Netīšām uzdūros rakstam, kas mani pamatīgi nokaitināja. Tik ļoti, ka darba dienas vidū izlēmu pierakstīt kaut kur savu sašutumu, lai neaizmirstas.
Pirmais, kas obligāti jāpasaka, un kas ir ļoti svarīgi - rakstā minēts, ka attiecīgais viedoklis ir latgaliešu, konkrēti, Rēzeknē aptaujātu cilvēku, taču kontekstā tam nav nekāda sakara ar to, ko teikšu, jo šāds viedoklis mēdz būt daudziem - PĀRĀK - daudziem cilvēkiem visā Latvijā.
Īsi un konkrēti, atvainojos par izteicienu, bet citādi negribas to saukt, izbesīja ņaudēšana un gaušanās, kas burtiski kliedz caur šo rakstu.
"Viss tik slikti, viss tik slikti, neviens mums neko par velti nedod, nekas nemainās, valdība slikta, ak mēs nabadziņi, deputāti domā tikai par sevi, kamēr mēs strādājam par kapeikām... Vēlēšanas? Nē, nu es zinu, ka ir kaut kādas vēlēšanas kaut kad te... Bet es, protams, neiešu, es tāpat nevienu deputātu nezinu, un man arī vienalga, es arī nemaz negribu savu pakaļu pacelt un papētīt sarakstus, priekš kam, tāpat nekas nemainīsies, kāda jēga vispār balsot, tāpat viņi darīs, ko gribēs, un tāpat viņi visi ir zagļi, kas tikai par sevi domā un mums neko tāpat vien ne par ko nedod, kas tad tie vispār par deputātiem... Nē, es nezinu nevienu pašu kandidātu, priekš kam balsot, ko jūs..."
Šāda attieksme ir, atkārtoju, pārāk daudziem cilvēkiem Latvijā. Man nav saprotams šis paradokss - cilvēkam ir slikti, viņš ar kaut ko nav apmierināts, bet pats nav gatavs ne pakustināt mazo pirkstiņu, lai darītu kaut jel ko lietas labā, tikai turpina ņerkstēt, ka nekas nenotiek, ka viss ir slikti, un, galvenais, ka ir KĀDS (vai kādi - parasti tie ir kaut kādi abstrakti "deputāti" vai "valdība"), kas pie tā ir vainīgs. Jebkurš, tikai ne pats.
Protams, ka ar vienu balsi nekādas reformas nenotiks, valstī pēkšņi neiestāsies absolūta labklājība, un visi pēkšņi kā uz burvja mājienu nekļūs laimīgi, bet tomēr, kaut mazs, bet solis šajā virzienā tiks sperts. Un cilvēkam būs apziņa, ka, lai arī nekas lielos vilcienos nav mainījies, viņš ir darījis vismaz KAUT KO, lai tas notiktu, nevis stāvējis malā un aprējis visus citus - gan tos, kas iet balsot ("muļķi tādi, tam taču nav nekādas jēgas"), gan tos, kas tiek ievēlēti ("zagļi, bandīti, krāpnieki" un kas tik vēl ne), turklāt pilnīgi jebkurus cilvēkus ar jebkādu politisko pārliecību un no jebkuras partijas, jo "viņi taču visi ir vienādi".
Cilvēki, LŪDZU piedalieties vēlēšanās. Domājiet par savu valsti un strādājiet, lai padarītu to labāku. Un, galvenais, noticiet tam, ka tas IR jūsu spēkos.
Es par politiku parasti nerunāju, bet redzot, ka kādu izraisa dusmas nolēmu ko piebilst. Neesmu nekāds politikas eksperts un no politikas patiesībā turos pa gabalu, bet problēma šķiet nedaudz globālāka.
AtbildētDzēstKuģa apkalpi var mainīt cik tīk, bet grimstošu kuģi vairs nesalabot. Un ar grimstošo kuģi es domāju demokrātiskas valsts principu. Demokrātija tādas mazas valstis kā Latvija lauž uz pusēm. Cilvēks ar pārāk lielu brīvību un pieaugošu varu atver savu slēpto un cilvēcisko īpašību izrauties un būt pārākam. Cilvēks arī ļoti labi labi adaptējas pie apkārtējiem apstākļiem - kā prusaks. Tas ir it kā labi, jo ja nonāc sliktos apstākļos tu pielāgojies apkārtējai videi un izdzīvo. Bet ja šīs abas īpašības apvieno labklājīgos apstākļos cilvēks dara to, kas viņa gēnos jau ir kopš dzimšanas ieprogrammēts. Pielāgojas un attītas kā negants vīruss. Tāpēc nav jābrīnās, ka nabaga politiķis kurš labu domādams pakļaujas saviem instinktiem, nonākot pie kādas "it kā" augstākas varas, kura patiesībā ir ķieģeļa siena un konveijers. Bezspēcīgā situācijā jāpielāgojas.
