Šad tad nav ne vainas būt sievietei

Šodien uzdāvināju sev jaunu apģērba gabalu, par kuru nepraktiskāku grūti iedomāties. To ir gandrīz neiespējami uzvilkt bez citu palīdzības (arī nost dabūšana nav tas vieglākais uzdevums), un tajā ir patiešām — patiešām! — grūti paelpot. Toties, ak, cik skaisti! Tik ļoti, ka viss cits ir mazsvarīgs.

Nenormāli safanojos. Zemāk — pierādījumi. Kamēr neesmu paguvusi vēl savā skaistulē sabildēties. Nesolu, bet varbūt kaut kad vēlāk.

Ak tu dieniņās, cik skaisti.

Bilde, bilde, bilde, bilde, bilde un bilde.

Desmitais dzejolis

Šodien piedalījos zviedru valodas tulkotāju seminārā. Tā bija brīnišķīga pieredze kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, bet stāsts šoreiz nav par to.

Viens no runasvīriem bija izcilais Juris Kronbergs, kurš nolasīja arī dažus savus atdzejojumus. Ļoti, ļoti žēl, ka palaidu garām autora vārdu, es burtiski iemīlējos šajā dzejolī, nezinādama, kā tas skan zviedriski. Es, kas dzeju tikai šad tad rakstu, bet lasīt nemēdzu, ha.
Padalīšos.

Desmitais dzejolis
Snieg. Kāds vīrs brien pa sniegu, viņam sniegs
līdz ceļiem.
Snieg.
Viņam sniegs līdz nabai, viņš turpina
iet, snieg.
Viņam sniegs līdz padusēm. Viņš turpina.
Snieg. Sniegs sasniedz ādamābolu, muti, nāsis, ausis.
Viņš turpina iet.
Snieg. Tagad viņš vairs nav redzams. Viņš
turpina. Snieg.
Viņš turpina iet. Snieg. Snieg.
Viņš turpina iet.
Tas vīrs esi tu pats. Padomā. Turpini iet.

Zemapziņa čukst, ka es acīmredzot pēdējā laikā neapzināti esmu bijusi briesmās — no sevis. Tāpēc tas dzejolis, tāpēc filma, kuru noskatījos vakar. Iesaku, sevišķi brīdī, kad moka visvisvisdrūmākās domas, kādas vien cilvēkam var būt.

Visādā ziņā tematiska bilde

Jumprava @ Palladium

Vakar iznāca pabūt Jumpravas 30 gadu jubilācijas koncertā.
Teikšu īsi — bija forši. Sirsnīgi, skaisti. Turklāt bez pašas Jumpravas priecēja arī Aurora (ja tā drīkst teikt, latviešu Depeche Mode un latviešu The Cure vienā koncertā  :)  ), koris Aura un Nataradža. Vesels lērums labas mūzikas un ne tikai mūzikas.

Bet es kā jau parasti — runājot par kaut ko vienu, pieminu visu ko citu un pat vairāk nekā oriģinālo tematu.
Viena lieta, kuru pamanīju jau pašā koncerta sākumā un kura man likās ārkārtīgi muļķīgi aizraujoša (kauns bezmaz teikt, bet likās tik rēcīgi) — tā kā bijām nostājušies uz viena no balkoniņiem, man bija tas prieks redzēt pārējo zāli no paaugstinājuma, un manu skatienu piesaistīja un diezgan ilgi noturēja krāsaino prožektoru gaismu spēle kādā īpaši gludā un spīdīgā... pakausī  :)  . Un tad es palūkojos apkārt un secināju, ka zāle ir pilna pliku pakaušu, un pēc tam man ienāca prātā, ka laikam vēl nekad nebija nācies būt koncertā, kurā vienlaicīgi ir patiesi divi apgalvojumi: skan ļoti laba mūzika; lielākā daļa publikas ir manu vecāku gados.

Vēl viens fiksais konču secinājums — lai arī kādas grupas koncertā tu būtu, lai arī kādi cilvēki būtu tev apkārt, tavas dzirdamības rādiusā katrā ziņā vienmēr būs vismaz viena persona, kas cītīgi sitīs plaukstas precīzā neritmā  :D  tas ir kaitinoši, līdz sāk kļūt smieklīgi  :)

Bet, kas attiecas uz pašu koncertu — tas bija patiešām ļoti, ļoti jauks. Likās, ka pirmajās dziesmās Grāveram mazliet kaut kā šķībi skan, varbūt no aizkustinājuma, kas to lai zina, bet vēlāk viss jau bija vislabākajā kārtībā. Un publikas atdeve priecēja — brīžiem līdzi dziedāšana kļuva teju vai skaļāka par grupas balsīm. Vienvārdsakot — skaisti.

Bilde

Pēdējais?

Šūpoles. Vasara. Es varētu dzīvot šūpolēs, ārkārtīgi patīk tā sajūta...

Ups... nedrīkst tā teikt, nu es zinu. "Dzīve šūpolēs"... Vai var būt vēl kaut kas briesmīgāks? Cik ilgi gan to var izturēt? Smiekli caur asarām, un prieks nekad nav tīrs, bet vienmēr pelēkas bezcerības caurausts. Jā, un tas ir mīts, asaras nešķīsta, nepalīdz.

Kāpēc?...
Cik gan vienkārši būtu neko nejust, nebūt, nevienu neapgrūtināt, nedomāt, neplānot, necerēt, nedarīt, nedomāt, negaidīt, nemeklēt, necensties, nemīlēt, nejust, nejust, nejust NEKO.

Но даже камни куда-то катятся
А я живее, и в эту пятницу
Собираюсь оторваться от земли...

Vairs nebūs ilgi, man šķiet.

Героиня.

Zemfira