Par to, kas pietrūkst, kad it kā nekam nevajadzētu pietrūkt

Šodien ļoti strādāju, ļoti noguru un beigās piedzēros. Ne jau aiz tā, ka riebj savs darbs, kā tas parasti mēdz būt vidējam parastajam latvietim, drīzāk tieši otrādi, piedzēros tāpēc, ka mīlu savu darbu ļoti stipri, vairāk par sevi pašu.

Bet не суть важно, kā saka, runa ir par to, ka man patīk tā vienkārši šad tad ņemt un piedzerties. Patīk taisīt pa kādam jaunam tetovējumam šad tad. Patīk pīpēt zāli šad tad. Nu un kas? Es tik un tā esmu lielisks draugs, priekšzīmīga darbiniece savā uzņēmumā, perfekta mīļotā savam īpašajam cilvēkam, mīļa meita un māsa saviem tuvajiem cilvēkiem.

Es nekādā ziņā neesmu reliģioza, tomēr apzinos, ka kaut kādam augstākam spēkam ir jāpastāv, un (viņš zina) katru dienu atkal no jauna esmu viņam pateicīga par visu un visiem, kas ir manā dzīvē... Tomēr, tomēr. Velk atpakaļ tas melnais un ne melnais, bet melnais. Jā, vajadzēja iet cauri ellei un atpakaļ, lai nonāktu līdz tam, kas ir pašlaik un saprastu, ka laba, vienkārša, mierīga, saticīga un laimīga dzīve tomēr ir mazliet garlaicīga. 

Vajag, un viss.
Galvenais, atceries biļeti rīt nopirkt. Kad tur tulpes ziedēs un nebūs tik auksti kā pagājšreiz bija.

Izlasīt šo katru rītu pamostoties un katru vakaru pirms miega

Sakiet cilvēkiem, ka jūs viņus mīlat. Sakiet to biežāk, cik bieži vien varat.
Sakiet, ka mīlat, pat ja ir grūti, pat ja nevarat saņemties, pat ja jūtaties tāpēc neveikli vai baidāties kļūt smieklīgs. Pietiek baidīties.
Sakiet, ka mīlat, pat ja zināt, ka neatbildēs ar to pašu, vienalga, sakiet.
Sakiet sev, ka mīlat, neļaujiet sev to aizmirst. Katru dienu. Tas ir šausmīgi, ārkārtīgi, neizsakāmi svarīgi.
Pasaulē ir tik nepiedodami maz mīlestības, ka ikviens "mīlu" ir no svara.

Katru dienu. Es jūs lūdzu.

Par cilvēku neizmērojamo stulbumu domājot

Šis ieraksts nav par politiku. Un tajā pašā laikā mazliet ir, katrā ziņā ir ietekmējies no tā, kas pašlaik notiek pasaulē un ko nav iespējams palaist garām pat tad, ja ziņas nelasa/neklausās.

Ienāca prātā, kādas lietas mums māca un, kas vēl svarīgāk, nemāca skolā.

Vispār šonedēļ jau ne pirmo reizi - pirmā reize bija, kad vienā no šīsziemas pirmajiem ļoti, ļoti sniegotajiem rītiem braucu uz darbu (labi, ka ne es biju pie stūres) un skatījos, cik kājāmgājēji katastrofāli nezina elementāras lietas par uzvedību uz ceļa. Šoreiz nokaitināja skriešana pāri netīrītam, slidenam ceļam (ok, uz gājēju pārējas, bet tāpat - vadītājs var nepagūt nobremzēt! Vai arī, ja ir tumšs un/vai līst/snieg, gājēju var vienkārši nepamanīt vai pamanīt pārāk vēlu), nepaskatoties apkārt un nepārliecinoties, ka ir droši tā darīt. Nedod dievs, tu tādam idiotam uzbrauc virsū. Ne jau nu idiots būs tas, kurš skaitīsies vainīgs.

Otrā reize, protams, šodien ap desmitiem, kad pasaulei tika oficiāli paziņots, kas būs ASV prezidents turpmākos 4 gadus.
[klusuma brīdis]
Kāpēc skolā nemāca, kā (īsi sakot) apieties ar valsti? Atceros, divpadsmitajā klasē bija priekšmets Politika un tiesības, kur virspusēji tika aplūkota valsts iekārta, kas no kā sastāv, ka ir tāda Saeima, ka ir tāds Ministru kabinets... un tas arī apmēram viss. Kāpēc cilvēkiem jau kopš bērnības nemāca, kā pieņemt lēmumu, par ko balsot vēlēšanās? Kāpēc nemāca, kādas sekas var būt lēmumiem, kurus pieņem vēlētāji? Kāpēc netiek analizēta situācija, kas konkrētā brīdī ir Latvijas (Eiropas, pasaules, nav svarīgi) politikā? Kāpēc joprojām tiek turpināts kultivēt sabiedrībā padomjlaiku domāšanu, ka "mana balss jau tāpat neko nenosaka, kāda jēga balsot etc."? Jā, kādreiz, kad bija tikai viena, komunistiskā, partija, tā tiešām bija. Mūsu valsts pašreizējā iekārta teorētiski atļauj to mainīt, bet praktiski sabiedrība (gan vēlētāji, gan kandidāti) joprojām dzīvo ar politisko pārliecību, kas bija aktuāla okupācijas laikā. Un, pats galvenais, kāpēc cilvēkos jau kopš bērnības netiek rosināta interese par politiku?

Cik vēl breksitiem un trampiem ir jānotiek ar pasauli, lai kāds par to beidzot sāktu domāt?

Bilde

Bilde

Tu. Esi. Viens.

Zimmels teica, ka cilvēks nav vientuļa sala. Zimmels kļūdījās, to teikdams. Īstenībā mēs reāli šajā pasaulē esam pilnīgi vieni. Un nav nozīmes, vai mums apkārt ir bars ar cilvēkiem vai tikai daži, vai kaut viens. Īstenībā neviens cilvēks visā pasaulē mūs tā īsti līdz galam pilnībā nesaprot, un īstenībā, ja tā pavisam godīgi, nevienam reāli neinteresē, kā mums iet, ko mēs jūtam, ko domājam, par ko sapņojam. Dažreiz šī doma ir mierinoša (comforting. Pareizi?). Citreiz paliek mazliet bail, kad tā padomā. Un mazliet skumji.

Bilde

8 Mile

Noskatījos vakar 8 Mile. Iespējams (visticamāk, ka bija, nevar būt, ka nebija), jau bija kaut kad redzēta, bet nu jau laikam esmu tajā cienījamajā vecumā, kad var atļauties otrreiz skatīties filmu kā pirmo reizi, haha.

Patika, protams. Vienkārša kā 5 kapeikas, bet tāpēc vēl foršāka. Kurš gan jebkad ir izmantojis vienkāršo "paņem viņu ieročus un pagriez tos pret viņiem" domu labāk, nekā Eminems?

Vienmēr biju uzskatījusi Eminemu par vienu no saviem bērnības mūziķiem, kaut gan reāli zināju tikai pašas, pašas dziesmas, kā Lose Yourself vai Without Me, vai Stan. Šodien izrādu godu un klausos vecos albumus. Un, kaut gan rītdien pilnīgi absolūti noteikti klausīšos kaut ko pavisam citu, šodien ir reāli kruta :)

Gifs

Gadi

Es pilnīgi piekrītu frāzei, kas pirms kāda laika ceļoja feisbukā, apmēram: pirmdienas nav sūdīgas, darbs tev ir sūdīgs. Man darbs nav sūdīgs, man darbs ir ļoti foršs, bet citreiz gadās tādas dienas, kad viss.reāli.kaitina, kad kaut kas nestrādā, un pat viedās interneta būtnes nespēj atbildēt, KĀPĒC JOPTVAJU, vai klients paspīd ar kādu graujoši gudru prasību vai piezīmi, ka vai mēms paliec, vai notiek vēl kaut kas tāds... nu un šī ir viena tāda diena. Pirms kāda laiciņa tādas dienas kaut kā sagadījās aizdomīgi regulāri, un man biežāk un biežāk sāka nākt prātā, ka moš vajag vienkārši darbu nomainīt? Turpat jau divi gadi te pavadīti, un divi gadi divas nedēļas vispār ir ilgākais laiks, ko es savā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja mūžā esmu pavadījusi vienā darbā... bet tad kaut kā sliktās dienas gadījās retāk un retāk, un pēkšņi darbs (pat it kā nezinot, ka taisos aiziet) atrada vēl citus patīkamus veidus, kā motivēt palikt, nu un paliku arī. 

Bet divi gadi tomēr paliek divi gadi, un doma par citu darbu jau arī nekur nepalika, vienkārši aizbīdījās maliņā. Sak, varbūt pārziemot tepat un tad jau paskatīties... BET šodien pusdienās pļāpājām ar kolēģi, stāstīju viņam, cik ļoti viss izbesījis (mhm, atkal jau pēdējā laikā bieži gadās sūdīgās dienas, šodien arī), un viņš forši nokomentēja, ka, iespējams, tur arī ir problēma - ka biju jau sevi diezgan mērķtiecīgi sagatavojusi pārmaiņām, bet sanāca tā, ka pārmaiņas nenotika, bet process iekšā jau sācies, un tagad kaut kas iet uz īso. Tāpēc arī besī, tāpēc arī gribas kaut ko citu.

Un tagad hz, ko lai dara. Un besī, un stress. Un dusmas uz sevi, ka pati sev problēmas izdomāju, haha.

Bet citādi viss kārtībā, paldies :)  pārmaiņas darbā nav, bet ir mājās. Precīzāk, nomainījās pašas mājas. Vispār, par to varētu uzrakstīt pilnīgi atsevišķu postu, par to sajūtu, kas bija, dzīvojot vecajās mājās pēdējās nedēļas, pēdējās dienas, un par to sajūtu, kas ir tagad (bija vakar), ieejot pa tām durvīm nedēļu pēc izvākšanās... pilnīgi taustāma sajūta, ka no tā dzīvokļa esmu izdzīvojusi ārā. Ka nevarētu vairs tur dzīvot, ja vajadzētu, nevarētu un viss. Kā čaula, no kuras... nejau tas, ka izaugts ārā un neder, bet... kura vienkārši vairs neder, un nejautājiet, kāpēc.

Elif Shafak - Black Milk

Diez, kāpēc ātrāk nenopublicēju - pāris foršas domas no grāmatas, ko lasīju apmēram pirms diviem gadiem.

I don’t object. It might or might not be true. Writing fiction is a tidal river with strong currents. While flowing with it, one doesn’t think, “Let me now add a splash of symbolic order and a dash of the mother’s semiotic.” You don’t chew on such things when developing a novel. You are too busy falling in love with your characters. (..) Novelists write without thinking. It is afterward, when literary critics and scholars weigh writers’ every sentence that theories are applied. And then when people read those theories, they get the impression that novelists were purposefully creating their stories in such a way-which is not true.

“Come on, you know what I mean,” he says with a gentle laugh. “Can’t you do without thinking for a while?”
 “I don’t know,” I say. “Let me think about that.”

Atkal kāds ir uzrakstījis, ko tik daudz reižu esmu pirms tam klusiņām domājusi :)

Bilde

Dedzinot tiltus uz pagātni

Es esmu laimīga.
Un tas vairs nemaz neizklausās dīvaini, kā sākumā bija.

Es reāli esmu laimīga! Iedomājies, es daru ikdienišķas lietas, eju pa ielu, tīru zobus pirms gulētiešanas, gatavoju saldējumu rītvakaram... un ik pa brīdim pienāk tā sajūta un atgādina par sevi. Tā sajūta, kas ir... drošība. Miers. Ka viss vienkārši ir kārtībā.

Man tiešām nebija ne jausmas, ka tā var būt reālajā dzīvē, kas nav filma un pat ne grāmata. Un, pats trakākais - ka MAN var būt.
Un es vēl baidījos, šaubījos. Taisījos aizbēgt no dzīves, kas tagad ir mana.

Viss ir brīnišķīgi, un es zinu, ka būs vēl labāk, jo beidzot es - ES! - pati lemju un nosaku, kas notiks ar manu dzīvi. ES izvēlējos būt laimīga :)

Bilde

Par iemīlēšanos

Parakņājos mazliet pa visādiem veciem pierakstiem. Atradu šādu (tur, zemāk), kas uzrakstīts pirms gandrīz diviem gadiem, pārlasīju un atcerējos veco, labo 'be careful what you wish for'. Tā patiešām bija pēdējā reize, kopš tā laika neko tamlīdzīgu neesmu jutusi. Interesanti.