Tāpēc arī nebrīnos, ka ir cilvēki kā pieminētais, intervētais rēzeknietis, kas iespējams agrāk ir interesējies par politiskajiem spēkiem, bet gadu gaitā cilvēki pielāgojas un paliek arī slinki, redz ka viņa personīgajā dzīvē nekas neuzlabojas un tērējot nervus politikā arī labāk nepaliek.
Gala doma ir tāda - cilvēki kā tādi ir vājas radības. Visus vieno vārgās cilvēciskās īpašības. Konkrētajā situācijā ir pilsonis, kas vēlas attīstīties un būt pārāks, bet nevar(sūdzēšanās tāda skaudība vien ir). Ir entuziasts, kas varbūt tic ka vēlas darīt kaut ko visu labā, lai gan pats nenojauš, ka viss notiek vien paša labumam. Un politiķis, kuram viss ir skaidrs, viņš ir nonācis īstajā vietā, tagad tikai nenokrist.
Politika un runas par politiku ļoti skaisti atspoguļo cilvēciskās nepilnības, tāpēc no politikas labāk izvairīties.
Nepiekrītu.
DzēstPirmkārt, ja reiz demokrātija ir "grimstošs kuģis", kāda valsts pārvaldes iekārta, Jūsuprāt, būtu labāka, un kādos aspektos?
Problēma nav demokrātijā, problēma ir cilvēku (ne)izpratnē. Ārkārtīgi daudziem cilvēkiem joprojām nav pielecis, ka okupācija jau 23 gadus kā ir beigusies, un nav vairs tā, ka ir tikai viena partija, par kuru var balsot vai nebalsot - nekas tik tiešām tādēļ nemainās, parastam cilvēkam tik tiešām nav nekādas iespējas ietekmēt varas pārstāvjus, un viņi tiešām var darīt, ko vien vēlas. Tas laiks, vismaz teorētiski, ir pagājis, bet sabiedrība (jā, tai skaitā daudzos gadījumos arī paši kandidāti un ievēlētie!) to aizvien vēl nav sapratusi.
Tieši tādēļ arī notiek absurdā situācija, ka tiek ievēlēti atkal un atkal tie paši cilvēki, kuru entuziasms, ja tāds vispār kādreiz ir bijis, jau sen ir izsīcis un kas nespēj uzlabot situāciju valstī. Tādēļ arī ir tik maz jaunu seju politikā - jauniem cilvēkiem trūkst motivācijas, intereses, vēlmes iesaistīties, jo tie joprojām uztur no iepriekšējās paaudzes mantoto attieksmi.
Lai kaut kas mainītos, pietiekami lielam skaitam cilvēku ir vienkārši jāiesaistās. Vismaz tik daudz, kā piedaloties vēlēšanās (pensionāru klubiņu gānīšanās neskaitās). Kas, starp citu, ir pilsoņa pienākums.
Demokrātija kā tāda ir absurda lieta. Visi cilvēki nekad nebūs vienlīdzīgi, vienmēr būs kāds,
Dzēstkas būs ”vienlīdzīgāks” kā citi. Demokrātija varbūt strādāja senāk, tās pirmsākumos, bet
mūsdienās vien ir palikusi ilūzija par vienlīdzību un brīvību.
Cilvēks vēlas absolūtu brīvību, bet tā viņam nav nepieciešama. Vidējais cilvēks tāpat nesaprot
ko ar to darīt un tādējādi izmanto iespēju radīt vēl lielākas problēmas. Katrs gribēs ko citu
un cīnīsies kā tik panākt savu. Tad tas sadalās lielākās grupās un notiek cīņa savā starpā.
Agrāk cilvēki devās karā un gluži vienkārši noslaucīja no zemes virsas citādi domājošos, bet
mūsdienu skaistajā demokrātijā cilvēki nepazūd un viedokļi nemainās, paliek tikai vispārēja
neapmierinātība. Tieši tādēļ neredzu jēgu aktīvi piedalīties morālajā karā kurā tāpat neviens
nevinnēs.
