Par neredzamo varonību

Es šodien:

Izkrāmēju tīros traukus no trauku mašīnas

Uztaisīju brokastis

Iegāju dušā 

Nodezinficēju apavus un kastes

Noņēmu tīro veļu, ienesu iekšā un noliku vietās

Saliku mazgāties nākamo veļas kravu

Piekrāmēju un saliku mazgāties vēl vienu pilnu traukmašīnu

Pabeidzu apgriezt un mēslot zemenes

Samēsloju hortenzijas

Izbēru kompostā vakardienas nezāles

Nogriezu bojāto kabaču zaru

Izravēju nezāles kaķumētru dobē pie vīnogām 

Samaksāju rēķinus

Nosūtīju rēķinus īrniekam

Izkrāmēju tīros traukus - vēlreiz

Sāku likt nākamos netīros traukus

Izkāru veļu žāvēties

Novācu garšaugus un sīpolus zupai

Nomizoju visus kartupeļus un sarīvēju visu sieru (mini meal prep)

Uzvārīju zupu

Paēdu vakariņas

Salaboju ieplēsto krūšturi

Novācu otro kravu veļas un noliku vietās

Nolēju gatavo kombuču, noliku ledusskapī

FŪH! 

Un tas viss - ar mazuli kreisajā āķī, ar vienu brīvu roku. Nu labi, daļa no darbiņiem kamēr viņa guļ ārā ratos vai sēž man blakus kaut kur uz grīdas.

Šī bija ļoti produktīva diena. Parasti tā nav. Parasti man šitāds saraksts aizņemtu varbūt nedēļu. Tāpēc arī šis ieraksts - lai atgādinātu sev, cik daudz es varu izdarīt, kad varu, kad ir enerģija, kad nav viss par smagu. Un vēl arī tāpēc, ka šie (kā jau būtībā visi, ko ikdienā parasti dara sievietes) darbi ir tādi bezgalīgi. Nekad nebeidzas, un kad padarīti, nav arī diži pamanāmi. Bet ak tu dieniņās, cik neproporcionāli daudz spēka vajag, lai viņus izdarītu. Diendienā. Forever and ever.

Par cietpaurības vīrusu

Pirms pāris dienām uzgāju šo joku, un pašlaik tas ir mans mīļākais joks.

Doma līdzīga kā Einšteina citātā par to, ka "bezgalīgas ir tikai divas lietas - visums un cilvēku stulbums. Un es neesmu līdz galam pārliecināts par pirmo no tām".

Es savā ziņā esmu pateicīga tam, kas notiek pasaulē kopš pagājušā gada pavasara. Kaut kam tādam bija jāatgadās, lai cilvēki parādītu, kas viņiem patiesībā darās galvā. Vai domā paši, analizē, izvērtē, kādus informācijas avotus izvēlēties par sev autoritatīviem un kurus viedokļus translēt tālāk, vai vienkārši tic visam, kas rakstīts feisbukā un jūtūbā. Un jo skaļāki, dzeltenāki, šokējošāki virsraksti, jo labprātāk tic un jo aizrautīgāk šo šlaku izplata tālāk. 

Ok, es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem "pie visa vienmēr vainīga valdība", "visapkārt vieni idioti", saprotu, ka cilvēkiem ir raksturīgi jebkurā situācijā, tā teikt, spriest pēc sevis, tāpēc naids, kas ir pašos, tiek projecēts uz apkārtējo pasauli. Bet patiešām negaidīju, ka viņu, izrādās, ir tik daudz. Un diemžēl tik daudz - arī starp man, kā likās, tuviem cilvēkiem. 

Un mani ārkārtīgi izbrīna tas, ka it kā no vienas puses visi, arī vīrusa noliedzēji, zina, cik advancēta mūsdienās ir zinātne, kādas prātam neaptveramas, tehnoloģiski sarežģītas operācijas, manipulācijas, izmeklējumus mūsdienās ir iespējams veikt - šo visu zināt un tajā pašā laikā pilnīgi nopietni (!) likt pie sapotētas rokas klāt magnētu, lai pārbaudītu, vai tur ir čips 😂 

Nezinu, varbūt es esmu tāda jocīga, bet man tas šķiet paradoksāli. Ārkārtīgi smieklīgi un ārkārtīgi skumji vienlaicīgi. 

Skumji, jo tas pierāda, ka tik daudzi, daudzi cilvēki, uzmanību, IZVĒLAS dzīvot bailēs, neuzticībā, trauksmē. Izvēlas nevis saskatīt visā, kas notiek, jēgu un nozīmi, bet gaidīt no visa, kas notiek un visiem, kas apkārt, briesmas un draudus.

Nu un, protams, smieklīgi arī. Jūs, kas šērojat feisītī viltus ziņas par Bilu Geitsu, čipiem, 5G (ķirzakcilvēkiem, pasaules kārtību, masu kastrāciju, nezinu, kas tur jums pašlaik topā) - acīmredzot paši to neapzināties, bet reāli vicināt sev virs galvas sarkanu karogu, uz kura lieliem burtiem rakstīts "ES ESMU JAMPAPIŅŠ". 

Nu, tiešām. 

Padomājiet par to.

Bilde

Par informāciju un dezinformāciju

"Mēs dzīvojam informācijas laikmetā" - absolūti visi ir dzirdējuši šo frāzi. No vienas puses, jā - informācijas ir šausmīgi daudz. No otras puses, jo viņas ir vairāk, jo - paradoksāli, es zinu - grūtāk ir, viņā balstoties, pieņemt lēmumu, tāpēc ka viedokļu ir abnormāli daudz, un pa kādam patiesības graudam bieži atrodas diametrāli pretējos. 

Iepriekš jau rakstīju, ka pārsvarā ar bērnu saistītās dienišķās neskaidrības cenšos risināt internetā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka - nav autoritātes, kam uzticos un varētu ņemt par paraugu. Tagad, kad meitai ir jau bez 5 minūtēm pusgads, varu droši teikt - arī šis pēdējais informatīvais bastions ir kritis. Varu ieteikt topošajiem vecākiem nemaz netērēt enerģiju, meklējot internetā, piemēram, "kā palīdzēt bērnam aizmigt" vai "dot vai nedot knupi" un simt septiņdesmit deviņas citas lietas, kuras vajadzēs uzzināt, bet pajautāt nebūs kam. Jūs izlasīsiet kaudžu kaudzes (sākotnēji no viena avota nākuša un tad n reizes pārrakstīta mazliet citiem vārdiem) teksta, un beigās vienmēr, garantēju, absolūti vienmēr, nonāksiet pie 2 secinājumiem: 1) все дети индивидуальны; 2) перетерпите. Tāpēc netērējiet laiku, vienkārši ticiet savam čujam. Vienmēr. Pat ja internetā rakstīts, ka ir Kategoriski Aizliegts, piemēram, ļaut bērnam aizmigt pie krūts. Vai barot ar karoti, apsēdinātu sev klēpī. Nu un tā tālāk, you name it.

Tāds mazliet garš ievads sanāca, gribēju uzrakstīt - tā kā visi bērni ir individuāli - pati sev par to, kas jāņem vērā, dodoties ar savu bērnu braucienā ar mašīnu. Bet, godīgi sakot, izkrita no prāta :D viss, atskaitot to, ka labāk doties ceļā, kad viņa ir tikko pamodusies, vēlams arī kaut kad nesen paēdusi. Bija mums reiz tāds brīnišķīgs laiks, kad meita mašīnā gulēja. Tagad puslīdz mierīgi sēž krēslā maksimums, 15 minūtes. Un varbūt manā vietā runā, kā tur parasti saka, prolaktīns, bet, kad arī grabuļi un multenes vairs nespēj noturēt viņu tajā nolādētajā sēdeklītī, es labāk - kādas šausmas!!! - paņemu viņu klēpī braucošā mašīnā nekā ļauju iet bojā savām un sevišķi vīra pēdējām nervu šūnām. Jā, es zinu, ka "tā taču nedrīkst!". Bet, ja mūs kādreiz apturēs vīri formastērpos un teiks, ka "tā taču nedrīkst!", es laipni uzaicināšu viņus iekāpt mašīnā un nobraukt kaut kilometru ar blakus raudošu bērnu. I fucking dare you.

