Par informāciju un dezinformāciju

"Mēs dzīvojam informācijas laikmetā" - absolūti visi ir dzirdējuši šo frāzi. No vienas puses, jā - informācijas ir šausmīgi daudz. No otras puses, jo viņas ir vairāk, jo - paradoksāli, es zinu - grūtāk ir, viņā balstoties, pieņemt lēmumu, tāpēc ka viedokļu ir abnormāli daudz, un pa kādam patiesības graudam bieži atrodas diametrāli pretējos. 

Iepriekš jau rakstīju, ka pārsvarā ar bērnu saistītās dienišķās neskaidrības cenšos risināt internetā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka - nav autoritātes, kam uzticos un varētu ņemt par paraugu. Tagad, kad meitai ir jau bez 5 minūtēm pusgads, varu droši teikt - arī šis pēdējais informatīvais bastions ir kritis. Varu ieteikt topošajiem vecākiem nemaz netērēt enerģiju, meklējot internetā, piemēram, "kā palīdzēt bērnam aizmigt" vai "dot vai nedot knupi" un simt septiņdesmit deviņas citas lietas, kuras vajadzēs uzzināt, bet pajautāt nebūs kam. Jūs izlasīsiet kaudžu kaudzes (sākotnēji no viena avota nākuša un tad n reizes pārrakstīta mazliet citiem vārdiem) teksta, un beigās vienmēr, garantēju, absolūti vienmēr, nonāksiet pie 2 secinājumiem: 1) все дети индивидуальны; 2) перетерпите. Tāpēc netērējiet laiku, vienkārši ticiet savam čujam. Vienmēr. Pat ja internetā rakstīts, ka ir Kategoriski Aizliegts, piemēram, ļaut bērnam aizmigt pie krūts. Vai barot ar karoti, apsēdinātu sev klēpī. Nu un tā tālāk, you name it.

Tāds mazliet garš ievads sanāca, gribēju uzrakstīt - tā kā visi bērni ir individuāli - pati sev par to, kas jāņem vērā, dodoties ar savu bērnu braucienā ar mašīnu. Bet, godīgi sakot, izkrita no prāta :D viss, atskaitot to, ka labāk doties ceļā, kad viņa ir tikko pamodusies, vēlams arī kaut kad nesen paēdusi. Bija mums reiz tāds brīnišķīgs laiks, kad meita mašīnā gulēja. Tagad puslīdz mierīgi sēž krēslā maksimums, 15 minūtes. Un varbūt manā vietā runā, kā tur parasti saka, prolaktīns, bet, kad arī grabuļi un multenes vairs nespēj noturēt viņu tajā nolādētajā sēdeklītī, es labāk - kādas šausmas!!! - paņemu viņu klēpī braucošā mašīnā nekā ļauju iet bojā savām un sevišķi vīra pēdējām nervu šūnām. Jā, es zinu, ka "tā taču nedrīkst!". Bet, ja mūs kādreiz apturēs vīri formastērpos un teiks, ka "tā taču nedrīkst!", es laipni uzaicināšu viņus iekāpt mašīnā un nobraukt kaut kilometru ar blakus raudošu bērnu. I fucking dare you.

Par to, kas rakstīts sīkajā drukā

Šis nav mammas blogs par to, kā ir būt par mammu un par visādām mammu lietām priekš citām mammām. Šī ir vieta, kur šad tad pierakstu savas domas par viskautko, un, tā kā pati pirms kāda laika pirmo reizi kļuvu par mammu, tad - kāds pārsteigums - daudz rakstu par to šeit. Kad viņa paaugsies un dzīve nostāsies +- atpakaļ (jā, jā, es zinu, ka tā, kā bija pirms tam, nebūs vairs nekad) iepriekšējās sliedēs, es labošos.

Es uztraucos, jo mans bērns diennaktī noguļ ne vairāk kā 14 stundas un katru rītu mostas ap pieciem, citreiz četriem. Citreiz trijiem.
Es uztraucos, jo mans bērns parasti neēd ilgāk par 5 minūtēm.
Es uztraucos, jo mans bērns katru mēnesi pieņemas svarā mazāk par 500 gramiem.
Es uztraucos, jo mans bērns katru reizi raud, kad lieku viņu gulēt, un mostas pēc 40 minūtēm.
Es uztraucos, kad mans bērns raud, un es nesaprotu, kāpēc.

Es baidos, ka esmu slikta mamma.

Rakstīts, ka bērniem viņas vecumā jāguļ 15 stundas (ja tavs guļ mazāk, viņš saņem par maz miega - tu esi slikta mamma). Rakstīts, ka jāguļ līdz septiņiem (ja tavs ceļas agrāk, viņš ātri pārgurst - tu esi slikta mamma). Rakstīts, ka jāēd vismaz 15 minūtes (ja tavs ēd īsāku laiku, viņš netiek līdz treknajam pienam - tu esi slikta mamma). Rakstīts, ka 500 grami mēnesī ir absolūti zemākais pieļaujamais svara pieaugums (ja tavs pieņemas mazāk, tu nejēdz viņu barot - esi slikta mamma, dod ātrāk maisījumu!!!). Rakstīts, ka bērnam jāprot aizmigt patstāvīgi un dienas miedziņus gulēt pa 1.5 - 2.5 stundām (ja tavs raud un drīz pamostas, tu neproti palīdzēt viņam atslābināties - esi slikta mamma). Rakstīts, ka mammai jāatšķir visas balsis, kādās raud viņas bērns, un jāzina, ko nozīmē katra no tām (ja tu neatšķir, tātad tev pie kājas tava bērna vajadzības - tu esi slikta mamma).

Ja ir brīži, kad tevi kaitina tas, ka jau 40 minūtes nespēj nolikt viņu gulēt, kaut gan viņa ir acīmredzami nogurusi. Vai arī tas, ka viņa neņem krūti, kaut arī acīmredzami grib ēst. Vai tas, ka tev jau atkal jāceļas ar pirmo gaismu.

Tu. Esi. Slikta. Mamma.

Labas mammas nekad nejūtas bezspēcīgas, nekad nav nogurušas, viņu bērni vienmēr ir labi paēduši un guļ pēc pulksteņa. Labām mammām bērni nekad neraud, jo viņas māk nolasīt, kas bērniem vajadzīgs, vēl pirms viņi paši to ir sapratuši. Labas mammas nekad neraud.

Kas, kas? Prieks par to, ka esmu mamma? Nē nē, tas domāts tikai labajām mammām. Tādām kā es domāti tikai uztraukumi par to, ka nav tā, kā rakstīts.

VI daļa. Par nelūgtiem padomiem

Raksts par dzemdību namu tomēr nebūs pēdējais sērijā - mazliet sacepos par vēl vienu tēmu, ar kuru saskaras, nebaidos teikt, visas mammas, sevišķi ar pirmajiem bērniņiem. Diezgan kaitinoši, ņemot vērā, ka visi šie padomdevēji nav interesējušies, nav lasījuši - un uzskata, ka viņiem ir taisnība tikai tāpēc ka "visi tā dara" vai "jūs taču kaut kā uzaugāt".

"Dod bērnam ūdentiņu, viņš taču grib padzerties!"
"Dod tējiņu, lai nesāp vēderiņš!"
"Kā, nedodat knupīti?!!!"
"Neēd neko asu/krāsainu/ķiplokus/zemenes/riekstus - bērnam negaršos piens/sāpēs vēders/būs alerģija!"
"Nepieradini pie rokām, izlutināsi! Uz tualeti pat nevarēsi aiziet!"
Un pats idiotiskākais, ko man reāli ieteica pašas tētis:
"Neej klāt, atstāj, lai izbļaujas! Lai vingrina plaušas!"

Pilnīgi nezinu, kā lai vārdos izsaka to triple facepalm sajūtu, kas mani pārņem, kad dzirdu tamlīdzīgus "padomus". Pirmkārt, ir Pasaules veselības organizācija, ir pētījumi (arī loģisko domāšanu neviens nav atcēlis), kas ir pretrunā šiem padomiem. Otrkārt, mūsdienās ir tāda brīnišķīga lieta kā internets, kas ļauj šos pētījumus un citus informācijas avotus palasīt un paanalizēt.

NĒ, zīdainim, kurš ēd tikai krūti un neko citu, nevajag dot ūdeni, viņš visu vajadzīgo šķidrumu uzņem ar pienu.
NĒ, nekādas tējas, preparāti (atzīstos, pašos trakākajos pāris vakaros espumizāns meitai tika iedots - protams, ka nepalīdzēja. Pāris nedēļas puncis mācījās strādāt, līdz iemācījās bez jebkādas iejaukšanās), vai pasargdies, trubiņas ne vien nepalīdz pret gāzēm, bet var pat kaitēt.
NĒ, nedodam knupīti. Nemaz nesākšu uzskaitīt iemeslus, kāpēc.
NĒ, tas, ko mamma ēd, tiešā veidā neietekmē to, vai bērnam pūtīsies vēders vai būs alerģijas. Un normāls mammas piens, kurš izstrādājas ideāli piemērots tieši šim vienam, konkrētam bērnam, vienkārši fiziski nevar viņam negaršot. Daba nav muļķe :)
NĒ, zīdaini nav iespējams "izlutināt", viņam nav pietiekami attīstījušās smadzenes, lai viņš mācētu ar vecākiem "manipulēt". Līdz brīdim, kad bērniņš sāk velties, pēc tam rāpot un lielāko dienas daļu pavadīt uz grīdas, viņa vieta ir mammai uz rokām, un mammai savukārt galvenais darbiņš šajos pirmajos mēnešos ir dot savam bērnam tik daudz uzmanības, cik vien viņam ir vajadzīgs. Punkts.

Kas attiecas uz pēdējo, tas ir ne vien aplams padoms, tā jau būtībā ir emocionālā vardarbība. NĒ, viņš kliedzot "netrenē plaušas", patiesībā tieši otrādi - ilgstoša kliegšana var izraisīt nopietnas problēmas ar plaušu alveolām. Bet tā vēl būtu mazākā bēda. Mazulis piedzimst pilnīgi neaizsargāts un ļoti ilgu laiku ir absolūti atkarīgs no pieaugušajiem. Vienīgais veids, kā viņš var pastāstīt par savu diskomfortu, ir raudāt. Ja bērniņš raud - tātad viņam ir slikti, un vecāku uzdevums ir pēc iespējas ātrāk novērst bēdas cēloni, palīdzēt savam mazulītim.

Bērni NEKAD neraud bez iemesla. Jā, pieaugušais var nesaprast, priekš kam tik šausmīgi raudāt, piemēram, kad gribas ēst - "nu tūlīt tak pabarošu, pagaidi pāris minūtes!" Bet bērns taču nav spējīgs to saprast, viņam vienkārši nepastāv jēdziens "minūte"! Mums, pieaugušajiem, izsalkums nav nekas īpašs - var pagaidīt. Zīdainim tā ir viena no šaušalīgākajām sajūtām pasaulē, viņa smadzenes darbojas tā - "gribas ēst - kliedz, cik vien ir spēka! Lai tevi kāds sadzird un izglābj, pretējā gadījumā nomirsi!!!" Zīdainis nezina, ka mamma tepat vien ir, virtuvē mazgā traukus, - mammas nav blakus, mammas NAV!!! Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Jūs arī kliegtu, cik vien skaļi varētu.

Kas attiecas uz mazulīša atstāšanu "izkliegties"... Vecāki, sevišķi mamma, bērnam pirmajos dzīves mēnešos ir viss. Adekvātas mammas uzdevums ir bērnu pakāpeniski iepazīstināt ar pasauli, parādīt, cik te ir forši, cik viņš šeit ir gaidīts, vajadzīgs un iederīgs. Ko reāli panāk tie, kas ignorē, ka viņu bērns raud? Viņi parāda to, ka uz mammu (tātad uz pasauli) nevar paļauties, nav jēgas viņu saukt, kad ir slikti - nepalīdzēs. Bērns saprot - šī jaunā pasaule, kurā tagad esmu nonācis, ir nedraudzīga, slikta, es te nevienam neesmu vajadzīgs. Sākumā viņš kliedz ilgi un izmisīgi, nākamajā reizē jau īsāku laiku, pēc tam vēl mazāk, līdz bezcerībā padodas. Mamma domā - jē, sanāca "pāraudzināt"! Bet patiesībā... jūs jau sapratāt.

Es piekrītu, ka neirozē, depresijā, agresijā, antisociālā uzvedībā nevar vainot tikai šādas rupjas vecāku kļūdas pirmajās cilvēka dzīves nedēļās. Bet kaut kādas sekas tās bez šaubām atstāj, un neviens nevar pateikt, kā tās ietekmēs bērna dzīvi nākotnē.

Ļoti kaitina, kad šos aplamos padomus mēģina attaisnot: "ar jums taču tā darījām un nekas, izaugāt"... ehhh. Jā, izaugām, kas mums atlika. Bet cik daudz visapkārt ir depresīvu, nelaimīgu, egoistisku, infantilu, agresīvu, nepārliecinātu, dzīvē vīlušos cilvēku, kurus bērnībā vienkārši par maz mīlēja visnozīmīgākie cilvēki pasaulē - vecāki. Vecāki, kuriem vienmēr bija kaut kas cits, svarīgāks. Un, nē, man nav grūti viņu nēsāt rokās, kad kaut kas pa māju jāpadara. Nekas nav un nebūs par grūtu, lai mana meita augtu laimīgāka, nekā izaugu es.

V daļa. Par fizioloģiju vs protokolu

Brīdi šaubījos, vai arī par šo tēmu vajag rakstīt. Izlēmu to tomēr darīt, kaut gan, iespējams, bezjēdzīgi, jo, pirmkārt, tā vai tā neeksistē tāda alternatīva dzemdēšanai slimnīcas apstākļos, kas būtu pieejama ikvienai Latvijas sievietei. Otrkārt, negribas sabiedēt tās, kuras vēl nav saskārušās ar to, par ko šis raksts. Nebaidies, varbūt tev paveiksies ar personālu - zināmā mērā arī man paveicās. Var būt daudz, daudz trakāk.

Dzemdējām Rīgas Dzemdību namā. Tieši tur - tāpēc ka domājām - ja nu kas, viņiem jābūt lielākajai pieredzei ar problēmgadījumiem, kā nekā diendienā tur dzimst desmitiem mazuļu. Vēl arī tāpēc, ka no tām slimnīcām, (kurās pieņem dzemdības) UN (kuras ir nosacīti tuvu mājām), ir puslīdz garantēti pieejamas ģimenes palātas.

Sīkumos centīšos neizplūst, tāpat jau iznāks garš raksts. Ieradāmies ap vieniem dienā - regulāras kontrakcijas man bija jau 12 stundas. Atvēruma pārbaude lika mazliet sabēdāties - tikai 3-4 cm, tātad viss vēl tikai sākas (pēc sajūtām likās, ka dzemdēšu pēc max 3 stundām). Līdz apmēram četriem turpinājās kontrakcijas. Tad palātā ienāca vecmāte (gribas domāt, ka tā bija tikai sakritība, ka tajā brīdī vīrs bija izgājis) un tādā "brīvprātīgi-piespiedu kārtā" manierē piedāvāja pārdurt augļa apvalku, jo dzemdes kakls veroties vaļā pārāk lēni (tajā brīdī bija 4-5 cm). Mazuļa sirds toņi bija normāli, reāla medicīniska iemesla šai manipulācijai nebija absolūti nekāda. Nekādas iejaukšanās manā dzemdību scenārijā neiederējās, tā (cik nu spēdama pieklājīgi) viņai arī pateicu. Vecmāte tūlīt piesauca slimnīcas protokolu, saskaņā ar kuru dzemdes kaklam stundas laikā jāveras par puscentimetru. Ja nē - aiziet, stimulācija. Ja es gribot no tā atteikties, man esot jāparaksta kaut kāds tur attiecīgs papīrs, kuru, kā man lika saprast, neviens priekš manis gatavot netaisās. Vienkārši duram. Biju šokā, bet, cik nu caur sāpēm varēju, savācu kopā visus savus diplomātes dotumus un izlūdzos, lai vēl stundu ļauj man dzemdēt dabiski. Jāatzīst, es tiešām līdz tam sevi mazliet saudzēju un vairāk laika pavadīju pusguļus - vajadzēja vairāk staigāt, lai gravitācija palīdz visam notikt ātrāk. Man negribīgi atļāva, piekodinot, ka, ja pēc stundas progresa nebūs, durs pušu.

Liriska atkāpe. Galvenais hormons, kas nosaka dzemdību gaitu, ir oksitocīns. Lai dzemdības ritētu raiti un bez aizķeršanās, sievietei jāspēj atslābināties, jāatrodas mierīgā gaisotnē. Oksitocīns ir, tā teikt, kautrīgs hormons - tas spēj darboties tikai tad, kad nekas netraucē. Mazākais stress (jeb adrenalīns) "nosit" oksitocīna līmeni, un dzemdību process tiek bremzēts vai pat var apstāties pavisam. Iedomājies - no komforta, kas bija savās mājās, tu vispirms nonāc slimnīcas apstākļos, kas jau ir gana satraucoši. Un pēc tam - tev draud būtībā pret tavu gribu iejaukties tavās dzemdībās. Super!

Tas, ko es tobrīd zināju par augļa apvalka pārduršanu - pēc tam kontrakcijas ir n reizes sāpīgākas, jo, tā vietā lai ļautu organismam pierast, tiek it kā pārlekts pāri vairākām sāpju attīstības stadijām. Uz to man atbildēja - nu, jā, sievietes dzemdē sāpēs, tā nu tas ir. Ēm, hallo, es zinu - tikai nesaprotu, kāpēc man kaut kāda tur protokola dēļ pakļaut sevi lielākām sāpēm, nekā tas dabā iekārtots?... Nemaz nerunājot par vēl svarīgāku risku - augļa apvalks pasargā bērniņu no infekcijām. Un apvalka pārduršana negarantē dzemdību paātrināšanos. Tas nozīmē, ka bērns nenoteiktu laiku būtu nevajadzīgi pakļauts briesmām.

Pēc vairāk vai mazāk vertikāli (staigājot, rāpojot, karājoties) pavadītas stundas ienāca vecmāte pārbaudīt atvērumu. Šoreiz gan tā nebija nekāda sakritība, ka pārbaudes laikā man "nogāja ūdeņi" - jutu, kā viņa palīdz apvalkam pārplīst. Tobrīd bija vienalga, vienīgā doma bija - viss, beidzot viņa vairs nejauksies un ļaus man turpināt dzemdēt. Pāris stundas vēlāk piedzima mana meita. Jau atkal - negribu biedēt tās, kuras vēl nav dzemdējušas, bet - tās. Tik. Bija. Pāris. Stundas. Būtībā viena ilga, nepārejoša kontrakcija. Bez atelpas. Esmu gandrīz droša, ka tam tā nevajadzēja būt.

Uz dzemdībām nācu pilnībā sagatavojusies, zināju, kas notiks ar manu ķermeni, ko gaidīt. Biju pārliecināta, ka viss būs labi. Bija tikai viena lieta, no kā baidījos - plīsumi. Un man viņi bija. Atkal - varēja būt trakāk, bet tāpat ārkārtīgi nepatīkami. Brīdī, kad sāka dzimt galva, vecmāte "palīdzēja", pastiepjot mani.

Tās bija lielākās sāpes, kādas es jebkad esmu piedzīvojusi. Goda vārds. Tajā brīdī es nekliedzu, es gaudoju kā dzīvnieks. Bērnu dzemdēt nav sāpīgi, sāpīgi ir tad, kad svešas rokas tevi burtiski plēš pušu. Atkārtošos - bērna sirds toņi visu laiku bija normāli, nebija nekādas vajadzības steidzināt procesu. Es varēju dzemdēt pati, bez traumām, ja vien man būtu ļāvuši to darīt.

Protams, var teikt, "galvenais, ka man tagad ir rokās dzīvs, vesels bērniņš", un, jā, tas tiešām ir galvenais. Un, kaut arī es uzskatu, ka dzemdībām jābūt maksimāli dabiskām, piekrītu, ka iejaukšanās var būt nepieciešama. BET! Tikai tad, kad tā tiešām IR nepieciešama, ja citādi draud briesmas mammai vai mazulim. Tikai! Nevis tāpēc, lai sieviete dzemdētu pēc iespējas ātrāk, saskaņā ar slimnīcas protokolu. Tieši tāds iespaids radās manās dzemdībās. Varētu domāt, ka pie palātas durvīm stāvēja rindā vēl bars ar dzemdētājām, un man vajadzēja pasteigties, lai atbrīvotu vietu. Nu nē taču. Varbūt vecmātēm maksā prēmijas atkarībā no maiņas laikā dzimušo bērnu skaita?...

Tāds mazliet skumjš raksts sanāca par tik brīnišķīgu notikumu. Manas dzemdības iznāca atšķirīgas no tā, kā biju gaidījusi. Par to, kā mums dzemdību namā gāja nākamās 3 dienas, varētu uzrakstīt vēl veselu rakstu, bet droši vien nevajag. Gana jau esmu sabiedējusi :D Varu teikt tā - ļoti ceru, ka nākamos bērniņus man būs iespēja laist pasaulē cilvēcīgākos apstākļos.

