...Viss labi. Ja vēl nav, tad būs.

Ne velti mēdz teikt, ka trešdienas ir mazās piektdienas. Man tiešām šodien ļoti piektdienīga sajūta. Nezinu pat, kāpēc, jo diena kopumā nebija no tām labākajām, un vispār dzīvē pašlaik tāds posms, ka pilnīgi noteikti varētu iet labāk... un tomēr spēcīgāka par minētajām nepatīkamībām ir sajūta, ka, jā,

VISS. BŪS. LABI.

Negadās bieži tā, tāpēc izlēmu, ka vajag pierakstīt. Patiesībā biežāk ir tieši otrādi — viss it kā kārtībā, bet tik un tā neatstāj sajūta, ka kaut kā pietrūkst, kaut kas nav līdz galam izdarīts, kaut kas nokavēts, kaut kas nav kā vajag.
Varbūt tas ir tāpēc, ka beidzot manā dzīvē ir iestājusies lielāka vai mazāka skaidrība. Ir PLĀNS. Nē, nē, nedrīkst to saukt par plānu, citādi izgāzīsies. Ok, paliekam pie skaidrības. Un šodien dabūju zināt par vēl vienu daudzsološu un interesantu iespēju, kuru būtu grēks neizmantot. Dienās, vēl ne, vēl šis tas jāiemācās.

Man šodien mazā piektdiena tātad. Uzvārīju dzērveņu ķīseli. Ieritinājos siltā segā ar foršu žurnālu vienā, vīna glāzi (jā, es pat nopirku sev vīnu — vienkārši tāpat, jo sagribējās) otrā rokā. Un čiloju, un viss tik labi. Un būs vēl labāk — to es vienkārši zinu.

Bilde

Greiems Simsions — Projekts "Rozija"

Kā jau tas ar šim līdzīgiem lasāmajiem bieži vien notiek, izlasījās ātrāk, nekā bija cerēts. Tad nu lūgtum, atskaite.

Vispirms — jau iepriekš esmu minējusi, ka nepavisam neesmu no tām, kuras lasa romānus par ramaņķiku. Nejautājiet, kāpēc, pati neesmu īsti droša. Varbūt pie vainas aizspriedumi par "sieviešu literatūru". Katrā ziņā pati mazliet brīnos, kāpēc izlēmu izlasīt šo konkrēto darbu.

Tomēr izlasīju un vīlusies lielos vilcienos neesmu, jo grāmata nebija tikai un vienīgi par man ne sevišķi tīkamo tēmu, bet gan vienlīdz svarīgi — par sadzīvošanu ar Aspergera sindromu, par to, ko tas nozīmē pašam, ja tā drīkst teikt, slimniekam (kaut gan ir nekorekti to dēvēt par slimību, tā drīzāk ir... personības īpatnība, permanents dvēseles stāvoklis) un cilvēkiem ap viņu.

