Šodien jau atkal uznāca riebīgums. Protams, skola, kas gan cits. Es skaidri apzinos, ka esmu nonākusi nepareizā vietā, nepareizā jomā. Cenšos padarīt to par savu, mācos, mēģinu, bet - lai cik ļoti pūlētos, tas vienmēr ir par maz.
Kā reiz šodien biju uzdūrusies kādam video par šo tēmu. Filma par karjeras izvēli, studentu veidota. Īpaši man iepatikās Baibas Sipenieces teiktais, viņa ļoti kaismīgi runāja par to, ka cilvēkam jāmācās un jādara tas, kas patīk un interesē, nevis tas, ko liek vai iesaka citi, "zinošāki" cilvēki. Palika tik ļoti sevis žēl, sajutos iesprostota savā bezcerībā. Jā, es esmu nelaimīga par savu izvēli, ir jau par vēlu kaut ko mainīt, un ko gan es darītu tālāk, ja tomēr saņemtos atstāt universitāti?
Jā, par to darītu tālāk. Mans mīļais pacentās, lai es justos sevišķi slikti, es neizturēju un izgāju no mājām uz brītiņu, pastaigāties, izraudāties, pabūt vienatnē un padomāt. Telefonu paņēmu līdzi, un vienā brīdī uz dullo ienāca prātā paspēlēties ar gugli. Ierakstīju what should i do with my life, nospiedu search... Un sapratu, ka patiesībā... negribu neko. Tai pašai filmiņai, kuru pieminēju, jūtūbē bija vesela kaudze komentāru, ka forša, iedvesmojoša un tā... Bet vienīgais, ko es no tās noskatīšanās ieguvu, bija ieslīgšana vēl dziļākā melanholijā. Es esmu nelaimīga, es apzinos, ka man vajadzētu dzīvē daudzas lietas mainīt, es pat zinu, kuras, bet... laikam baidos, ka pēc tam varētu būt vēl sliktāk, nezinu, ko darītu tālāk, ja tomēr saņemtos kaut ko mainīt, un patiesībā nemaz negribu darīt kaut jel ko, lai uzlabotu to, kā ir pašlaik. Nezinu, varbūt stulbi ceru, ka - nu jā, tagad ir slikti, bet vēlāk varbūt pēkšņi viss kaut kā maģiski pats no sevis nokārtosies, studijas man vairs nesagādās tādas mocības (un, kas svarīgi, mocības tās nav tāpēc, ka būtu par grūtu, nē. Mani vienkārši tas neinteresē, un es nespēju piespiest sevi iedziļināties tajā, ko daru), es atradīšu darbu savā jomā, kuru varēšu darīt ar prieku un aizrautību... kaut gan zinu, ka tā vis nebūs. Un beigās es tā arī palieku ar savu nekādību un apziņu, ka vienkārši izniekoju savu dzīvi.
Sveika!
AtbildētDzēstVari priecāties - tu neesi viena šajā pasaulē, arī ne vienīgā, kuru pārņēma pārdomas pēc Sipenieces video noskatīšanās.
Es ik pa laikam pie tā atgriežos, domājot, vai tas ceļš, ko esmu izvēlējusies, ir mans, vai arī vienkārši esmu izvēlējusies tādu klasisku variantu, lai visi cilvēki mani liktu mierā - profesija gandrīz ir iegūta (ar diviem pārtraukumiem, kuru laikā paguvu pārdomāt, vai vispār vēlos pabeigt mācības). Turklāt strādāju arī izvēlētajā profesijā. Katrā ziņā no malas izskatos tāds normāls cilvēks, lai gan dvēsele alkst vispār kaut kā cita. Kad man jautā, ko es īsti gribu, es pat nemāku atbildēt, jo vēlos šo un to, galu galā neko konkrētu. Laikam tā ir tāda gadsimta (jeb vairāk mūsu paaudzes) slimība - vēlēties daudz, tai pašā laikā nezinot, ko īsti ķert un ko grābt, un vai vispār tas ir vajadzīgs. Varbūt pārāk daudz kārdinājumu vienai vidusmēra cilvēka dzīvītei?