Bilde

IV daļa. Par pabalstiem

Tā kā man pašai, atzīšos, nebija vienkārši pašas spēkiem, lasot oficiālās VSAA definīcijas, tikt skaidrībā par to, kādi pabalsti pienākas mammai saistībā ar bērniņa piedzimšanu, izlēmu uzrakstīt cilvēku valodā to, kā man gāja.

Disclaimer - valsts neko nemaksās tāpat vien, lai saņemtu katru no pabalstiem, uz tiem jāpiesakās.

Maternitātes pabalsts. Izmaksā 2 daļās, pirms un pēc dzemdībām, balstoties uz B slimības lapām, kuras atver/aizver ginekologs, pie kura esi uzskaitē. Standarta situācijā (gaidi 1 bērnu, stājies uzskaitē līdz 12. nedēļai) lapa būs uz 50 dienām līdz paredzētajam dzemdību datumam. Man neizprotamu iemeslu dēļ B lapai ir statuss (atvērta/slēgta) un "datums līdz" - kas nenozīmē vienu un to pašu. Uz pabalstu vari pieteikties, tiklīdz lapa ir slēgta; mana ārste noslēdza lapu uzreiz, tāpēc uz pabalstu pieteicos pirmajā no darba brīvajā dienā.

Ar nākamajiem viss diezgan skaidrs:
Bērna piedzimšanas pabalsts. Var pieteikties, kad bērniņš vismaz 8 dienas vecs. Pārējiem pabalstiem šāda noteikuma nav, bet es tāpat uz tiem pieteicos pēc šī laika :)

Vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts. Vispirms vajag sarēķināt, vai maternitātes pabalsta 2. daļa iznāk lielāka nekā šo abu pabalstu summa par 2 mēnešiem. Ja tā, tad izvēlēsies šos pabalstus saņemt pēc maternitātes pabalsta 2. daļas izmaksas. Ja nē, tad no bērna dzimšanas.

Ģimenes valsts pabalsts. Par šo var pašlaik nesatraukties, jo to sāk maksāt tikai pēc gada. Bet pieteikties, protams, var jau tagad - lai neaizmirstas.

Visjautrāk gāja ar maternitātes pabalsta 2. daļu. Nezinu, kas nokļūdījās, mana daktere vai eveselība, bet manas B lapas turpinājums uzrādījās statusā "Atvērta" kādas pāris nedēļas pēc dzemdībām, līdz ar to nevarēju pieteikties pabalsta izmaksai (aizpildot pieteikumu, ir jāieķeksē attiecīgā B lapa). Iespējams, mana superpareizā ārste gaidīja plaušu rentgena rezultātus, pirms lapu aizvērt. Tagad liekas, kas tur liels, mazliet iznāca pagaidīt, bet, darot šo visu pirmo reizi un bez pilnīgas pārliecības, ka toč pareizi saproti visu, kas ļoti juridiskā valodā sarakstīts VSAA (un dienām ilgi nevarot sazvanīt savu dakteri... :/ ), bija mazlietiņ stresaini.

Manā gadījumā vēl bija jāaizved uz darbu rakstisks iesniegums par to, lai piešķir man bērna kopšanas atvaļinājumu (sākuma datums jānorāda nākamā diena pēc B lapas "datuma līdz") - viņiem svarīgi zināt, vai būšu mājās ar bērniņu gadu vai pusotru.

Iespējams, tev vai bērniņa tētim pienākas vēl arī kāds vienreizējs pabalsts no pašvaldības, kurā esat deklarēti.

Tas arī viss :) par to, cik liels ir katrs pabalsts, nerakstu - tas ir diezgan labi saprotams no VSAA avotiem un augstākminētā kalkukatora.
Reku atradu ilustrāciju par šo pašu tēmu.

Visām veiksmi un pacietību, kārtojot attiecības ar valsti! :D

III daļa. Par somu uz dzemdību namu

Jā, piekrītu, ka ir pilns internets ar sarakstiem, ko vajag un nevajag ņemt. Bet, ja viņi būtu noderējuši, es tagad nerakstītu pati savējo :D

Nevajag: (ok, vajag, bet stipri mazāk, nekā es paņēmu) ēdienu. Dzemdībās man pašai ēst negribējās vispār absolūti nemaz (toties uzreiz pēc - biju gatava zirgu aprīt), tāpēc kādu šokolādīti/musli batoniņu var iemest vīram. Ūdeni toties droši pakojiet, mums bija līdzi apmēram 2.5 litri.
Daudz drēbju. Pilnīgi pietika ar 2-3 maiciņām un halātu, bikses pat nevajadzēja. Man bija līdzi čības UN dušas čībiņas - vienas varēju droši atstāt mājās. Būtībā arī dvieļus nevajag daudz, uz tām pāris dienām, domāju, būtu pieticis ar vienu mums visiem trim. Arī bērniņam daudz drēbju nevajag, pilnīgi pietiek ar 1-2 rāpulīšiem.
Barošanas krūšturis, kur nu vēl divi. Iespējams, var vajadzēt, bet man bija ērtāk bez nekāda. Ja ņem krūšturi, noteikti vajag speciālos ieliktnīšus.
Šampūns/ziepes/mitrās salvetes mazulim. Vienkārši nevajag :)
Mikrolax. Man, iespējams, paveicās - nevajadzēja :)