Par to, kas rakstīts sīkajā drukā

Šis nav mammas blogs par to, kā ir būt par mammu un par visādām mammu lietām priekš citām mammām. Šī ir vieta, kur šad tad pierakstu savas domas par viskautko, un, tā kā pati pirms kāda laika pirmo reizi kļuvu par mammu, tad - kāds pārsteigums - daudz rakstu par to šeit. Kad viņa paaugsies un dzīve nostāsies +- atpakaļ (jā, jā, es zinu, ka tā, kā bija pirms tam, nebūs vairs nekad) iepriekšējās sliedēs, es labošos.

Es uztraucos, jo mans bērns diennaktī noguļ ne vairāk kā 14 stundas un katru rītu mostas ap pieciem, citreiz četriem. Citreiz trijiem.
Es uztraucos, jo mans bērns parasti neēd ilgāk par 5 minūtēm.
Es uztraucos, jo mans bērns katru mēnesi pieņemas svarā mazāk par 500 gramiem.
Es uztraucos, jo mans bērns katru reizi raud, kad lieku viņu gulēt, un mostas pēc 40 minūtēm.
Es uztraucos, kad mans bērns raud, un es nesaprotu, kāpēc.

Es baidos, ka esmu slikta mamma.

Rakstīts, ka bērniem viņas vecumā jāguļ 15 stundas (ja tavs guļ mazāk, viņš saņem par maz miega - tu esi slikta mamma). Rakstīts, ka jāguļ līdz septiņiem (ja tavs ceļas agrāk, viņš ātri pārgurst - tu esi slikta mamma). Rakstīts, ka jāēd vismaz 15 minūtes (ja tavs ēd īsāku laiku, viņš netiek līdz treknajam pienam - tu esi slikta mamma). Rakstīts, ka 500 grami mēnesī ir absolūti zemākais pieļaujamais svara pieaugums (ja tavs pieņemas mazāk, tu nejēdz viņu barot - esi slikta mamma, dod ātrāk maisījumu!!!). Rakstīts, ka bērnam jāprot aizmigt patstāvīgi un dienas miedziņus gulēt pa 1.5 - 2.5 stundām (ja tavs raud un drīz pamostas, tu neproti palīdzēt viņam atslābināties - esi slikta mamma). Rakstīts, ka mammai jāatšķir visas balsis, kādās raud viņas bērns, un jāzina, ko nozīmē katra no tām (ja tu neatšķir, tātad tev pie kājas tava bērna vajadzības - tu esi slikta mamma).

Ja ir brīži, kad tevi kaitina tas, ka jau 40 minūtes nespēj nolikt viņu gulēt, kaut gan viņa ir acīmredzami nogurusi. Vai arī tas, ka viņa neņem krūti, kaut arī acīmredzami grib ēst. Vai tas, ka tev jau atkal jāceļas ar pirmo gaismu.

Tu. Esi. Slikta. Mamma.

Labas mammas nekad nejūtas bezspēcīgas, nekad nav nogurušas, viņu bērni vienmēr ir labi paēduši un guļ pēc pulksteņa. Labām mammām bērni nekad neraud, jo viņas māk nolasīt, kas bērniem vajadzīgs, vēl pirms viņi paši to ir sapratuši. Labas mammas nekad neraud.