Tīri sižetiski grāmatai nebija ne vainas, es pat domāju, ka no tās sanāktu tīri jauka filma (starp citu, grāmata oriģināli bija paredzēta tieši kā filmas scenārijs). Tomēr ir viena maza problēma. Nevaru apgalvot, ka misters Simsions pats dzīvē nav kontaktējies ar Aspergera sindroma skartiem cilvēkiem, bet pēc tā, godīgi sakot, izskatās. Īsumā — Aspergers ir uz visu dzīvi, un, ja cilvēkam tas ir (turklāt romāna galvenajam varonim tas piemīt samērā nevājā formā), tad nekas un neviens to nevar ne mainīt, ne ietekmēt. Arī sieviete ne, lai cik neparedzama, radoša un temperamentīga viņa būtu — tādas lietas notiek tikai grāmatās. Visticamāk, reālajā dzīvē, situācijā, kad Rozija mudina Donu, piemēram, otrdienas vakarā pagatavot kaut ko citu, nevis omāru (ko viņš otrdienas vakaros ir gatavojis visu savu apzināto dzīvi), Dons būtu ārkārtīgi satraucies un, ja ne gluži varbūt izmetis Roziju pa durvīm, bet pilnīgi noteikti pieņēmis lēmumu, ka šī persona ir nevēlama un pat draudīga. Aspergera sindroma skartam cilvēkam ir ārkārtīgi grūti kontaktēties ar apkārtējiem, lietas, pie kurām viņš nav pieradis, var viņu burtiski iedzīt panikā, un tad jau nu tiešām nekāda romantika vairs nesanāk. Runājot par romantiku un mīlestību — smagākos gadījumos Aspergera pacienti gluži vienkārši nav spējīgi šādas emocijas izjust. Viņiem nepiemīt empātija, viņi nespēj nolasīt cilvēku balss intonācijas un sejas izteiksmes, jo viņu smadzenes darbojas pilnīgi citādāk nekā parastiem, veseliem cilvēkiem.
Līdz ar to man nav pieņemami, ka daudzi amatierapskatnieki šo darbu sauc par "smieklīgu", "dzīvespriecīgu" un tamlīdzīgi. Par smieklīgu to var nosaukt tikai persona, kam nav nācies pavadīt laiku ar šādiem cilvēkiem. Tas ir sarežģīti gan viņiem pašiem, gan apkārtējiem, un, lasot romānu, es jutu, kuri brīži šiem nezinošajiem lasītājiem droši vien šķita "dzīvespriecīgi" — tie, kuri tolaik, kad vēl nepazinu Aspergera sindroma izpausmes, mani pašu mēdza nokaitināt un sarūgtināt. Ja es nezinādama lasītu par tiem grāmatā, man arī, iespējams, tas liktos uzjautrinoši, bet, varat man ticēt, reālajā dzīvē tur nekā jautra nav.

Bet, atmetot šo, ē, neprecizitāti (kas būtībā savā ziņā padara šo par fantastikas romānu, kur Aspergera sindromu spēj "izārstēt" iemīlēšanās), grāmata ir diezgan jauka. Galīgi nav mans žanrs, bet laikam ir labi šad tad šo to dzīvē pamainīt, pat ja tā ir tikai literatūra.

Bilde

Ielas kaķis un melns taurenis

Vispirms — Bernārs Miņjē — Melnais taurenis (diez, kāpēc šāds nosaukums?...)
Man nepatīk krimiķi. Pārliecinos par to atkal un atkal. Un zinu, ka problēma nav krimiķos — es pilnībā saprotu, kāpēc tie mēdz patikt cilvēkiem, kuriem tie patīk. Šīs lietas gluži vienkārši nestrādā