Neskaitot pašsaprotamās lietas (dokumentus, higiēnas piederumus, veļu), vajag:
zeķītes, cimdiņus un cepurīti, ko uzvilkt mazulītim uzreiz pēc dzimšanas.Tā kā mums bija rāpulītis ar slēgtām starām un piedurknēm, nospriedu, ka cimdus un zeķes nevajadzēs, bet vajadzēja gan. Vispār labāk salikt šīs lietas (un vienu autiņbiksīti, un kādu paladziņu) atsevišķā maisiņā, lai nav tālu jāmeklē.
Autiņbiksītes (vismaz viena 26 gabalu paka, var pat vairāk), vienreizējie paladziņi (mums aizgāja vismaz 5-6), pēcdzemdību paketes (vismaz 6-7). Paladziņus stipri lētāk pirkt rimčikā, nevis aptiekā. Zinu, ka mēdz būt speciālas vienreizējās pēcdzemdību biksītes, bet tās neiesaka, labāk ņemt kokvilnas veļu (parašūtenes :D ) un pašas lielākās paketes. Jā, šīs lietas var piepirkt klāt, ja izbeidzas, bet man šķiet mierīgāk, ja uzreiz viss ir līdzi un nekur nav jāskraida.
Piena pumpis. Sīkāk - iepriekšējā rakstā. Var gadīties, ka nevajadzēs, bet labāk, lai ir līdzi.
Krūzīte, karote, daži maisiņi kumelīšu tējas.

Vēlreiz par dokumentiem. Reģistrējoties uzņemšanā, ja būsi atbraukusi uz dzemdību namu aktīvā kontrakciju fāzē, nebūsi spējīga īpaši sakarīgi komunicēt, tāpēc svarīgākās lietas par sevi un partneri saraksti uz lapiņas un iedod uzņemšanas māsai. Vārds, uzvārds, personas kods, telefons, epasts, deklarētā adrese, faktiskā adrese, darba vieta, asins grupa, kura grūtniecības nedēļa, kura grūtniecība, kuras dzemdības; partnera vārds, uzvārds, personas kods, telefons. Starp citu, partnera plaušu rentgenu neviens pat nepaskatījās, kaut gan visur raksta, ka bez tā nelaižot dzemdēt.

Mantas vēlams sapakot atsevišķos maisiņos - man bija maisiņi pārtikai, higiēnas lietām, drēbēm man, drēbēm mazulim, atsevišķi maisiņi ar drēbēm man un bērnam dzemdībās, maisiņš vīra mantām - un uz katra uzrakstīts, kas maisiņā.

Izrakstoties ģērbu tās pašas drēbes, kurās atbraucu uz dzemdību namu, lieku kārtu neņēmu līdzi un uz mājām nekam pakaļ nevienu nesūtīju. Vispār tā tikai liekas, ka vīram būs iespēja līdz izrakstīšanai izbraukāt uz mājām, pat ja būtu tāda vajadzība - jaundzimušais ievieš savas korekcijas visos plānos :) palikt ar viņu divatā es laikam pirmajās dienās nebūtu gatava.

Nu jā, un es jau nebūtu es, ja nepaņemtu līdzi drusciņ kosmētikas :) gribējās būt smukai mammītei, rakstoties ārā no dzemdību nama :)

II daļa. Par vajadzīgajiem un nevajadzīgajiem pirkumiem

Labdien, mani sauc Baiba, un es esmu šopaholiķe. :D

Neesmu neesmu, vismaz noteikti ne uz bēbīšu lietām. Ļoti stingri uzskatu (un par to arī pārliecinājos), ka mazam bērniņam pirmajos dzīves mēnešos vispār nevajag neko daudz, galvenais, lai blakus ir mamma. Un vispār, visas tās bērnu preces mēs īstenībā pērkam sev (ratus, piemēram - lai nav smagi, lai lien mašīnā, lai viegli izjaukt salikt utt.), nevis bērnam. Bet ne par to šeit runa.

Nevajadzīgo lietu sadaļa ir par to, ko mēs nopirkām un sapratām, ka nevajag - nevis par principā nevajadzīgām lietām (visādi tur knupīši, manēžas un tādā garā).

Vispirms par vajadzīgajām lietām.

Slings!!! Vēl esot stāvoklī un lasot gudras domas par tā saukto "ceturto trimestri", biju izlēmusi, ka nēsāšu bērniņu slingā, bet kaut kā tas viss nesalikās, un, kad meitai jau bija mēnesītis, attapos, ka neko par slingošanu nezinu, un arī paša slinga man nav. Vienu vakaru veltīju tam, lai saprastu, kādi viņi mēdz būt, iemācījos, kā lietot, fiksi nopirku - un varu droši teikt, ka šī ir noderīgākā baby lieta, kas mums ir. Jā, slings tiešām palīdz pret "kolikām". Un tas, ka pašai ir brīvas rokas, un bērns guļ ilgāk un mierīgāk, arī ir pluss. Nākamos bērnus nēsāšu kopš pirmajām dienām!

Vingrošanas bumba (fitball). Katru dienu vingroju, esot stāvoklī, mazliet pakarājos uz bumbas dzemdību kontrakcijās, un tagad arī bumba glābj, kad vajag šūpināt mazuli uz rokām. Droši vien lietošu arī aktīvāk atgriežoties iepriekšējā treniņu režīmā.

Piena pumpis. Pats vienkāršākais un lētākais, man ir Philips Avent. Iespējams, ne visām būs vajadzīgs, bet mani izglāba kā minimums no laktostāzes vai vēl nopietnākām ķibelēm. Ļoti iespējams, ka ar nākamajiem bērniem vairs nevajadzēs, jo nu jau krūts barošanas māksla :D ir rokā. Kad man ļoti strauji, pa vienu nakti, atnāca piens, krūtis pārvērtās par divām cietām melonēm, pieēsties viņām klāt būtu bijis grūti pat bērniņam, kurš jau prot zīst, kur nu vēl tikko dzimušam un ar mammu, kura neprot barot. Līdzi nebija, jo kurš gan varēja iedomāties, nācās par bargu naudu :D pirkt dzemdību nama aptiekā.

Manikīra šķērītes. Maziem bērniņiem ir pārsteidzoši asi nadziņi! Un viņi aug pārsteidzoši ātri :D tāpēc jau laikus parūpējies, lai mājās būtu šķērītes.

Kokvilnas autiņi. It kā pats par sevi saprotams, bet tāpat pierakstu, jo tā ir ļoti universāla lieta. Pirmajās dzīves dienās mēs pat bērnu neģērbām, bet tinām autiņos. Galvenais, lai ir dažādu materiālu (plānāki muslīna, vidēji katūna, satīna, biezāki flaneļa). Noder apģērba vietā, kā paladziņi, kā burp rags, viskautkā.

Tagad par nevajadzīgajām lietām.

Bēbīšu kosmētika. Visādi krēmi, losjoni, talki - jā, arī šampūni un ziepes. Nopirkām, nelietojam. Nekas no tā visa nav vajadzīgs! Bērniņiem nav, kur palikt tik ļoti netīriem, lai vajadzētu smago higiēnisko artilēriju, sevišķi, kamēr ēd tikai mammas pienu un neko citu. Mazgājam tikai ar ūdeni un arī ne katru dienu, lai nesausinātu ādu.

Swaddle Me autiņš. Neiepatikās velcro, un arī pats princips kaut kā neiepatikās. Pieņemu, ka tas vairāk domāts mūsu mammu paaudzei, kuras mūs tina autiņos parastajos - salīdzinoši vieglāk mazuli ir iesvadlot. Bet arī jāpiešaujas.

Gultiņa. Līdz bērniņa piedzimšanai domāju, ka no pirmajām dienām viņai būs pašai sava gultiņa un pat nepieļāvu domu, ka viņa gulēs ar mums. Trešais liekais un tā :) bet ātri vien sapratām, ka ne vien pareizāk (jau pieminētais 4. trimestris), bet arī vienkāršāk (nakts barošanas) ir bērnam gulēt blakus man. Šad tad lietojam pie mūsu gultas pieliekamo gultiņu. Biežāk gan bērns guļ uz manis.

Ratiņi. Nevar gluži teikt, ka nevajadzīgi, bet nav arī pirmās nepieciešamības prece - ja nēsā bērnu slingā. Izrādās. Mēs pirkām ratus pirms dzemdībām, ilgi meklējām, beigās palikām pie Cybex Priam. Man viņi patīk (2 vienā, ar adapteriem var uzlikt arī autokrēsliņu, tas mums arī ir Cybex), bet vīrs saka - neesot gana visurgājēji, iespējams, vajadzēja ņemt tādus, kam ir tikai kulbiņa un lieli riteņi un, kad bērns paaudzies, pirkt atsevišķus pastaigu ratus.

Grūtniecības pēdējās nedēļās man uznāca mazliet paranoja, ka tūlīt jau bērniņš būs klāt, bet nav vēl nopirkts tas un šitais, un vēl kaut kas. Ja arī esi tādā situācijā, droši saku - reeeeeelaaaaax. Kā jau teicu, reāli bērniņam neko daudz sākumā nevajag, galvenais sagādāt autiņbiksītes, tās aiziet diezgan daudz, un autokrēsliņu, lai var droši atvest mazo cilvēku mājās. Par pārējo drīz vien atnāks skaidrība, ko vajag un ko nē :)

I daļa. Par apzinātību

Atklāju nelielu postu "par grūtniecību, dzemdībām un pēc tam" sēriju mīnuszīmē :D

Gatavojoties grūtniecībai un pēc tam - bērniņa piedzimšanai, izlasīju/noklausījos, iespējams, vairāk informācijas, nekā pa 2 gadiem universitātē :D Zemāk atstāju saites uz avotiem, no kuriem mācījos, iedvesmojos un turpinu to darīt joprojām, kad mazā poga jau ir piedzimusi.

Ja nedraudzējies ar krievu valodu, tālāk vari nelasīt - es kārtējo reizi pārliecinos, ka krieviski runājošā pasaule dalās ar informāciju un savu pieredzi stipri dāsnāk nekā citi.

Family Is... - atklāju viņus vēl pirms biju stāvoklī. Psihologi, ginekologi, vecmātes un vienkārši random vecāki par audzināšanu, attiecībām ģimenē, veselību un citām svarīgām lietām.

Anya Blinova - dūla par gatavošanos grūtniecībai un dzemdībām, sievietes veselību, organisma atjaunošanos pēc dzemdībām. Meitene arī dalās ar savu diezgan sarežģīto pieredzi.

