Tā, atkal sāku vispār klabināt podziņas citā virzienā. Gribējās pierakstīt sev, cik auksta šīvasara padevusies, jo es zinu, ka nākamajā to vairs neatcerēšos. Bet šī ir tik auksta, ka pilnīgi prasās atcerēties. Jūlijs, bet mugurā adīta jaka, tai pa virsu kasuha un vēl šalle ap kaklu. Kur tas der?
Par atmiņām — kāpēc tas trīsgadnieks — ne jau nu gluži šodien, bet ap šo laiku miinusziimei paliek trīs gadi. Izrādās. Pārlasīju šo to (ne visu, protams, tik daudz saskribelēts) un sapratu... ko sapratu? Ka rakstīju kādreiz smukāk, laikam vairāk piedomāju un tā. Vairāk lasīju grāmatas. Un vēl — ka ir riktīgi forši rakstīt tādu miinusziimi. Trīs gadu laikā — kas to būtu domājis — ar cilvēku un pasauli patiesībā paspēj notikt tik nenormāli daudz, un neskādē paskatīties atpakaļ. Re, kā es izaugu.
