāsot griestus, špaktelēt...
• Krāsas par izdevīgākām cenām nekā Depo un K-Rautās var nopirkt kādā no Rīgas laku un krāsu rūpnīcas veikaliem. Man neviens nesamaksāja par reklāmu, es tikai dalos pieredzē :D Man jau vispār patīk doma, ka remontējamies ar Latvijā ražotiem būvmateriāliem. Vairāk vai mazāk.
• Špakteļlāpstiņas ir vērts iegādāties dažāda platuma. Un nepirkt pašas lētākās - mums bija viena tāda, likās, kas tad tur, viens štrunta bleķītis, bet viņa sāka rūsēt burtiski mūsu acu priekšā, tikko saskārās ar špakteli, un, ilgāk strādājot, pat iekrāsoja to rūsas krāsā!

Kā jau pieminēju, šis saraksts droši vien tiks papildināts. Vēl jau neesam tikuši līdz tapešu līmēšanai, tas solās būt jautrs pasākums. Mamma iesaka līmi kleksēt uz sienas, nevis uz tapetes loksnes, jo vinila tapetes mēdzot izmirkt un pa drusciņai plīst. Tajā pašā laikā man ir krutā tapešlīme, kurai pievienots pigments, lai neuzmanīgs censonis neatstāj kādu tapetes pleķi sausu un nenoklātu. Pamēģināsim laikam gan vienu, gan otru variantu, redzēs, kā sanāks.

Es neesmu bildes autore.

Ķepiņu ķepiņā

Man vienmēr ir gribējies būt tādai... vintage'īgai, bet kaut kā nebija īsti sanācis. Vislaik cītīgi izdomāju visādus iemeslus, kas traucē. Nu un tagad, izskatās, vintage, nevarēdams mani sagaidīt, pats ir atnācis. Ar mammītes gādību, protams, bet ne tikai.

Vakar pirms braukšanas uz lidostu mums bija gandrīz stunda laika, mēs ņēmām viens otru aiz ķepiņas un gājām ēst saldējumu. Skaists vakars, silts, mana pumpainā kleita, maza, cakaina jaciņa, matos vēl būtu iederējies lakatiņš, bet bija jauki tāpat. Pie vienas rokas mans mīļums, otrā - saldējuma turziņa, mēs joprojām esam līdz ausīm iemīlējušies, nesteidzīgi pastaigājamies Vērmanes dārzā, ik pa laikam saskatāmies, sasmaidāmies, tad ieņemam kādu brīvu soliņu un barojam viens otru ar krāsainu, zemeņgabaliņiem un kokosskaidiņām bagātīgi apbērtu saldējumu, kurš ir tik ārkārtīgi auksts, ka visapkārt uzmetas zosāda.

Un kopš šodienas (paldies, mammucīti!!!) man ir vēl viena pumpaina kleitiņa, apburoši mīļa.

Jūtos tik jauki un labi, ka kļūst pilnīgi savādi. Nepierasti.

Es neesmu bildes autore.