Suggested post

Jā, es arī esmu feisbukā. Nē, man nav bērnu. No maniem tuvākajiem draugiem mazuļi ir tikai... vienam. Es, kā jau citi fb lietotāji, mēdzu spiest Like un Share podziņas šādiem tādiem postiem un bildēm. Rezultātā mans timeline ir pilns ar parupjiem jokiem par ieročiem, reliģiju, narkotikām un sieviešu "draudzību", toties cover photo pašlaik ir redzama krūzīte ar asiņainu lūpu nospiedumu, kura pirms kāda laika nomainīja pneimatiskā ieroča bildi, ar kuru es pašrocīgi tēmēju savas profila bildes virzienā. Tādēļ liels bija mans pārsteigums, kad kā suggested post man šodien tika parādīta saulaini smaidoša zīdaiņa seja ar parakstu Japāņu autiņbiksīšu pārdošana Podguzniki.lv - Merries, Moony. Sorry, facebook, nošāvi galīgi pavisam greizi.

Bet vispār, runājot par fb, vakar, redzot kārtējo tizlo, banālo self-help postu, ko kāds no zināmiem cilvēkiem ir nošērojis vai pielaikojis, ienāca prātā, cik lielā mērā apkārtējo viedokli par mums ietekmē lietas, ko liekam savā profilā. Ja tu vienā laidā šēro jokus par lieko svaru un ienākumiem, tipa, kā tev viena ir pārpārēm, kamēr otra vislaik trūkst... nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka tas citu acīs zīmē tevi kā resnu neveiksminieku. Var jau būt, ka ir cilvēki, kam tas vienalga, bet dīvainā kārtā tie bieži vien ir tie paši, kuru nelaimēs vienmēr vainojams kāds cits un pret kuriem vispār pasaule nez kāpēc ir šausmīgi nežēlīga.

Laikam beidzot pa īstam sapratu jēgu teicienam 'Dzīve ir spogulis — kādu seju rādīsi, tādu redzēsi pretī'.

Bilde

Aizlidot

Viņa izvilka no somas spogulīti. Tas bija sirsniņas formā, rotāts spīgulīšiem, tomēr — paradoksāli, vai ne? — gaumīgs. Pirms gadiem septiņiem saņemts dāvanā no klasesbiedrenes, ar kuru viņa pat tā īpaši nedraudzējās. Šai meitenei, cik var spriest pēc pāris feisbukā manītām bildēm, tagad ir ģimene, bērniņš. Viņas nav tikušās kopš ģimnāzijas izlaiduma.

Viņa izvilka spogulīti, atvēra un ieskatījās. Spilgti sarkana lūpu krāsa. Ja viņa vispār lietoja lūpu krāsu, tad tikai spilgti sarkanu. Viņa brīdi pētīja savu seju, iztēlodamās, kā tā izskatīsies pēc tam. Vai vispār kaut kā izskatīsies? Vai no tās kas būs palicis pāri? Šeit, augšā, bija spēcīgs vējš. Garie mati nepaklausīgi plivinājās ap galvu mežģīņainā mākonī. Mazliet raganiski, viņa iedomājās un tūlīt it kā sakautrējās — vai šādā brīdī maz drīkst, vai piedien smieties? Zaļas acis, garas, tumšas skropstas. Biezas uzacis, apaļīgas lūpas. Mazliet stūraina seja. Kuram no vecākiem viņa līdzinājās vairāk? Mammas smalkums, tēta tumsa. Viņa atcerējās bērnībā vecvecāku mājās uzietus tēta bērnības fotoattēlus un pašas pārsteigumu par spēcīgo līdzību, toties pieaugot viņa bija kļuvusi līdzīgāka mammai. Nē, nē, tagad nedomā par mammu un tēti...

Spogulītis aizlidoja prom, tumsā. Tornis, kura smailē viņa sēdēja, bija gana augsts, lai nedzirdētu, kā tas saplīst pret akmeņiem. Ne akmeņi, ne torņa pamatne no augšas nebija redzama, tā pazuda tumsā un vēlās nakts, gandrīz vai agrā rīta, zilganajā dūmakā. No šejienes varēja redzēt diezgan tālu. Gandrīz vai jūru varēja redzēt. Jā, jūru atstāt bija žēl. Viņa mīlēja jūru, varētu pat teikt, ka apskauda to. Jūra likās spēcīgākais varenības pierādījums, kādu Latvijas dabā iespējams pieredzēt. Jūra pacieta un izturēja visu, jebko.

Šīs domas... par vecākiem, par bērnību, par jūru, par visu, kā varētu pietrūkt un kā bija žēl atstāt — acīmredzot tas bija pēdējais pārbaudījums. Vai tu tiešām spēsi to izdarīt? Pēdējās minūtēs viss pēkšņi vairs nešķiet tik slikti, un tev sāk likties, ka varbūt nevajag... Varbūt rītdien pēkšņi atradīsies spēks piecelties no gultas, varbūt rīt tev gribēsies ieskatīties cilvēku sejās, nevis nodurtu galvu staigāt diendienā iemītos maršrutus? Varbūt paies šī nakts, un lietas, kas citiem šķiet pašsaprotamas, nesagādās tev mocības? Varbūt rīt tevi beidzot atstās sajūta, ka esi kādam (kam?) kaut ko (ko?) parādā? Varbūt rīt tu beidzot pasmaidīsi pa īstam, nevis tāpēc, ka ir kāds, kas to no tevis sagaida? Varbūt rīt tu beidzot sapratīsi, kāpēc vispār esi dzīva, kas tev būtu jāiesāk ar savu dzīvi, lai no tās (kādam? tev?) būtu kāda jēga? Varbūt rītdien tu ieskatīsies spogulī un tev pēkšņi vairs negribēsies šo cilvēku nogalināt?

Pēdējais pārbaudījums. Nē, nemaz nebija tik grūti. Viņa bija iemācījusies sevi pierunāt — vai piespiest kaut ko darīt, ja neizdevās pierunāt. Pārkāpa pāri vītā tērauda margām, apsēdās otrā pusē. Pāri upei rāmi gulēja pilsēta. Rīga nebija nekāda Ņujorka, Rīga naktīs devās gulēt, atstājot degam tūkstošiem naktslampiņu, kas priecīgi mirguļoja, atstarodamās rudenīgi vēsajā ūdenī. Uz neredzēšanos, Rīga. Uz neredzēšanos, jūra. Viņa atlaida rokas no margām, aizvēra acis un klusējot pazuda tumsā.

На обратной стороне луны

Pāris dienas pabraukājot apkārt mašīnā (jā, man beidzot ir pašai sava mašīnīte, turklāt absolūti superīga!!! Prieks neizsakāms, tāpēc es pat nemēģināšu izteikt, tāpat nesanāks  :) ), kurai (nu jā, ir viens mazs trūkumiņš) nestrādā rādžiņš, sanāk sailgoties pēc labas mūzikas.
Ir viena grupa, kuru nebiju klausījusies jau gadiem. Droši vien tāpēc, ka tas laiks jau sen pagājis, kad šī mūzika bija tik piederīga kā gaiss, ko elpot. Piestāvēja tas viss kādreiz, bet vairs ne. Tomēr mūzika joprojām ir laba, un nu es to uztveru mazliet citādi. No Odesas, Flёur. Skaista, skaista. Gotiska, bet ne melnuma nozīmē, bet romantikas un smalkuma. Un, izrādās, pa šo laiku ir saradies viskautkas jauns un nedzirdēts. Ļoti patīk.

Viss ir labi

Pēdējā laikā nākas šausmīgi daudz un ilgi strādāt. Tik daudz un tik ilgi, ka, atnākot mājās, negribas neko, neko. Un nemoku sevi, negatavoju vakariņas, nemazgāju grīdu, kaut gan droši vien vajadzētu.

Tā vietā pagatavoju sev piparmētru tēju milzīgā krūzē, tai klāt uznašķēju pašas vārītu ievārījumu (dīvaināko, kādu jebkad esmu gatavojusi, upeņu-persiku ar tumšo šokolādi un Rīgas melno balzāmu — ja interesē, varu padalīties ar recepti  ;) ) un lasu Annu Kareņinu. Un jūtos labi — par spīti nepagatavotām vakariņām un neizmazgātai grīdai.

Novēlu jums arī atrast laiku sev! Tas jums ir nepieciešams vairāk, nekā jums šķiet.

Bilde

Trīsgadnieks

Foršs vakars. Es zinu, citi piektdienas vakaros iet ārā, bet man patīk palikt mājās. Vienai. Pusotrai, kaķis jau it kā arī skaitās. Tā ir viena lieta, kas nemainās, toties citas gan — piemēram, mūzika. Ja man pirms pusgada kāds būtu teicis, ka man pēkšņi patiks tuc-tuc (google saka, tas skaitoties deep-house), es brīnītos. Heh. Tak jau pie vainas sporta zāle un Sergeja danči  :)

Tā, atkal sāku vispār klabināt podziņas citā virzienā. Gribējās pierakstīt sev, cik auksta šīvasara padevusies, jo es zinu, ka nākamajā to vairs neatcerēšos. Bet šī ir tik auksta, ka pilnīgi prasās atcerēties. Jūlijs, bet mugurā adīta jaka, tai pa virsu kasuha un vēl šalle ap kaklu. Kur tas der?

Par atmiņām — kāpēc tas trīsgadnieks — ne jau nu gluži šodien, bet ap šo laiku miinusziimei paliek trīs gadi. Izrādās. Pārlasīju šo to (ne visu, protams, tik daudz saskribelēts) un sapratu... ko sapratu? Ka rakstīju kādreiz smukāk, laikam vairāk piedomāju un tā. Vairāk lasīju grāmatas. Un vēl — ka ir riktīgi forši rakstīt tādu miinusziimi. Trīs gadu laikā — kas to būtu domājis — ar cilvēku un pasauli patiesībā paspēj notikt tik nenormāli daudz, un neskādē paskatīties atpakaļ. Re, kā es izaugu.

Bilde

Cukuriņam.

Es vēlos, lai Tu zini, ka nav, vienkārši NAV tādu vārdu, ar kuriem būtu iespējams izteikt mīlestību, ko es jūtu pret Tevi. Pilnīgu, absolūtu. Tu esi daļa no manis, visvisvistuvākā. Mīļā. Mana sirds. Tu esi brīnišķīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu pazinusi un zinu, ka nekad vairs, nekad, nesatikšu otru tādu kā Tu. Nezinu, par kādiem nopelniem man ir piešķirta iespēja būt Tavam draugam, bet esmu par to bezgalīgi pateicīga. Without you I'm nothing... At all.

Es Tevi mīlu.

Bilde

...

Dažreiz uznāk raudiens. Varu derēt, ka arī jums tā šad tad notiek. Par neko konkrētu un par visu reizē. Par vientulību. Par zaudēšanu — laika, lietu. Cilvēku. Savu, svešu. Par nebrīvību, par nenovēršamo, par lietām, kuras nespēj ietekmēt neviens.
Kaut nu pietiktu spēka. Lai gan šādās reizēs šķiet, ka ir vienalga. Ka nakts var arī nepaiet, ka rīts var nepienākt, un tā būs pat labāk.

Bilde

Tik daudz foršuma visapkārt

Manī vienlaicīgi ārdās vesela kaudze domu, emociju, ideju, noskaņojumu. Jau pasen tirdīja doma, ka sen nekas nav rakstīts, un vairākas kardināli atšķirīgas lietas likās tā cienīgas, lai par tām taptu uzrakstīts, bet nu tik ļoti atšķirīgas, ka nerakstīju ne par vienu. Bet nu... aj. Lai jau.

Nerakstīju par to, ka šogad ceriņi smaržo kaut kā stiprāk nekā citus pavasarus un visapkārt ir tik mežonīgi, ellišķīgi zaļš, ka dvēsele gavilē un pat lietus iepriecina, jo viss vēl tikai sākas. Dievinu, dievinu šo laiku, maija beigas, vairs ne pavasaris, bet vēl ne vasara, ir burvīgākais brīdis visā gadā. Ir tik skaisti, un es jūtos brīnišķīgi par spīti ikdienības neizbēgamajām ķibelēm.

