Viņa izvilka no somas spogulīti. Tas bija sirsniņas formā, rotāts spīgulīšiem, tomēr — paradoksāli, vai ne? — gaumīgs. Pirms gadiem septiņiem saņemts dāvanā no klasesbiedrenes, ar kuru viņa pat tā īpaši nedraudzējās. Šai meitenei, cik var spriest pēc pāris feisbukā manītām bildēm, tagad ir ģimene, bērniņš. Viņas nav tikušās kopš ģimnāzijas izlaiduma.
Viņa izvilka spogulīti, atvēra un ieskatījās. Spilgti sarkana lūpu krāsa. Ja viņa vispār lietoja lūpu krāsu, tad tikai spilgti sarkanu. Viņa brīdi pētīja savu seju, iztēlodamās, kā tā izskatīsies pēc tam. Vai vispār kaut kā izskatīsies? Vai no tās kas būs palicis pāri? Šeit, augšā, bija spēcīgs vējš. Garie mati nepaklausīgi plivinājās ap galvu mežģīņainā mākonī. Mazliet raganiski, viņa iedomājās un tūlīt it kā sakautrējās — vai šādā brīdī maz drīkst, vai piedien smieties? Zaļas acis, garas, tumšas skropstas. Biezas uzacis, apaļīgas lūpas. Mazliet stūraina seja. Kuram no vecākiem viņa līdzinājās vairāk? Mammas smalkums, tēta tumsa. Viņa atcerējās bērnībā vecvecāku mājās uzietus tēta bērnības fotoattēlus un pašas pārsteigumu par spēcīgo līdzību, toties pieaugot viņa bija kļuvusi līdzīgāka mammai. Nē, nē, tagad nedomā par mammu un tēti...
Spogulītis aizlidoja prom, tumsā. Tornis, kura smailē viņa sēdēja, bija gana augsts, lai nedzirdētu, kā tas saplīst pret akmeņiem. Ne akmeņi, ne torņa pamatne no augšas nebija redzama, tā pazuda tumsā un vēlās nakts, gandrīz vai agrā rīta, zilganajā dūmakā. No šejienes varēja redzēt diezgan tālu. Gandrīz vai jūru varēja redzēt. Jā, jūru atstāt bija žēl. Viņa mīlēja jūru, varētu pat teikt, ka apskauda to. Jūra likās spēcīgākais varenības pierādījums, kādu Latvijas dabā iespējams pieredzēt. Jūra pacieta un izturēja visu, jebko.
Šīs domas... par vecākiem, par bērnību, par jūru, par visu, kā varētu pietrūkt un kā bija žēl atstāt — acīmredzot tas bija pēdējais pārbaudījums. Vai tu tiešām spēsi to izdarīt? Pēdējās minūtēs viss pēkšņi vairs nešķiet tik slikti, un tev sāk likties, ka varbūt nevajag... Varbūt rītdien pēkšņi atradīsies spēks piecelties no gultas, varbūt rīt tev gribēsies ieskatīties cilvēku sejās, nevis nodurtu galvu staigāt diendienā iemītos maršrutus? Varbūt paies šī nakts, un lietas, kas citiem šķiet pašsaprotamas, nesagādās tev mocības? Varbūt rīt tevi beidzot atstās sajūta, ka esi kādam (kam?) kaut ko (ko?) parādā? Varbūt rīt tu beidzot pasmaidīsi pa īstam, nevis tāpēc, ka ir kāds, kas to no tevis sagaida? Varbūt rīt tu beidzot sapratīsi, kāpēc vispār esi dzīva, kas tev būtu jāiesāk ar savu dzīvi, lai no tās (kādam? tev?) būtu kāda jēga? Varbūt rītdien tu ieskatīsies spogulī un tev pēkšņi vairs negribēsies šo cilvēku nogalināt?
Pēdējais pārbaudījums. Nē, nemaz nebija tik grūti. Viņa bija iemācījusies sevi pierunāt — vai piespiest kaut ko darīt, ja neizdevās pierunāt. Pārkāpa pāri vītā tērauda margām, apsēdās otrā pusē. Pāri upei rāmi gulēja pilsēta. Rīga nebija nekāda Ņujorka, Rīga naktīs devās gulēt, atstājot degam tūkstošiem naktslampiņu, kas priecīgi mirguļoja, atstarodamās rudenīgi vēsajā ūdenī. Uz neredzēšanos, Rīga. Uz neredzēšanos, jūra. Viņa atlaida rokas no margām, aizvēra acis un klusējot pazuda tumsā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru