Gadi

Es pilnīgi piekrītu frāzei, kas pirms kāda laika ceļoja feisbukā, apmēram: pirmdienas nav sūdīgas, darbs tev ir sūdīgs. Man darbs nav sūdīgs, man darbs ir ļoti foršs, bet citreiz gadās tādas dienas, kad viss.reāli.kaitina, kad kaut kas nestrādā, un pat viedās interneta būtnes nespēj atbildēt, KĀPĒC JOPTVAJU, vai klients paspīd ar kādu graujoši gudru prasību vai piezīmi, ka vai mēms paliec, vai notiek vēl kaut kas tāds... nu un šī ir viena tāda diena. Pirms kāda laiciņa tādas dienas kaut kā sagadījās aizdomīgi regulāri, un man biežāk un biežāk sāka nākt prātā, ka moš vajag vienkārši darbu nomainīt? Turpat jau divi gadi te pavadīti, un divi gadi divas nedēļas vispār ir ilgākais laiks, ko es savā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja mūžā esmu pavadījusi vienā darbā... bet tad kaut kā sliktās dienas gadījās retāk un retāk, un pēkšņi darbs (pat it kā nezinot, ka taisos aiziet) atrada vēl citus patīkamus veidus, kā motivēt palikt, nu un paliku arī. 

Bet divi gadi tomēr paliek divi gadi, un doma par citu darbu jau arī nekur nepalika, vienkārši aizbīdījās maliņā. Sak, varbūt pārziemot tepat un tad jau paskatīties... BET šodien pusdienās pļāpājām ar kolēģi, stāstīju viņam, cik ļoti viss izbesījis (mhm, atkal jau pēdējā laikā bieži gadās sūdīgās dienas, šodien arī), un viņš forši nokomentēja, ka, iespējams, tur arī ir problēma - ka biju jau sevi diezgan mērķtiecīgi sagatavojusi pārmaiņām, bet sanāca tā, ka pārmaiņas nenotika, bet process iekšā jau sācies, un tagad kaut kas iet uz īso. Tāpēc arī besī, tāpēc arī gribas kaut ko citu.

Un tagad hz, ko lai dara. Un besī, un stress. Un dusmas uz sevi, ka pati sev problēmas izdomāju, haha.

Bet citādi viss kārtībā, paldies :)  pārmaiņas darbā nav, bet ir mājās. Precīzāk, nomainījās pašas mājas. Vispār, par to varētu uzrakstīt pilnīgi atsevišķu postu, par to sajūtu, kas bija, dzīvojot vecajās mājās pēdējās nedēļas, pēdējās dienas, un par to sajūtu, kas ir tagad (bija vakar), ieejot pa tām durvīm nedēļu pēc izvākšanās... pilnīgi taustāma sajūta, ka no tā dzīvokļa esmu izdzīvojusi ārā. Ka nevarētu vairs tur dzīvot, ja vajadzētu, nevarētu un viss. Kā čaula, no kuras... nejau tas, ka izaugts ārā un neder, bet... kura vienkārši vairs neder, un nejautājiet, kāpēc.