Нина Зайченко - šai dāmai vajadzētu uzcelt pieminekli, goda vārds. Ja ne Ņina Zaičenko, arī es, iespējams, būtu starp tām jaunajām māmiņām, kuras tā arī neiemācās pašas barot bērniņu un pāriet uz ķīmiskajiem maisījumiem. Neesmu tiesīga nevienu nosodīt vai mācīt, bet long story short - esmu ĻOTI priecīga, ka no tā izdevās izvairīties.
Ņinai ir otrs kanāls par slingiem - arī ļoti noderīgi. Vispār nožēloju, ka sāku nēsāt meitu slingā tikai tad, kad viņa bija jau mēnesi veca - nākamos bērniņus noteikti nēsāšu kopš dzimšanas!

auma.anya - ļoooti hipijistiska (joga, vegānisms un tādā garā) meitene, dūla. Šis ir vairāk viņas personīgais blogs, nekā informācijas krātuve, bet tāpat iekļauju savā sarakstā, jo ļoti patīkami lasīt. Annai ir arī foršs youtube kanāls.
massagist_novokrinitskii - pat neatceros, kā atradu, bet man kā jaunam vecākam, kuram vispār nav sajēgas brīžiem (pārspīlēju, protams), kā ar to bērnu apieties, diezgan noderīgi. Mazliet liekvārdīgi posti un daudz reklāmas tipa "nopērciet manu online kursu", bet, ja uz to piever acis, ļoti jēdzīgs kanāls ar labu saturu.
Liza Moka - žēl, ka neatradu agrāk. Dūla, foršā valodā skaidro lietas par grūtniecības, dzemdību, bērnu tēmām.
Sofia Stuzhuk - kā saka, ļubļuņimagu. Laikam tas saucas lifestyle blogger? Ļoti, ļoti patīk lasīt šo meiteni. Gandrīz jebkurā tēmā mūsu uzskati 100% sakrīt. Viņa raksta par lietām, kuras svarīgas pašai - psiholoģija, bērnu audzināšana (viņai nupat piedzima trešais! Vispār viņiem ļoti skaista ģimene), uzturs, bizness, ekoloģija. Man liekas, viņai nav pat 25, bet piemīt tāda apzinātība un dzīves gudrība, kāda daudziem nav pat 50 gados. Nu un pati tik skaista, prieks skatīties :)

Grāmatu saraksts tiks turpināts :)

Людмила Петрановская - Тайная опора. Привязанность в жизни ребенка. Brīnišķīga grāmata, sarakstīta ļoti mīļā valodā. Noteikti pārlasīšu, kamēr bērns augs, jo katram bērniņa vecuma posmam atbilst sava nodaļa. Vispār Petranovskas grāmatas var ņemt un lasīt, jebkuru, pat ja it kā neatbilstat mērķauditorijai. Kaut kas noderīgs viennozīmīgi atradīsies! 

Цареградская Ж.В. Ребенок от зачатия до года. Nedaudz "mācību grāmatas" stilā uzrakstīta, bet ļoti informatīva grāmata. Atradu diemžēl tikai pēc dzemdībām - iesaku lasīt, vēl esot stāvoklī, sevišķi tām, kas vēl nav dzemdējušas.

Tracy Hogg - Secrets Of The Baby Whisperer. Sarakstīta pirms 20 gadiem, līdz ar to šis tas ir jau novecojis un ir pretrunā ar mūsdienu uzskatiem (piemēram, ka mazulis 3 mēnešu vecumā spēj gulēt nepamostoties vismaz 5 stundas naktī vai tas, ka bērni jābaro strikti pēc grafika), tomēr vērts ar vēsu prātu izlasīt - jau atkal, galvenokārt tām, kas tikko pirmo reizi kļuvušas par mammām vai tūlīt tūlīt kļūs.

Elizabeth Pantley - The No-Cry Sleep Solution. Ir vērts nolikt plauktā un laiku pa laikam pārlasīt svarīgākā nodaļas. Mācot meitai patstāvīgi aizmigt, šī grāmata, kaut ne pilnībā, tomēr bija tuvākais variants soli-pa-solim instrukcijai.

(Pārsvītrots dažus mēnešus pēc izlasīšanas. Cik interesanta padarīšana tā vecāku būšana. Bērnu NEVAJAG mācīt patstāvīgi aizmigt. Punkts.)
Šo un iepriekšējo lasīju iekš archive.org

Ирина Рюхова - Ваш грудничок старше года. Pētījumos balstīta grāmata par krūts barošanas labvēlīgo ietekmi uz bērna un mammas veselību. Lasīt visām mammām, kurām kaut reizi nācies dzirdēt uzbraucienu par to, cik tad ilgi vēl taisies turpināt, - atvainojos par izteicienu, bet esmu tādu reāli sastapusi - pupošanos (facepalm)

Protams, šie nav visi, bet droši vien paši noderīgākie informācijas avoti, kurus gribas ieteikt citām mammītēm. Būt informētai, gatavojoties laist pasaulē bērniņu - tas, man šķiet, ir gandrīz tikpat svarīgi kā būt veselai, sevišķi ja gatavojies kļūt par mammu pirmoreiz. Tikai cilvēks, kurš zina un saprot, kas un kāpēc ar viņu notiek jebkurā brīdī, spēj pieņemt apzinātus lēmumus un uzņemties atbildību par tiem - gan vēl tikai gaidot bērnu, gan - vēl svarīgāk - dzemdībās un pēc tām.