Pirmais ieraksts šogad
— pašai nāk smiekli, cik... muļķīgs, bet mīļš. Īss, tikai gribējās uzrakstīt sev par sajūtu, kura var būt tikai tad, kad snieg tā, kā snieg pašreiz. Sēžu darbā, skatos ārā pa milzīgo logu, un snieg — burtiski — kā pasakā. Lēnītēm, sniegpārslu migla peld gaisā tā, it kā tas būtu ūdens. Šķiet, katrai ir sava, no citām neatkarīga gaita — viena krīt tieši zemē, cita peld līdzi nemanāmai vēja pūsmai, cita lēnām laižas lejup, zīmēdama gaisā netveramus apļus. Cita, šķiet, peld tieši pretēji — atpakaļ debesīs, uz augšu. Ārkārtīgi skaisti, un to saku es, kas ik gadu nevis bauda, bet izcieš, pārlaiž, ar mokām pārdzīvo šķietami nebeidzamo ziemu.
Kāpēc šis ieraksts ir mazliet muļķīgs? Tāpēc, ka darbā skan Radio Skonto, un pa Radio Skonto bieži skan "vecie labie" gabali — lūk, pieķēru sevi vērojam sniegu, kamēr skanēja sirdi plosošā Please Forgive Me — jā, jā, tā pati, kuru Roberts Gobziņš savulaik padarīja par vietējo hītu, mazliet pārveidojot un nosaucot — Bīstams Dzīvnieks :)
Lai mums visiem šis gads ir tikpat pasakaini skaists kā tā pirmā darba diena :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru