Brīdi šaubījos, vai arī par šo tēmu vajag rakstīt. Izlēmu to tomēr darīt, kaut gan, iespējams, bezjēdzīgi, jo, pirmkārt, tā vai tā neeksistē tāda alternatīva dzemdēšanai slimnīcas apstākļos, kas būtu pieejama ikvienai Latvijas sievietei. Otrkārt, negribas sabiedēt tās, kuras vēl nav saskārušās ar to, par ko šis raksts. Nebaidies, varbūt tev paveiksies ar personālu - zināmā mērā arī man paveicās. Var būt daudz, daudz trakāk.
Dzemdējām Rīgas Dzemdību namā. Tieši tur - tāpēc ka domājām - ja nu kas, viņiem jābūt lielākajai pieredzei ar problēmgadījumiem, kā nekā diendienā tur dzimst desmitiem mazuļu. Vēl arī tāpēc, ka no tām slimnīcām, (kurās pieņem dzemdības) UN (kuras ir nosacīti tuvu mājām), ir puslīdz garantēti pieejamas ģimenes palātas.
Sīkumos centīšos neizplūst, tāpat jau iznāks garš raksts. Ieradāmies ap vieniem dienā - regulāras kontrakcijas man bija jau 12 stundas. Atvēruma pārbaude lika mazliet sabēdāties - tikai 3-4 cm, tātad viss vēl tikai sākas (pēc sajūtām likās, ka dzemdēšu pēc max 3 stundām). Līdz apmēram četriem turpinājās kontrakcijas. Tad palātā ienāca vecmāte (gribas domāt, ka tā bija tikai sakritība, ka tajā brīdī vīrs bija izgājis) un tādā "brīvprātīgi-piespiedu kārtā" manierē piedāvāja pārdurt augļa apvalku, jo dzemdes kakls veroties vaļā pārāk lēni (tajā brīdī bija 4-5 cm). Mazuļa sirds toņi bija normāli, reāla medicīniska iemesla šai manipulācijai nebija absolūti nekāda. Nekādas iejaukšanās manā dzemdību scenārijā neiederējās, tā (cik nu spēdama pieklājīgi) viņai arī pateicu. Vecmāte tūlīt piesauca slimnīcas protokolu, saskaņā ar kuru dzemdes kaklam stundas laikā jāveras par puscentimetru. Ja nē - aiziet, stimulācija. Ja es gribot no tā atteikties, man esot jāparaksta kaut kāds tur attiecīgs papīrs, kuru, kā man lika saprast, neviens priekš manis gatavot netaisās. Vienkārši duram. Biju šokā, bet, cik nu caur sāpēm varēju, savācu kopā visus savus diplomātes dotumus un izlūdzos, lai vēl stundu ļauj man dzemdēt dabiski. Jāatzīst, es tiešām līdz tam sevi mazliet saudzēju un vairāk laika pavadīju pusguļus - vajadzēja vairāk staigāt, lai gravitācija palīdz visam notikt ātrāk. Man negribīgi atļāva, piekodinot, ka, ja pēc stundas progresa nebūs, durs pušu.
Liriska atkāpe. Galvenais hormons, kas nosaka dzemdību gaitu, ir oksitocīns. Lai dzemdības ritētu raiti un bez aizķeršanās, sievietei jāspēj atslābināties, jāatrodas mierīgā gaisotnē. Oksitocīns ir, tā teikt, kautrīgs hormons - tas spēj darboties tikai tad, kad nekas netraucē. Mazākais stress (jeb adrenalīns) "nosit" oksitocīna līmeni, un dzemdību process tiek bremzēts vai pat var apstāties pavisam. Iedomājies - no komforta, kas bija savās mājās, tu vispirms nonāc slimnīcas apstākļos, kas jau ir gana satraucoši. Un pēc tam - tev draud būtībā pret tavu gribu iejaukties tavās dzemdībās. Super!