Ideāla varianta nav, jo cilvēks ir pārāk viegli ietekmējama un sabojāta lieta. Bet tuvākais
patiesībai domāju ir anarhijas un monarhijas sajukums. Kur pār visiem cilvēkiem valda
viens vai maza saujiņa ar cilvēkiem, kas saprot ko darīt un kā dzīvot. Kam pakļaujas visi
bez izņēmuma. Ar to es nedomāju verdzību(jo mūsdienās lielāka daļa cilvēku tāpat ir vergi,
bet aizmālēti ar labākiem apstākļiem, kā viegla režīma cietums), bet gan ikdienišķas rīcības
brīvību, bet absolūti nekādu politisku ietekmi. Šeit gan rodas problēma, jo grūti būs atrast
godprātīgu un izglītotu indivīdu grupiņu.
Hitlers, es domāju, bija vistuvāk šāda mērķa sasniegšanai. Jā, lai tādu iekārtu globāli panāktu
ir jāpielieto brutālas metodes, bet viņa doma bija pareizā virzienā.
Ja cilvēkam dod izvēlēties, viņš bieži vien nezin, ko, lai izvēlas, bet līdzko izvēles vairs nav viņš
gaužas par to.. Jo cilvēks vairāk zin, jo grūtāk viņam dzīvot. Tad kādēļ apgrūtināt kādu ar lietām
kuras viņam nemaz nevajag..
Ārkārtīgi savdabīgs domu gājiens.
AtbildētDzēstPirmkārt, Jūs jaucat jēdzienus un piedēvējat demokrātijai iezīmes, kas raksturo sociālismu. Sociālisms savā būtībā ir tuvāks komunismam - "visi vienlīdzīgi", kas, protams, pašsaprotamu iemeslu dēļ īsti nav ne iespējams, nedz arī nepieciešams. Demokrātijā, atšķirībā no sociālisma vai komunisma, no svara ir indivīds, viņa spēja vai nespēja dzīvot, iekļauties sabiedrībā, nodrošināt savu eksistenci. Demokrātija šajā ziņā ir tuvāka kapitālismam, kurā šī iezīme izpaužas vēl drastiskāk (proti, princips "izdzīvo stiprākais"). Kamēr sociālismā indivīda spējas ir maznozīmīgas un viņš savu vajadzību apmierināšanu un svarīgu lēmumu pieņemšanu pilnībā noveļ uz sabiedrības un valsts pleciem, tikmēr kapitālismu raksturo otra, ja tā var teikt, galējība - cilvēks var paļauties tikai un vienīgi uz sevi, nav ārējas varas, kas būtu ieinteresēta viņam palīdzēt. Demokrātija savukārt ir simbioze starp šīm abām sistēmām.
No politiskā viedokļa - kapitālismā varu veido spēcīgie un varenie, kas ir izcīnījuši tiesības to darīt, turpretī komunismā to dara sabiedrības zemāko slāņu pārstāvji. Demokrātijā varas pārstāvjiem (vajadzētu būt, un normāli tas tā arī ir) jāizpelnās tiesības - mūsdienās tas izpaužas kaut vai atbilstošā izglītības līmenī - lemt par visai sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, kamēr pašai sabiedrībai ir tiesības izteikt savu viedokli vēlēšanās, referendumos un citās politiska rakstura aktivitātēs.
Tieši tādēļ es uzskatu, ka nekādā gadījumā nebūtu pieļaujams, lai vara nonāk maza cilvēku skaita rokās, jo - šajā aspektā mūsu domas sakrīt - cilvēks izmanto jebkādus apstākļus sava personīgā labuma gūšanai. Attiecīgi, lai cik godprātīgi un gudri būtu šie "izredzētie", kam tiktu piešķirta vara, viņi tik un tā nespētu pieņemt lēmumus, kas būtu atbilstoši visas sabiedrības pārstāvjiem. Tikai sabiedrība ir tiesīga izlemt, kas tai nepieciešams. Pat ja risinājums nebūs perfekts, tas tik un tā būs tuvāks perfektam nekā tāds, ko ir radusi ierobežota cilvēku grupa.
Kas attiecas uz muļķa cilvēkiem, kas paši nezina, ko viņi grib un kas viņiem vajadzīgs - tie ir tieši tie, par kuriem runāju oriģinālajā ierakstā, tie, kuriem pa lielam ir nospļauties, kas ir pie varas, kāda ir politiskā situācija valstī, jo ne viņi uzskata, ka paši varētu labāk, nedz arī ir ieinteresēti ko uzlabot.
Turklāt jēdziens "anarhijas un monarhijas sajaukums", kurā "pār visiem cilvēkiem valda viens vai maza saujiņa ar cilvēkiem" un kuriem turklāt "pakļaujas visi bez izņēmuma" ir pretrunīgs, jo anarhija ir nepakļaušanās pēc definīcijas.
Šahs un mats.
AtbildētDzēst