Kas, kas? Prieks par to, ka esmu mamma? Nē nē, tas domāts tikai labajām mammām. Tādām kā es domāti tikai uztraukumi par to, ka nav tā, kā rakstīts.

VI daļa. Par nelūgtiem padomiem

Raksts par dzemdību namu tomēr nebūs pēdējais sērijā - mazliet sacepos par vēl vienu tēmu, ar kuru saskaras, nebaidos teikt, visas mammas, sevišķi ar pirmajiem bērniņiem. Diezgan kaitinoši, ņemot vērā, ka visi šie padomdevēji nav interesējušies, nav lasījuši - un uzskata, ka viņiem ir taisnība tikai tāpēc ka "visi tā dara" vai "jūs taču kaut kā uzaugāt".

"Dod bērnam ūdentiņu, viņš taču grib padzerties!"
"Dod tējiņu, lai nesāp vēderiņš!"
"Kā, nedodat knupīti?!!!"
"Neēd neko asu/krāsainu/ķiplokus/zemenes/riekstus - bērnam negaršos piens/sāpēs vēders/būs alerģija!"
"Nepieradini pie rokām, izlutināsi! Uz tualeti pat nevarēsi aiziet!"
Un pats idiotiskākais, ko man reāli ieteica pašas tētis:
"Neej klāt, atstāj, lai izbļaujas! Lai vingrina plaušas!"

Pilnīgi nezinu, kā lai vārdos izsaka to triple facepalm sajūtu, kas mani pārņem, kad dzirdu tamlīdzīgus "padomus". Pirmkārt, ir Pasaules veselības organizācija, ir pētījumi (arī loģisko domāšanu neviens nav atcēlis), kas ir pretrunā šiem padomiem. Otrkārt, mūsdienās ir tāda brīnišķīga lieta kā internets, kas ļauj šos pētījumus un citus informācijas avotus palasīt un paanalizēt.

NĒ, zīdainim, kurš ēd tikai krūti un neko citu, nevajag dot ūdeni, viņš visu vajadzīgo šķidrumu uzņem ar pienu.
NĒ, nekādas tējas, preparāti (atzīstos, pašos trakākajos pāris vakaros espumizāns meitai tika iedots - protams, ka nepalīdzēja. Pāris nedēļas puncis mācījās strādāt, līdz iemācījās bez jebkādas iejaukšanās), vai pasargdies, trubiņas ne vien nepalīdz pret gāzēm, bet var pat kaitēt.
NĒ, nedodam knupīti. Nemaz nesākšu uzskaitīt iemeslus, kāpēc.
NĒ, tas, ko mamma ēd, tiešā veidā neietekmē to, vai bērnam pūtīsies vēders vai būs alerģijas. Un normāls mammas piens, kurš izstrādājas ideāli piemērots tieši šim vienam, konkrētam bērnam, vienkārši fiziski nevar viņam negaršot. Daba nav muļķe :)
NĒ, zīdaini nav iespējams "izlutināt", viņam nav pietiekami attīstījušās smadzenes, lai viņš mācētu ar vecākiem "manipulēt". Līdz brīdim, kad bērniņš sāk velties, pēc tam rāpot un lielāko dienas daļu pavadīt uz grīdas, viņa vieta ir mammai uz rokām, un mammai savukārt galvenais darbiņš šajos pirmajos mēnešos ir dot savam bērnam tik daudz uzmanības, cik vien viņam ir vajadzīgs. Punkts.

Kas attiecas uz pēdējo, tas ir ne vien aplams padoms, tā jau būtībā ir emocionālā vardarbība. NĒ, viņš kliedzot "netrenē plaušas", patiesībā tieši otrādi - ilgstoša kliegšana var izraisīt nopietnas problēmas ar plaušu alveolām. Bet tā vēl būtu mazākā bēda. Mazulis piedzimst pilnīgi neaizsargāts un ļoti ilgu laiku ir absolūti atkarīgs no pieaugušajiem. Vienīgais veids, kā viņš var pastāstīt par savu diskomfortu, ir raudāt. Ja bērniņš raud - tātad viņam ir slikti, un vecāku uzdevums ir pēc iespējas ātrāk novērst bēdas cēloni, palīdzēt savam mazulītim.

