Par iemīlēšanos

Parakņājos mazliet pa visādiem veciem pierakstiem. Atradu šādu (tur, zemāk), kas uzrakstīts pirms gandrīz diviem gadiem, pārlasīju un atcerējos veco, labo 'be careful what you wish for'. Tā patiešām bija pēdējā reize, kopš tā laika neko tamlīdzīgu neesmu jutusi. Interesanti.

Man būtu gribējies, lai tas notiek tā skaisti, kā parasti rāda filmās — ar sarkanvīna glāzi rokā, pie sprakšķoša kamīna manā personīgajā vientuļnieces buduārā, vai arī poētiski raugoties pa logu sniegotos plašumos… Bet, nē, tas notika darbā. Tualetē, mazgājot rokas. Es pēkšņi to sapratu.

Kad biji maza meitene (labi, ne gluži maza, bet tāda, ne vairs pavisam maziņa, bet arī pieaugusi vēl pilnīgi noteikti ne), tu droši vien, tāpat kā es, sapņoji par lielo, skaisto mīlestību, par savu sapņu princi, kurš tevi mīlēs un par tevi rūpēsies līdz kapa malai un ko nu tur vēl parasti raksta romānos. Un tad tu satiki vienu, otru, ieķēries vienā vairāk, citā mazāk, bet (lieki teikt) neviens no viņiem nekāds princis neizrādījās, un, iespējams, pat sanāca tā, ka tu par viņiem rūpējies un gādāji, un mīlēji vairāk, nekā viņi tevi. Jā, sākumā tev, protams, likās, ka nu tik būs, dzīve skaista, tev blakus ir lielisks vīrietis, domas nepārtraukti vijas tikai ap viņu, tu nespēj ne ēst, ne strādāt, viņš ir pirmais, par ko tu iedomājies pamostoties un pēdējais, par ko domā, ejot gulēt. Smagākos gadījumos tu viņu pat redzi sapņos. Tu ik pēc desmit minūtēm skaties telefona ekrānā — vai tikai viņš nav uzrakstījis īsziņu?

Un tad, kādā dienā (droši vien pēc noteikta skaita vīriešu, lai cik ciniski — vai, ja gribat, maucīgi — tas arī neizklausītos), kad jau atkal esi līdz ausīm iemīlējusies, pienāk tāds brīdis, kad augstākminētās iemīlēšanās idiotisma izpausmes tevī sāk izraisīt ne vairs pozitīvas, bet tīri negatīvas emocijas. Tevi kaitina tas, ka domas par “princi” apsēdušas tavu galvu kā uzmācīgas mušas ieskābušu meloni (gandrīz vai, jāsaka, burtiski — tas ir tas, ko iemīlēšanās patiešām tev nodara). Kaitina tas, ka nespēj normāli darīt lietas, kas pirms tam nesagādāja nekādas problēmas — strādājot, lasot grāmatu, braucot tramvajā, ejot dušā, gatavojot ēst — visur un vienmēr tu domā tikai par viņu.

Tad tu saproti, ka iepriekš, kad nevienu nemīlēji (vai vismaz nebiji iemīlējusies) tu biji daudz laimīgāka. Tu mierīgi darīji visu, ko gribēji darīt, tavas domas nebija piesietas, tu dzīvoji sev. Pēkšņi tu vienkārši apzinies, ka mīlestība ir ne vien absolūti nevajadzīga, bet drīzāk pat traucējoša lieta, kas tikai sarežģī tavu lielisko ikdienas dzīvi, tur tevi savā varā, pilnībā kontrolē tavas domas, jūtas, noskaņojumu. Vairāk par visu tu ienīsti nebrīvi, un mīlestība bez nebrīves nav iedomājama.

...es skatos uz sevi spogulī un ceru, ka (tas, kas ar mani notiek — jau atkal — pašlaik, beigsies pēc iespējas drīzāk un) man vairs nekad nenāksies iemīlēties. Un man ienāk prātā, ka, iespējams, šajā brīdī es esmu pieaugusi.