Nerakstīju par to, ka esmu kļuvusi par riktīgu gym junkie. Atliek vien kost pirkstos, ka nepamēģināju sportot agrāk. Tas ir TIK SUPERĪGI!!! Eju uz zāli katru dienu (un, ja kādu reizi sanāk neaiziet, ir smagi. Ne jau tas, ka sirdsapziņa, nē — tā vienkārši fiziski pietrūkst. Muskuļi ilgojas pēc dzelžiem  :) ) un priecājos par rezultātiem. Tas ir TĀDS gandarījums, izlikt sevi visu, strādāt, kamēr gluži vienkārši atsaka muskuļi, vai pēdējiem spēkiem pacelt to stieni vai hanteli, kad jau šķiet, ka vairs nespēj. Tās ir mazās uzvaras, kas sagādā prieku un dod spēku sasniegt vairāk un vairāk. Un, jāatzīst — taisnība ir tiem, kas saka — grūtākais darbs notiek virtuvē, nevis sporta zālē...

Nerakstīju par mūziku, par filmām, par grāmatām... ok, grāmatām pēdējā laikā sevišķi daudz laika nav bijis, vismaz lasīšanai. Toties ir tulkošanai — pagaidām nezinu, vai mēģināšu izdot, bet tulkot tulkoju šo to, kas latviski vēl izdots nav bijis, bet man ļoooti patīk.
Par filmām toties — vakar mīļumiņš ieteica noskatīties vienu brīnišķīgu darbu, īstu tumšās estētikas šedevru, Dark City. IMDB teikts, ka žanrs ir sci-fi, bet es tā neteiktu (tas, ka filmā ir viens ārsts un notiek eksperiments ar cilvēkiem un vidi, kas turklāt ir drīzāk maģisks, nekā zinātnisks, nenozīmē, ka filma ir sci-fi). Mystery, jā, bez šaubām. Šī filma esot kalpojusi par iedvesmu Matriksam, un tā tas varētu būt, jo ideja ir manāmi līdzīga ("bet kā gan tu vari būt pārliecināts, ka realitāte, kurā tu dzīvo, patiešām ir reāla?").

Šis ieraksts, iespējams, būtu vēl garāks, bet nav vairs laika rakstīt — nupat piezvanīja draudzene un uzaicināja iziet ārā. Patiešām, vasara nemanāmi sākas  :)

Un cik tad vairs tālu līdz līgošanai jūras malā...

Bilde

Kamēr kāds vēl prot rakstīt ar (pild)spalvu...

Saņēmu (un atkal jau gandrīz palaidu garām, piedod!) uzaicinājumu no Sintētikas piedalīties jaunā blogeru akcijā — īsi un konkrēti: parādīt savu rokrakstu. Te nu mans.
Vispār, tas ir diezgan interesanti. Cepums tam, kurš šo izdomāja, jo rokraksts par cilvēku pastāsta ne mazāk kā viņa somas saturs. Redzot rokrakstu, neviļus izveidojas priekšstats par tā īpašnieku, un tam nav nekāda sakara ar grafoloģiju. Tu vienkārši kaut kā neapzināti pēkšņi ieraugi roku, kura rakstījusi rindas, kuras redzi. Un tad ieraugi arī pašu cilvēku. Tā, lūk, mēs par sevi stāstām, varbūt pat tieši par sevi neuzrakstot nevienu pašu vārdu.

Vispār žēl par divām lietām. Pirmā — skaistāko rokrakstu īpašnieki, kurus pazīstu, nav blogeri. Ar to saistīta arī otra lieta — vispār — cilvēki, kurus pazīstu, nav blogeri, līdz ar to mans stafetes kociņš kā tāds līgavas pušķis (au! Ha.) tiek mests nezināmos, tumšos plašumos. Ja kāds blogeris te ielūkojas, lūgtum — drīkstat uzskatīt, ka kociņš ir Jūsu, un turpināt šo visnotaļ jauko akciju.

Rutīna

Tu zini, ka tavā dzīvē iestājusies mērena rutīna, kad tu no tiesas priecājies par iespēju bišķi pagulēt slimnīcā tikai tāpēc vien, ka tas ir kaut kas cits  :D

I'm ok, I'm ok — skāde nebija ne tik ilga un ne tik nopietna kā Frīdai, tfu tfu tfu.

Bilde

Grāmatas, kuras ir tā vērtas, lai mēs tērētu savas vienīgās dzīves dārgās stundas to izlasīšanai.