Tomēr iesaku sakostiem zobiem pabeigt iesākto, jo dzīve rāda, ka tie, kas atstāj visu pusratā, vairs vispār neatgriežas pie mācībām - ne iesāktajā, ne kādā citā profesijā. Pa lielam redzu apkārt daudzus, kas savai dzīvei atmet ar roku jau kādos 24 gados. Laikam cilvēkam tiek dota izvēle pašam lauzt dzīvē ceļu, vai pievienoties kopistiskajai lēkšanai straumē - kur nesīs, tur būs labi.
Vai savā dzīvē izdarīšu ko tādu, kas liks manai sirdij pukstēt 3x ātrāk un lepnumā varēšu teikt "Jā, es to izdarīju un man tas patīk!" - to varēšu pateikt tikai mūža nogalē... :-) Jo priekšā vēl daudzi gadi, ar klupieniem un kritieniem un nemitīgajām pārdomām, vai esmu tur, kur man vajag būt. Nebūsim utopiski - man šķiet, ka tādas pārdomas pārņem arī tos, kas gadiem strādā savu sirdsdarbu. Agri vai vēlu cilvēks izdeg - gan darbā, gan mācībās (kā tu), gan attiecībās ar citiem!
Gari sanāca par šo tematu, pat neizteicu visu pamatdomu, bet ceru, ka tas palīdz justies labāk - tu neesi cilvēks bez pūļa un bez Vīnes, patiesībā mēs esam daaaudzi, tikai kuram gan patīk par to runāt..?
Paldies... Pārsteidzi :)
DzēstJā, taisnība jau ir par to, ka cilvēkiem šādas pārdomas mēdz būt jebkurā (daudzmaz apzinīgā) vecumā, un daudz jo daudz ir tādu, kas dara kaut ko pilnīgi "ne viņiem domātu". Bet nu... galu galā, visi jau nevar būt, nez, aktieri vai baletdejotāji, vai frizieri, vai ārsti, vai ko nu kurš ir izvēlējies par "savējo", un ar adīšanu vai filatēliju naudu arī nenopelnīsi, tas par to "darīt, kas patīk un interesē".
Attiecībā pret studijām man ir tādi kāpumi un kritumi, un konkrētais ieraksts laikam tapa vienā no tādiem kritumiem. Kamēr es sevišķi nekoncentrējos uz savu profesijas izvēli, nedomāju par to, tikmēr viss ir kārtībā, man pat tā kā piemirstas, ka - neinteresē, nepatīk taču. Vienkārši mehāniski daru to, kas no manis skolā tiek prasīts (vai atrodu kādu, kas sarežģītākās lietas izdara manā vietā). Gan jau kaut kā nomuļļāšu, vairs jau nav daudz palicis, un pēc tam - pēc tam jau redzēs. Vismaz būs papīrītis par apliecinājumu, ka izturēju un vismaz kaut ko šajā dzīvē spēju izdarīt līdz galam. Un Tev arī sirsnīgi novēlu to pašu!
Kaut kur reiz izlasīju, šķiet, ka tas bija Vonnegūts, kas bija teicis, ka viņš vēlas dzīvot tā, lai arī sešdesmit gadu vecumā varētu atzīties, ka nezina, par ko kļūs, kad izaugs liels. Es vēlētos (mēs jau zinām, tāpat kā daudzi citi), kaut arī varētu tāpat. Viegli un bez lieka satraukuma.
Man gan patika studēt. Domāju, ka bakalaura darba izstrāde būs vislielākais kaifs, bet tā aizrāvos ar lekcijām,ka naktī pirms psihometrikas eksāmena sēdēju ar Raščevskas un Kristapsones grāmatu klēpī, lasīju to par pavisam citu tēmu un atradu tur pat anekdotes...
AtbildētDzēstProtams, es piekrītu, studēt ir forši - atšķirībā no mācīšanās skolā, kur jādara tik daudz nevajadzīgu lietu, bet ir viens mazs knifs - studēt ir forši tad, ja studē kaut ko, kas interesē (vai vismaz spēj ieinteresēt, ja sākumā nesaista). Man diemžēl pašreizējā izvēle tādu prieku nesagādā. Bet nekas, šī noteikti nav pēdējā augstskola, kurā mācos :)
Dzēst