konkrēti uz mani.
Miņjē grāmatu tomēr izlēmu izlasīt — tāpēc, ka bija gadījies lasīt ne vienu vien cildinošu recenziju par to, cik šī grāmata ir aizraujoša, cik tās sižets nervus stindzinošs un tādā garā. Sakot pavisam īsi — jau minētajiem krimiķu lasītājiem pilnīgi noteikti patiks. Man grāmata likās kopumā samērā garlaicīga. Interesantāk sāka palikt tikai ap kādu četrsimto lappusi — smieklīgi, būtu tak varējusi likt malā, ja reiz lāga nepatīk, bet šis tak ir krimiķis — jāzina taču, kurš vainīgs!
Minēto iemeslu dēļ domāju jau, ka šeit nemaz šo grāmatu nepieminēšu, tomēr man ļoti iepatikās kāds citāts (brīdinu, pagarš):
“Tas ir ļoti vienkārši, — Servazs sacīja. — Cilvēki iedalās divās grupās — nelieši un visi pārējie. Un katram jāizvēlas, kurā pusē viņš grib būt. Bet, ja cilvēks to nav izdarījis, tad viņu jau var pieskaitīt pie neliešiem.
— Tu tā domā? Tātad tev viss šķiet vienkārši — labie un ļaunie? Laimīgais! Ja tev vēlēšanu laikā būtu jāizvēlas starp trim kandidātiem — pirmais būtu pa pusei paralizēts no poliomielīta, slimotu ar hipertoniju, anēmiju un daudzām citām smagām patoloģijām, vajadzības gadījumā melotu, konsultētos ar astrologu, krāptu sievu, smēķētu cigareti pēc cigaretes un dzertu par daudz Martini, otrs būtu resns, zaudējis jau trijās vēlēšanās, slimotu ar depresiju un pārcietis divas sirdslēkmes, smēķētu un vakaros dzertu šampanieti, portvīnu, konjaku un viskiju, bet pēc tam norītu divas miega tabletes, bet trešais būtu kara varonis, cienītu sievietes, mīlētu dzīvniekus, nedzertu, ja nu varbūt retu reizi kādu alu, un nesmēķētu. Kuru tu izvēlētos?
Servazs pasmaidīja.
— Pieņemu, ka jūs gaidāt, lai atbildu, ka trešo?
— Vareni! Tu noraidīji Rūzveltu un Čērčilu, bet izvēlējies Hitleru. Redzi nu! Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās.”
Diemžēl ir arī viena negatīva lieta. Zvaigznes grāmatās (mūsdienās izdotās grāmatās vispār, bet Zvaigznes — īpaši) ļoti — pārāk — bieži ir kļūdas. Labi vēl, ja tās ir pārrakstīšanās kļūdas (kaut gan arī tādām grāmatās nevajadzētu būt) bet šepat, neteikšu, kurā lappusē, ja lasīsit, redzēsit paši, izlasīju šādu teikumu: “Servazam bija tāda sajūta, it kā viņš griestos veļas mašīnā.” Sauciet mani par grammar nazi, bet man šķiet, ka šis jau nu ir par traku. Kur skatās korektori?!

Pirms šīs grāmatas lasīju vienu citu, visnotaļ jauku Džeimsa Bouvena darbiņu Ielas kaķis, vārdā Bobs. Pavisam, pavisam īsi — grāmatiņa bija mīļa un sirsnīga, bet nekādas literāras pērles no tās negaidiet, tāds nemaz nav grāmatas nolūks. Man pat šķiet, ka tās lielākā vērtība ir tās patiesums, jo Bouvens raksta par sevi un savu uz ielas atrasto kaķi, kurš kļuva par viņa labāko un vērtīgāko draugu.
Grāmata it kā veltīta kaķu mīļiem, bet, godīgi sakot, man kā kaķu mīlim mazliet kaitinoši likās grāmatas neuzkrītoši dotie, labi domātie “padomi”, piemēram, kaķiem nedrīkst dot pienu, jo tie nepanes laktozi. Vai — kaķi murrā, kad viņiem sāp, un tamlīdzīgi. Kaķu mīļi taču to visu jau zina, kāpēc šie fakti tiek pasniegti tā, it kā tās būtu kādas dižas atklāsmes?...

Patiesībā šim radniecīgs varētu būt iemesls, kāpēc es neesmu arī minēto krimiķu mērķauditorija — tu kā lasītājs esi atkarīgs no faktiem, ko tev pasniedz vai nepasniedz autors. Katrā kriminālromānā ir šādi pavedieni vai atslēgas, kas ļauj lasītājam iejusties sižetā, prātot, kurš gan varētu būt vainīgais, liekot viņam domāt, ka viņš nu gan ir baigais nazis, atkozdams vainīgo, kaut gan reāli ir tā, ka autors ir vai nu gribējis likt lasītājam tā domāt, tādēļ devis vairāk vai mazāk slēptas norādes, vai arī tieši otrādi — licis domāt, ka vainīgā ir viena persona, bet pēkšņā sižeta pavērsienā par vainīgo padara kādu pavisam citu, parasti šķietami nevainīgu tēlu.
Īsāk sakot, man nepatīk, ja man saka priekšā, kā un ko domāt.

Nākamais lasāmais — Greiema Simsiona “Projekts “Rozija””. Jāpalasa reizēm arī šis tas vieglāks  :)

Bilde un bilde.