Man būtu gribējies, lai tas notiek tā skaisti, kā parasti rāda filmās — ar sarkanvīna glāzi rokā, pie sprakšķoša kamīna manā personīgajā vientuļnieces buduārā, vai arī poētiski raugoties pa logu sniegotos plašumos… Bet, nē, tas notika darbā. Tualetē, mazgājot rokas. Es pēkšņi to sapratu.

Kad biji maza meitene (labi, ne gluži maza, bet tāda, ne vairs pavisam maziņa, bet arī pieaugusi vēl pilnīgi noteikti ne), tu droši vien, tāpat kā es, sapņoji par lielo, skaisto mīlestību, par savu sapņu princi, kurš tevi mīlēs un par tevi rūpēsies līdz kapa malai un ko nu tur vēl parasti raksta romānos. Un tad tu satiki vienu, otru, ieķēries vienā vairāk, citā mazāk, bet (lieki teikt) neviens no viņiem nekāds princis neizrādījās, un, iespējams, pat sanāca tā, ka tu par viņiem rūpējies un gādāji, un mīlēji vairāk, nekā viņi tevi. Jā, sākumā tev, protams, likās, ka nu tik būs, dzīve skaista, tev blakus ir lielisks vīrietis, domas nepārtraukti vijas tikai ap viņu, tu nespēj ne ēst, ne strādāt, viņš ir pirmais, par ko tu iedomājies pamostoties un pēdējais, par ko domā, ejot gulēt. Smagākos gadījumos tu viņu pat redzi sapņos. Tu ik pēc desmit minūtēm skaties telefona ekrānā — vai tikai viņš nav uzrakstījis īsziņu?

Un tad, kādā dienā (droši vien pēc noteikta skaita vīriešu, lai cik ciniski — vai, ja gribat, maucīgi — tas arī neizklausītos), kad jau atkal esi līdz ausīm iemīlējusies, pienāk tāds brīdis, kad augstākminētās iemīlēšanās idiotisma izpausmes tevī sāk izraisīt ne vairs pozitīvas, bet tīri negatīvas emocijas. Tevi kaitina tas, ka domas par “princi” apsēdušas tavu galvu kā uzmācīgas mušas ieskābušu meloni (gandrīz vai, jāsaka, burtiski — tas ir tas, ko iemīlēšanās patiešām tev nodara). Kaitina tas, ka nespēj normāli darīt lietas, kas pirms tam nesagādāja nekādas problēmas — strādājot, lasot grāmatu, braucot tramvajā, ejot dušā, gatavojot ēst — visur un vienmēr tu domā tikai par viņu.

Tad tu saproti, ka iepriekš, kad nevienu nemīlēji (vai vismaz nebiji iemīlējusies) tu biji daudz laimīgāka. Tu mierīgi darīji visu, ko gribēji darīt, tavas domas nebija piesietas, tu dzīvoji sev. Pēkšņi tu vienkārši apzinies, ka mīlestība ir ne vien absolūti nevajadzīga, bet drīzāk pat traucējoša lieta, kas tikai sarežģī tavu lielisko ikdienas dzīvi, tur tevi savā varā, pilnībā kontrolē tavas domas, jūtas, noskaņojumu. Vairāk par visu tu ienīsti nebrīvi, un mīlestība bez nebrīves nav iedomājama.

...es skatos uz sevi spogulī un ceru, ka (tas, kas ar mani notiek — jau atkal — pašlaik, beigsies pēc iespējas drīzāk un) man vairs nekad nenāksies iemīlēties. Un man ienāk prātā, ka, iespējams, šajā brīdī es esmu pieaugusi.

Nav labi atstāt novārtā senus draugus, vai ne?