Bērni NEKAD neraud bez iemesla. Jā, pieaugušais var nesaprast, priekš kam tik šausmīgi raudāt, piemēram, kad gribas ēst - "nu tūlīt tak pabarošu, pagaidi pāris minūtes!" Bet bērns taču nav spējīgs to saprast, viņam vienkārši nepastāv jēdziens "minūte"! Mums, pieaugušajiem, izsalkums nav nekas īpašs - var pagaidīt. Zīdainim tā ir viena no šaušalīgākajām sajūtām pasaulē, viņa smadzenes darbojas tā - "gribas ēst - kliedz, cik vien ir spēka! Lai tevi kāds sadzird un izglābj, pretējā gadījumā nomirsi!!!" Zīdainis nezina, ka mamma tepat vien ir, virtuvē mazgā traukus, - mammas nav blakus, mammas NAV!!! Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Jūs arī kliegtu, cik vien skaļi varētu.

Kas attiecas uz mazulīša atstāšanu "izkliegties"... Vecāki, sevišķi mamma, bērnam pirmajos dzīves mēnešos ir viss. Adekvātas mammas uzdevums ir bērnu pakāpeniski iepazīstināt ar pasauli, parādīt, cik te ir forši, cik viņš šeit ir gaidīts, vajadzīgs un iederīgs. Ko reāli panāk tie, kas ignorē, ka viņu bērns raud? Viņi parāda to, ka uz mammu (tātad uz pasauli) nevar paļauties, nav jēgas viņu saukt, kad ir slikti - nepalīdzēs. Bērns saprot - šī jaunā pasaule, kurā tagad esmu nonācis, ir nedraudzīga, slikta, es te nevienam neesmu vajadzīgs. Sākumā viņš kliedz ilgi un izmisīgi, nākamajā reizē jau īsāku laiku, pēc tam vēl mazāk, līdz bezcerībā padodas. Mamma domā - jē, sanāca "pāraudzināt"! Bet patiesībā... jūs jau sapratāt.

Es piekrītu, ka neirozē, depresijā, agresijā, antisociālā uzvedībā nevar vainot tikai šādas rupjas vecāku kļūdas pirmajās cilvēka dzīves nedēļās. Bet kaut kādas sekas tās bez šaubām atstāj, un neviens nevar pateikt, kā tās ietekmēs bērna dzīvi nākotnē.

Ļoti kaitina, kad šos aplamos padomus mēģina attaisnot: "ar jums taču tā darījām un nekas, izaugāt"... ehhh. Jā, izaugām, kas mums atlika. Bet cik daudz visapkārt ir depresīvu, nelaimīgu, egoistisku, infantilu, agresīvu, nepārliecinātu, dzīvē vīlušos cilvēku, kurus bērnībā vienkārši par maz mīlēja visnozīmīgākie cilvēki pasaulē - vecāki. Vecāki, kuriem vienmēr bija kaut kas cits, svarīgāks. Un, nē, man nav grūti viņu nēsāt rokās, kad kaut kas pa māju jāpadara. Nekas nav un nebūs par grūtu, lai mana meita augtu laimīgāka, nekā izaugu es.

V daļa. Par fizioloģiju vs protokolu

Brīdi šaubījos, vai arī par šo tēmu vajag rakstīt. Izlēmu to tomēr darīt, kaut gan, iespējams, bezjēdzīgi, jo, pirmkārt, tā vai tā neeksistē tāda alternatīva dzemdēšanai slimnīcas apstākļos, kas būtu pieejama ikvienai Latvijas sievietei. Otrkārt, negribas sabiedēt tās, kuras vēl nav saskārušās ar to, par ko šis raksts. Nebaidies, varbūt tev paveiksies ar personālu - zināmā mērā arī man paveicās. Var būt daudz, daudz trakāk.

Dzemdējām Rīgas Dzemdību namā. Tieši tur - tāpēc ka domājām - ja nu kas, viņiem jābūt lielākajai pieredzei ar problēmgadījumiem, kā nekā diendienā tur dzimst desmitiem mazuļu. Vēl arī tāpēc, ka no tām slimnīcām, (kurās pieņem dzemdības) UN (kuras ir nosacīti tuvu mājām), ir puslīdz garantēti pieejamas ģimenes palātas.

Sīkumos centīšos neizplūst, tāpat jau iznāks garš raksts. Ieradāmies ap vieniem dienā - regulāras kontrakcijas man bija jau 12 stundas. Atvēruma pārbaude lika mazliet sabēdāties - tikai 3-4 cm, tātad viss vēl tikai sākas (pēc sajūtām likās, ka dzemdēšu pēc max 3 stundām). Līdz apmēram četriem turpinājās kontrakcijas. Tad palātā ienāca vecmāte (gribas domāt, ka tā bija tikai sakritība, ka tajā brīdī vīrs bija izgājis) un tādā "brīvprātīgi-piespiedu kārtā" manierē piedāvāja pārdurt augļa apvalku, jo dzemdes kakls veroties vaļā pārāk lēni (tajā brīdī bija 4-5 cm). Mazuļa sirds toņi bija normāli, reāla medicīniska iemesla šai manipulācijai nebija absolūti nekāda. Nekādas iejaukšanās manā dzemdību scenārijā neiederējās, tā (cik nu spēdama pieklājīgi) viņai arī pateicu. Vecmāte tūlīt piesauca slimnīcas protokolu, saskaņā ar kuru dzemdes kaklam stundas laikā jāveras par puscentimetru. Ja nē - aiziet, stimulācija. Ja es gribot no tā atteikties, man esot jāparaksta kaut kāds tur attiecīgs papīrs, kuru, kā man lika saprast, neviens priekš manis gatavot netaisās. Vienkārši duram. Biju šokā, bet, cik nu caur sāpēm varēju, savācu kopā visus savus diplomātes dotumus un izlūdzos, lai vēl stundu ļauj man dzemdēt dabiski. Jāatzīst, es tiešām līdz tam sevi mazliet saudzēju un vairāk laika pavadīju pusguļus - vajadzēja vairāk staigāt, lai gravitācija palīdz visam notikt ātrāk. Man negribīgi atļāva, piekodinot, ka, ja pēc stundas progresa nebūs, durs pušu.

Liriska atkāpe. Galvenais hormons, kas nosaka dzemdību gaitu, ir oksitocīns. Lai dzemdības ritētu raiti un bez aizķeršanās, sievietei jāspēj atslābināties, jāatrodas mierīgā gaisotnē. Oksitocīns ir, tā teikt, kautrīgs hormons - tas spēj darboties tikai tad, kad nekas netraucē. Mazākais stress (jeb adrenalīns) "nosit" oksitocīna līmeni, un dzemdību process tiek bremzēts vai pat var apstāties pavisam. Iedomājies - no komforta, kas bija savās mājās, tu vispirms nonāc slimnīcas apstākļos, kas jau ir gana satraucoši. Un pēc tam - tev draud būtībā pret tavu gribu iejaukties tavās dzemdībās. Super!

