Kaut gan manā vietējā bibliotēkā šī visnotaļ jaukā un mazliet spocīgā grāmatiņa atrodama "Pusaudžiem" plauktā (droši vien tāpēc, ka darbojas pusaudži. Es tomēr laikam atsevišķi neizdalītu, jo grāmatā bija raksturotas arī pāris bērniem ne sevišķi piemērotas lietas), izteiksmīgais vāks un kaut kur manītā recenzija
tomēr pamudināja to izlasīt. Jauka, viegli lasāma grāmata ar gaumīgu un bišķīt gotisku noformējumu, un veselu lērumu dīvainu (kaut kur manīju pat apzīmējumu "baisu" :) ), noskaņu pastiprinošu bilžu, kas, pēc autora vārdiem, ir autentiskas un lielākā daļa — neretušētas. Vajadzētu patikt tiem, kas bērnībā lasīja Edgaru Po un Stīvenu Kingu. Man patika. Pat pievēru acis uz romantikas iezīmēm, kas parasti grāmatās tik ļoti kaitina.
Nupat pabeidzu lasīt Sandro Veronēzi "Pagātnes spēku".Man šķiet, Veronēzi ir bezmaz vienīgais itāļu rakstnieks, kuru zinu, tāpēc necik objektīvi no manas puses nebūtu teikt, ka viņš ir arī mans mīļākais itāļu rakstnieks, bet tomēr saku. Pirmais viņa darbs, kuru izlasīju, bija "Rāmais haoss", par kuru biju absolūtā sajūsmā gan sižeta, gan valodas, gan... kā lai to nosauc? rakstnieka attieksmes dēļ (ārkārtīgi gaidītais "XY" gan diemžēl lika vilties — sākums bija daudzsološs, bet vēlāk likās, ka autors ir kaut kā... sapinies. Nezinu, varbūt pēc pāris gadiem jāpārlasa — gadās, ka tas līdz). Veronēzi ir raksturīgas spraigas
situācijas, brīva un viegli lasāma valoda, bet galvenais, manuprāt, ir spēja izraisīt lasītājā to sajūtu, ka, šķiet, katrs vārds, ko tu lasi, ir, ja ne gluži par tevi, bet katrā ziņā stāsta par ko pazīstamu un pieredzētu. "Pagātnes spēks" bija tieši tāds. Un, negaidīti, bet ar mazliet haotisku, tomēr happy-end.
Kā jau tie, kas šeit sarakstīto lasa, droši vien ir pamanījuši, es nemēdzu atstāstīt grāmatu saturu — to ikviens, mazliet pakustinot pirksteļus, var uzguglēt.
Bilde un bilde
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru