Kauns

It kā sīkums, bet nespēju pārstāt par šo domāt jau otro dienu.

Tā nu ir sanācis, ka lielākā daļa manu draugu ikdienā runā krieviski. Nekad neesmu viņiem to jautājusi, bet man pašai vienmēr ir licies, ka krievu mūžīgā bļaušana par to, ka Latvijā viņus diskriminējot, ir tikai tāda tukša bļaušana. Līdz brīdim, kad (tehniski, šajā gadījumā tā nebija gluži diskriminācija šī vārda tiešā izpratnē, bet tik un tā) izjutu to pati uz savas ādas.

Sestdien laivojām pa Gauju. Kopā bijām 8 cilvēki, no kuriem latviešu valoda ir noklusētā man vienīgajai. Kaut kur pusceļā bariņš sadalījās, un mēs, 2 laivas, 4 cilvēki, piestājām maliņā paēst pusdienas. Maliņa izrādījās vieta, kur Brasla ietek Gaujā. Pa Braslu arī notiek laivu braucieni, un viena no laivām ar skaļu un manāmi iereibušu "čau, laivotāji!" piestāja blakus mūsējām. Laivā sēdēja divi čaļi, gadus 25 veci. Tas izklausās reāli stulbi, bet — nesaņēmuši, viņuprāt, gana sirsnīgu atbildi savam sveicienam un redzēdami, ka mēs turpinām sarunāties savā starpā un vispār negrasāmies ar viņiem pļāpāt un draudzēties, abi... apvainojās. Mūsu virzienā atskanēja pāris nicīgas piezīmes, un brīdī, kad kāds no mūsējiem kaut ko krieviski pateica pietiekami skaļi, lai svešā laiva to dzirdētu, atskanēja skaļš "skaidrs". Turpmākā viņu saruna sastāvēja no tādām frāzēm kā "riebjas, ka pa mūsu zemīti staigā sveši zābaki" un "tev nav pretīgi?! nu, ir..."
Pāris minūtes vēlāk, redzot, ka turpinām viņus ignorēt, abi aizlaivoja tālāk pa Gauju.

Es pat nezinu, kāpēc tas mani tā aizskāra. Varbūt tāpēc, ka pati kādreiz domāju līdzīgi — ka visi, kas runā krieviski, Latvijā ir lieki. Šobrīd nesaprotu, no kurienes manī bija ieperinājies šāds aprobežots viedoklis. Latvijā ir lieki nevis krievvalodīgie, bet gan cilvēki, kas nemīl un neciena šo valsti, nenovērtē latviešu tradīcijas, simbolus, valodu, vēsturi un citas lietas, kas īstam latvietim ir svētas. Un, lai cik tas nebūtu skumji, savu paziņu lokā (kaut vai paskatoties uz "jokiem" un frāzēm, kuras viņi izplata feisbukā) es biežāk redzu tieši latviešus — nevis krievus! — kas atklāti nicina valsti, kurā dzīvo.

Kā jau pieminēju, politika nav galvenā tēma manās sarunās ar draugiem — kaut vai tikai tāpēc, ka es draudzējos ar cilvēkiem, nevis viņu tautību vai valodu, kādā viņi runā. Un pat ja kāds no viņiem līdz galam neatbilst manai idejai par to, kā cilvēkam ir jādzīvo Latvijā, lai viņš būtu cienīgs dzīvot Latvijā, katra domas pieder viņam pašam. Tas, ko es varu par visiem saviem krievvalodīgajiem draugiem pilnīgi droši apgalvot — viņi ir lieliski, draudzīgi, atsaucīgi, aktīvi, gudri cilvēki, kam Latvija ir mājas tāpat kā man. Un — man samērā mazsvarīga, bet, domājams, daudziem nozīmīga — piezīme: viņi visi ļoti labi runā latviski.

Man kauns par tādiem pseidopatriotiem, kurus sestdien satikām Gaujā. Nesaprotu, kāpēc noklusētajai attieksmei citam pret citu ir jābūt — naidam. Pret cilvēkiem, kurus tu satiec pirmo reizi dzīvē un nezini par viņiem NEKO — tikai to, ka viņi runā citā valodā.