Par vienu no iemesliem būt laimīgai

Domāju, nav neviena cilvēka, kas nebūtu kaut reizi dzirdējis kādu no graujošajām self-help frāzēm "Iemīli pats sevi, tad arī citi tevi mīlēs" vai "Nemeklē laimi citos cilvēkos, atrodi to pats sevī" un tamlīdzīgas.

Bullshit :)

Nē, kaut kādā ziņā mazliet taisnības tajās frāzēs tiešām ir, viņas vienīgi nav uztveramas burtiski: tā "mīlestība" un tā "laime" patiesībā ir elementāra cieņa pret sevi, kas tev liek prasīt atbilstošu, cieņpilnu, attieksmi (un/vai otrādi — nepieļaut necieņu) no apkārtējiem.
Bet ne par to ir stāsts.

Mana pieredze, sevišķi runājot par pēdējo no minētajiem citātiem, ir tāda, ka laime var un mēdz būt atkarīga no citiem (vai viena cita) cilvēkiem. Justies laimīgai tikai tāpēc, ka pēc pāris stundām satiksi cilvēku, kurš veselu nedēļu ir bijis prom. Tāpēc, ka, atnākot mājās pēc smagas dienas, viņš ir pagatavojis vakariņas, lai tu varētu atpūsties. Tāpēc, ka brīdī, kad jūties izmisusi un bezpalīdzīga, tev ir viņš, kurš pasaka: "Nomierinies, neuztraucies, es visu nokārtošu." Un, galvenais, patiešām nokārto!

Jā, ir forši būt pašpietiekamai, neatkarīgai, spēcīgai — tad, kad tas ir vajadzīgs. Bet vēl foršāk ir zināt, ka tev ir kāds, kas par tevi parūpēsies, ja vajadzēs. Un pat ja nevajadzēs, arī vienkārši tāpat. Tāpēc ka mīl.

Bilde