Čau, depresija. Sen nebijām tikušās. Kā iet? Es jau prātoju, kur esi pazudusi. Es varētu tagad teikt 'good to have you back' vai kaut ko tādā garā, bet neteikšu. Tu jau pati saproti.
Nē, nepietrūka man tevis. Bet tajā pašā laikā bez tevis bija citādāk. Nepierasti. Nezinu, vai labāk, vienkārši citādāk. Godīgi sakot, nezinu, kā īsti, jo tas laiks pagāja tik ātri, ka es pat nepaguvu domāt par to, kā jūtos. Kaut kā. Ja ne slikti, tad laikam labi.
Tagad atkal ir tāpat, kā bija pirms šī laika. Zini, jā — arī tā, kaut kā. Bet ne labi, nē. Dīvaini, cik ļoti es pie tevis biju pieradusi, tik ļoti, ka pat nepamanīju, ka tu man esi. Banāli mazliet, ne? Ha. Zini, kas vēl ir dīvaini? Es tagad domāju, kas tālāk būs, un nesaprotu. Ar tevi ir tik pierasti un ērti! Nu, kaut vai tas, kas pašlaik notiek — ārā brīnišķīgs laiks, ir sestdiena, silti, saulīte, bet tu mani turi dzīvoklī, pat vēl vairāk, liec aizvilkt aizkarus, lai gaisma netiek iekšā. Un tā jau ir bijis tik daudzas, neskaitāmas reizes, ka man šķiet — "nu ok, tātad šodien vēl viena tāda diena. Nu labi, kā teiksi, depresija." Saproti?! Labākais, ka tu man nemaz neļauj tev pretoties, tu tik labi proti pārliecināt, ka tā vienkārši vajag. Un nav, spēka tiešām nav. Nav. Es fiziski nespēju piecelties, pat ne lai aizietu līdz virtuvei pēc kafijas. Tev taisnība, tev taisnība, priekš kam. Priekš kam.
Un es zinu, nemānies, ka tu neesi iemesls, kāpēc man sāp galva. Kāpēc, tikko man ienāk prātā kaut kas, ko varētu šodien darīt, jau pēc pussekundes es saprotu, ka to negribu. Ka NEKO negribu. Tu esi iemesls, kāpēc man ir grūti pat domāt, kāpēc ir sajūta, ka galva ir pilna ar pelēku, netīru vati, kurā viss sapinas, iestrēgst, paliek. Un tad kļūst vienalga. Viss, viss vienalga, un pēkšņi var caurām dienām gulēt un skatīties vienā punktā uz griestiem vai sienas un nespēt piecelties. Un ienīst sevi par to, bet tas jau ir cits stāsts.

Tāpēc... piedod, bet es no tevis tomēr gribu tikt vaļā.
Bet ne šodien. Kaut kad. Gan jau. Šodien nav spēka.

Ceriņi

Pēkšņi, tā - tinkš! - sapratu, ka nenormāli stipri gaidu laiku, kad ziedēs ceriņi. Tā sajūta, kad zied ceriņi, kad ir vispatīkamāk silti, kā nav nekādā citā laikā visā gadā, kad gaiss smaržo, kad vakari ir gari, priecīgi un gaiši. Pilnīgi līdz sāpēm sailgojos pēc šī laika, pēc viegluma, kas tam piemīt, pēc smaržas, pēc svaiguma. Dievinu.

Un vēl - es zinu, ka šogad šis laiks būs laimīgākais, kāds tas man jebkad, jebkad ir bijis, jo tas ir tik ārprātīgi skaists, un es esmu tik neticami laimīga. Un pirmo reizi dzīvē man nav bail to teikt skaļi - jo kāds noskaudīs, jo kaut kas slikts notiks. Nē! Viss ir lieliski, un būs vēl labāk  :)

Bilde

Nothing does it like 7-Up!

1920. gadā Sentluisā kompānija ar amizantu nosaukumu The Howdy Corporation izgudroja citronu-laima limonādes formulu. Ražošanā šis produkts, ko sākotnēji sauca "Bib-Label Lithiated Lemon-Lime Soda", nonāca 1929. gadā, divas nedēļas pirms 29. oktobra jeb Melnās otrdienas, jeb Volstrītas finanšu tirgus sabrukuma. Tā sastāvā bija litija citrāts. Dzēriens vēlāk tika pārsaukts par "7-Up".

Litija medikamentus plaši izmanto psihiatrijā, pamatā bipolāri afektīvo traucējumu jeb, kā šo slimību sauca senāk, maniakālās depresijas, ārstēšanā — pierādīts, ka litiju saturoši preparāti mazina noslieci uz pašnāvību.

Dzērienu ražotājiem Amerikas Savienotajās valstīs aizliedza pievienot litiju savai produkcijai vien 1948. gadā.

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, kā jums šķiet?

Bilde

The End.

And I tried, God knows I tried, but there's nothing you can do to change my mind.

Make no mistake. Make no mistake.