Par to, kas pietrūkst, kad it kā nekam nevajadzētu pietrūkt

Šodien ļoti strādāju, ļoti noguru un beigās piedzēros. Ne jau aiz tā, ka riebj savs darbs, kā tas parasti mēdz būt vidējam parastajam latvietim, drīzāk tieši otrādi, piedzēros tāpēc, ka mīlu savu darbu ļoti stipri, vairāk par sevi pašu.

Bet не суть важно, kā saka, runa ir par to, ka man patīk tā vienkārši šad tad ņemt un piedzerties. Patīk taisīt pa kādam jaunam tetovējumam šad tad. Patīk pīpēt zāli šad tad. Nu un kas? Es tik un tā esmu lielisks draugs, priekšzīmīga darbiniece savā uzņēmumā, perfekta mīļotā savam īpašajam cilvēkam, mīļa meita un māsa saviem tuvajiem cilvēkiem.

Es nekādā ziņā neesmu reliģioza, tomēr apzinos, ka kaut kādam augstākam spēkam ir jāpastāv, un (viņš zina) katru dienu atkal no jauna esmu viņam pateicīga par visu un visiem, kas ir manā dzīvē... Tomēr, tomēr. Velk atpakaļ tas melnais un ne melnais, bet melnais. Jā, vajadzēja iet cauri ellei un atpakaļ, lai nonāktu līdz tam, kas ir pašlaik un saprastu, ka laba, vienkārša, mierīga, saticīga un laimīga dzīve tomēr ir mazliet garlaicīga. 

Vajag, un viss.
Galvenais, atceries biļeti rīt nopirkt. Kad tur tulpes ziedēs un nebūs tik auksti kā pagājšreiz bija.