VI daļa. Par nelūgtiem padomiem

Raksts par dzemdību namu tomēr nebūs pēdējais sērijā - mazliet sacepos par vēl vienu tēmu, ar kuru saskaras, nebaidos teikt, visas mammas, sevišķi ar pirmajiem bērniņiem. Diezgan kaitinoši, ņemot vērā, ka visi šie padomdevēji nav interesējušies, nav lasījuši - un uzskata, ka viņiem ir taisnība tikai tāpēc ka "visi tā dara" vai "jūs taču kaut kā uzaugāt".

"Dod bērnam ūdentiņu, viņš taču grib padzerties!"
"Dod tējiņu, lai nesāp vēderiņš!"
"Kā, nedodat knupīti?!!!"
"Neēd neko asu/krāsainu/ķiplokus/zemenes/riekstus - bērnam negaršos piens/sāpēs vēders/būs alerģija!"
"Nepieradini pie rokām, izlutināsi! Uz tualeti pat nevarēsi aiziet!"
Un pats idiotiskākais, ko man reāli ieteica pašas tētis:
"Neej klāt, atstāj, lai izbļaujas! Lai vingrina plaušas!"

Pilnīgi nezinu, kā lai vārdos izsaka to triple facepalm sajūtu, kas mani pārņem, kad dzirdu tamlīdzīgus "padomus". Pirmkārt, ir Pasaules veselības organizācija, ir pētījumi (arī loģisko domāšanu neviens nav atcēlis), kas ir pretrunā šiem padomiem. Otrkārt, mūsdienās ir tāda brīnišķīga lieta kā internets, kas ļauj šos pētījumus un citus informācijas avotus palasīt un paanalizēt.

NĒ, zīdainim, kurš ēd tikai krūti un neko citu, nevajag dot ūdeni, viņš visu vajadzīgo šķidrumu uzņem ar pienu.
NĒ, nekādas tējas, preparāti (atzīstos, pašos trakākajos pāris vakaros espumizāns meitai tika iedots - protams, ka nepalīdzēja. Pāris nedēļas puncis mācījās strādāt, līdz iemācījās bez jebkādas iejaukšanās), vai pasargdies, trubiņas ne vien nepalīdz pret gāzēm, bet var pat kaitēt.
NĒ, nedodam knupīti. Nemaz nesākšu uzskaitīt iemeslus, kāpēc.
NĒ, tas, ko mamma ēd, tiešā veidā neietekmē to, vai bērnam pūtīsies vēders vai būs alerģijas. Un normāls mammas piens, kurš izstrādājas ideāli piemērots tieši šim vienam, konkrētam bērnam, vienkārši fiziski nevar viņam negaršot. Daba nav muļķe :)
NĒ, zīdaini nav iespējams "izlutināt", viņam nav pietiekami attīstījušās smadzenes, lai viņš mācētu ar vecākiem "manipulēt". Līdz brīdim, kad bērniņš sāk velties, pēc tam rāpot un lielāko dienas daļu pavadīt uz grīdas, viņa vieta ir mammai uz rokām, un mammai savukārt galvenais darbiņš šajos pirmajos mēnešos ir dot savam bērnam tik daudz uzmanības, cik vien viņam ir vajadzīgs. Punkts.

Kas attiecas uz pēdējo, tas ir ne vien aplams padoms, tā jau būtībā ir emocionālā vardarbība. NĒ, viņš kliedzot "netrenē plaušas", patiesībā tieši otrādi - ilgstoša kliegšana var izraisīt nopietnas problēmas ar plaušu alveolām. Bet tā vēl būtu mazākā bēda. Mazulis piedzimst pilnīgi neaizsargāts un ļoti ilgu laiku ir absolūti atkarīgs no pieaugušajiem. Vienīgais veids, kā viņš var pastāstīt par savu diskomfortu, ir raudāt. Ja bērniņš raud - tātad viņam ir slikti, un vecāku uzdevums ir pēc iespējas ātrāk novērst bēdas cēloni, palīdzēt savam mazulītim.

Bērni NEKAD neraud bez iemesla. Jā, pieaugušais var nesaprast, priekš kam tik šausmīgi raudāt, piemēram, kad gribas ēst - "nu tūlīt tak pabarošu, pagaidi pāris minūtes!" Bet bērns taču nav spējīgs to saprast, viņam vienkārši nepastāv jēdziens "minūte"! Mums, pieaugušajiem, izsalkums nav nekas īpašs - var pagaidīt. Zīdainim tā ir viena no šaušalīgākajām sajūtām pasaulē, viņa smadzenes darbojas tā - "gribas ēst - kliedz, cik vien ir spēka! Lai tevi kāds sadzird un izglābj, pretējā gadījumā nomirsi!!!" Zīdainis nezina, ka mamma tepat vien ir, virtuvē mazgā traukus, - mammas nav blakus, mammas NAV!!! Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Jūs arī kliegtu, cik vien skaļi varētu.

Kas attiecas uz mazulīša atstāšanu "izkliegties"... Vecāki, sevišķi mamma, bērnam pirmajos dzīves mēnešos ir viss. Adekvātas mammas uzdevums ir bērnu pakāpeniski iepazīstināt ar pasauli, parādīt, cik te ir forši, cik viņš šeit ir gaidīts, vajadzīgs un iederīgs. Ko reāli panāk tie, kas ignorē, ka viņu bērns raud? Viņi parāda to, ka uz mammu (tātad uz pasauli) nevar paļauties, nav jēgas viņu saukt, kad ir slikti - nepalīdzēs. Bērns saprot - šī jaunā pasaule, kurā tagad esmu nonācis, ir nedraudzīga, slikta, es te nevienam neesmu vajadzīgs. Sākumā viņš kliedz ilgi un izmisīgi, nākamajā reizē jau īsāku laiku, pēc tam vēl mazāk, līdz bezcerībā padodas. Mamma domā - jē, sanāca "pāraudzināt"! Bet patiesībā... jūs jau sapratāt.

Es piekrītu, ka neirozē, depresijā, agresijā, antisociālā uzvedībā nevar vainot tikai šādas rupjas vecāku kļūdas pirmajās cilvēka dzīves nedēļās. Bet kaut kādas sekas tās bez šaubām atstāj, un neviens nevar pateikt, kā tās ietekmēs bērna dzīvi nākotnē.

Ļoti kaitina, kad šos aplamos padomus mēģina attaisnot: "ar jums taču tā darījām un nekas, izaugāt"... ehhh. Jā, izaugām, kas mums atlika. Bet cik daudz visapkārt ir depresīvu, nelaimīgu, egoistisku, infantilu, agresīvu, nepārliecinātu, dzīvē vīlušos cilvēku, kurus bērnībā vienkārši par maz mīlēja visnozīmīgākie cilvēki pasaulē - vecāki. Vecāki, kuriem vienmēr bija kaut kas cits, svarīgāks. Un, nē, man nav grūti viņu nēsāt rokās, kad kaut kas pa māju jāpadara. Nekas nav un nebūs par grūtu, lai mana meita augtu laimīgāka, nekā izaugu es.