Tas, ko es tobrīd zināju par augļa apvalka pārduršanu - pēc tam kontrakcijas ir n reizes sāpīgākas, jo, tā vietā lai ļautu organismam pierast, tiek it kā pārlekts pāri vairākām sāpju attīstības stadijām. Uz to man atbildēja - nu, jā, sievietes dzemdē sāpēs, tā nu tas ir. Ēm, hallo, es zinu - tikai nesaprotu, kāpēc man kaut kāda tur protokola dēļ pakļaut sevi lielākām sāpēm, nekā tas dabā iekārtots?... Nemaz nerunājot par vēl svarīgāku risku - augļa apvalks pasargā bērniņu no infekcijām. Un apvalka pārduršana negarantē dzemdību paātrināšanos. Tas nozīmē, ka bērns nenoteiktu laiku būtu nevajadzīgi pakļauts briesmām.

Pēc vairāk vai mazāk vertikāli (staigājot, rāpojot, karājoties) pavadītas stundas ienāca vecmāte pārbaudīt atvērumu. Šoreiz gan tā nebija nekāda sakritība, ka pārbaudes laikā man "nogāja ūdeņi" - jutu, kā viņa palīdz apvalkam pārplīst. Tobrīd bija vienalga, vienīgā doma bija - viss, beidzot viņa vairs nejauksies un ļaus man turpināt dzemdēt. Pāris stundas vēlāk piedzima mana meita. Jau atkal - negribu biedēt tās, kuras vēl nav dzemdējušas, bet - tās. Tik. Bija. Pāris. Stundas. Būtībā viena ilga, nepārejoša kontrakcija. Bez atelpas. Esmu gandrīz droša, ka tam tā nevajadzēja būt.

Uz dzemdībām nācu pilnībā sagatavojusies, zināju, kas notiks ar manu ķermeni, ko gaidīt. Biju pārliecināta, ka viss būs labi. Bija tikai viena lieta, no kā baidījos - plīsumi. Un man viņi bija. Atkal - varēja būt trakāk, bet tāpat ārkārtīgi nepatīkami. Brīdī, kad sāka dzimt galva, vecmāte "palīdzēja", pastiepjot mani.

Tās bija lielākās sāpes, kādas es jebkad esmu piedzīvojusi. Goda vārds. Tajā brīdī es nekliedzu, es gaudoju kā dzīvnieks. Bērnu dzemdēt nav sāpīgi, sāpīgi ir tad, kad svešas rokas tevi burtiski plēš pušu. Atkārtošos - bērna sirds toņi visu laiku bija normāli, nebija nekādas vajadzības steidzināt procesu. Es varēju dzemdēt pati, bez traumām, ja vien man būtu ļāvuši to darīt.

Protams, var teikt, "galvenais, ka man tagad ir rokās dzīvs, vesels bērniņš", un, jā, tas tiešām ir galvenais. Un, kaut arī es uzskatu, ka dzemdībām jābūt maksimāli dabiskām, piekrītu, ka iejaukšanās var būt nepieciešama. BET! Tikai tad, kad tā tiešām IR nepieciešama, ja citādi draud briesmas mammai vai mazulim. Tikai! Nevis tāpēc, lai sieviete dzemdētu pēc iespējas ātrāk, saskaņā ar slimnīcas protokolu. Tieši tāds iespaids radās manās dzemdībās. Varētu domāt, ka pie palātas durvīm stāvēja rindā vēl bars ar dzemdētājām, un man vajadzēja pasteigties, lai atbrīvotu vietu. Nu nē taču. Varbūt vecmātēm maksā prēmijas atkarībā no maiņas laikā dzimušo bērnu skaita?...

Tāds mazliet skumjš raksts sanāca par tik brīnišķīgu notikumu. Manas dzemdības iznāca atšķirīgas no tā, kā biju gaidījusi. Par to, kā mums dzemdību namā gāja nākamās 3 dienas, varētu uzrakstīt vēl veselu rakstu, bet droši vien nevajag. Gana jau esmu sabiedējusi :D Varu teikt tā - ļoti ceru, ka nākamos bērniņus man būs iespēja laist pasaulē cilvēcīgākos apstākļos.

Bilde