Iemaldījos vienā Delfu rakstā. Sāku jau rakstīt komentāru, bet tad sapratu, ka būs bišķi par garu priekš komentāra, tad jau labāk te.
Tiem, kam slinkums spiest uz linka — rakstā ieteiktas dažas grāmatas, kuras vērts izlasīt vai pārlasīt. Tagad domāju — nu ja, loģiski, publicēts jau dāmu sadaļā, tāpēc darbi attiecīgi, bet nu nekas.
Minētās grāmatas ir: Ļevs Tolstojs "Anna Kareņina", Džons Steinbeks "Austrumos no Ēdenes", Džons Viljamss "Stouners", Edīte Vortone "Nevainības laikmets", Tonija Morisone "Viszilākās acis", Skots Ficdžeralds "Lieliskais Getsbijs" un Hārpera Lī "Kas nogalina lakstīgalu".

Nekaunos atzīt, ka par pusi no tām neesmu ij dzirdējusi, bet otru pusi dažādu iemeslu dēļ diez vai kādam ieteiktu izlasīt, tāpēc te ir dažas, kuras ik pa laikam pārlasu un uzskatu par absolūti perfektām. Mazums, ja nu kādam noder.

Džeimss Mīks - Cilvēkmīlestības akts: baudāma valoda, interesants autora domu gājiens un neparasts stāsts;
Gabriels Garsija Markess - Mīlestība holeras laikos: šo, kaut arī par ļubestību, savulaik staipīju līdzi un lasīju visur, par spīti grāmatas izmēriem un svaram;
Sandro Veronēzi - Rāmais haoss: nebaidos nosaukt par vienu no labākajiem darbiem, kas jebkad uzrakstīti;
Aleksandrs Dimā - Kamēliju dāma: sirsnība un tik skaistais un biklais deviņpadsmitais gadsimts;
Aleksandrs Grīns - Dvēseļu putenis: komentāri lieki;
Andruss Kivirehks - Skaistais dzīvnieks: nezinu-ko-viņš-pīpēja-kad-šito-rakstīja-bet-man-lūdzu-to-pašu žanra šedevrs;
Timurs Vermešs - Viņš ir atkal klāt;
nu, lai jau iet arī — Viktors Igo - Nožēlojamie: apbrīnojami aizraujošs darbs par spīti tam, ka klasika. Un tam, ka divi sējumi.

Gan jau kaut ko piemirsu, bet, ja kāds nav lasījis minētās grāmatas, tad arī ar tām kādam laikam vajadzētu pietikt  :)

Bilde

Attālinātie ziemas prieki

Pirmais ieraksts šogad — pašai nāk smiekli, cik... muļķīgs, bet mīļš. Īss, tikai gribējās uzrakstīt sev par sajūtu, kura var būt tikai tad, kad snieg tā, kā snieg pašreiz. Sēžu darbā, skatos ārā pa milzīgo logu, un snieg — burtiski — kā pasakā. Lēnītēm, sniegpārslu migla peld gaisā tā, it kā tas būtu ūdens. Šķiet, katrai ir sava, no citām neatkarīga gaita — viena krīt tieši zemē, cita peld līdzi nemanāmai vēja pūsmai, cita lēnām laižas lejup, zīmēdama gaisā netveramus apļus. Cita, šķiet, peld tieši pretēji — atpakaļ debesīs, uz augšu. Ārkārtīgi skaisti, un to saku es, kas ik gadu nevis bauda, bet izcieš, pārlaiž, ar mokām pārdzīvo šķietami nebeidzamo ziemu.

Kāpēc šis ieraksts ir mazliet muļķīgs? Tāpēc, ka darbā skan Radio Skonto, un pa Radio Skonto bieži skan "vecie labie" gabali — lūk, pieķēru sevi vērojam sniegu, kamēr skanēja sirdi plosošā Please Forgive Me — jā, jā, tā pati, kuru Roberts Gobziņš savulaik padarīja par vietējo hītu, mazliet pārveidojot un nosaucot — Bīstams Dzīvnieks  :)

Lai mums visiem šis gads ir tikpat pasakaini skaists kā tā pirmā darba diena  :)

Bilde