Tas, ko es tobrīd zināju par augļa apvalka pārduršanu - pēc tam kontrakcijas ir n reizes sāpīgākas, jo, tā vietā lai ļautu organismam pierast, tiek it kā pārlekts pāri vairākām sāpju attīstības stadijām. Uz to man atbildēja - nu, jā, sievietes dzemdē sāpēs, tā nu tas ir. Ēm, hallo, es zinu - tikai nesaprotu, kāpēc man kaut kāda tur protokola dēļ pakļaut sevi lielākām sāpēm, nekā tas dabā iekārtots?... Nemaz nerunājot par vēl svarīgāku risku - augļa apvalks pasargā bērniņu no infekcijām. Un apvalka pārduršana negarantē dzemdību paātrināšanos. Tas nozīmē, ka bērns nenoteiktu laiku būtu nevajadzīgi pakļauts briesmām.
Pēc vairāk vai mazāk vertikāli (staigājot, rāpojot, karājoties) pavadītas stundas ienāca vecmāte pārbaudīt atvērumu. Šoreiz gan tā nebija nekāda sakritība, ka pārbaudes laikā man "nogāja ūdeņi" - jutu, kā viņa palīdz apvalkam pārplīst. Tobrīd bija vienalga, vienīgā doma bija - viss, beidzot viņa vairs nejauksies un ļaus man turpināt dzemdēt. Pāris stundas vēlāk piedzima mana meita. Jau atkal - negribu biedēt tās, kuras vēl nav dzemdējušas, bet - tās. Tik. Bija. Pāris. Stundas. Būtībā viena ilga, nepārejoša kontrakcija. Bez atelpas. Esmu gandrīz droša, ka tam tā nevajadzēja būt.
Uz dzemdībām nācu pilnībā sagatavojusies, zināju, kas notiks ar manu ķermeni, ko gaidīt. Biju pārliecināta, ka viss būs labi. Bija tikai viena lieta, no kā baidījos - plīsumi. Un man viņi bija. Atkal - varēja būt trakāk, bet tāpat ārkārtīgi nepatīkami. Brīdī, kad sāka dzimt galva, vecmāte "palīdzēja", pastiepjot mani.
Tās bija lielākās sāpes, kādas es jebkad esmu piedzīvojusi. Goda vārds. Tajā brīdī es nekliedzu, es gaudoju kā dzīvnieks. Bērnu dzemdēt nav sāpīgi, sāpīgi ir tad, kad svešas rokas tevi burtiski plēš pušu. Atkārtošos - bērna sirds toņi visu laiku bija normāli, nebija nekādas vajadzības steidzināt procesu. Es varēju dzemdēt pati, bez traumām, ja vien man būtu ļāvuši to darīt.
Protams, var teikt, "galvenais, ka man tagad ir rokās dzīvs, vesels bērniņš", un, jā, tas tiešām ir galvenais. Un, kaut arī es uzskatu, ka dzemdībām jābūt maksimāli dabiskām, piekrītu, ka iejaukšanās var būt nepieciešama. BET! Tikai tad, kad tā tiešām IR nepieciešama, ja citādi draud briesmas mammai vai mazulim. Tikai! Nevis tāpēc, lai sieviete dzemdētu pēc iespējas ātrāk, saskaņā ar slimnīcas protokolu. Tieši tāds iespaids radās manās dzemdībās. Varētu domāt, ka pie palātas durvīm stāvēja rindā vēl bars ar dzemdētājām, un man vajadzēja pasteigties, lai atbrīvotu vietu. Nu nē taču. Varbūt vecmātēm maksā prēmijas atkarībā no maiņas laikā dzimušo bērnu skaita?...
Tāds mazliet skumjš raksts sanāca par tik brīnišķīgu notikumu. Manas dzemdības iznāca atšķirīgas no tā, kā biju gaidījusi. Par to, kā mums dzemdību namā gāja nākamās 3 dienas, varētu uzrakstīt vēl veselu rakstu, bet droši vien nevajag. Gana jau esmu sabiedējusi :D Varu teikt tā - ļoti ceru, ka nākamos bērniņus man būs iespēja laist pasaulē cilvēcīgākos apstākļos.
Bilde
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru