VI daļa. Par nelūgtiem padomiem

Raksts par dzemdību namu tomēr nebūs pēdējais sērijā - mazliet sacepos par vēl vienu tēmu, ar kuru saskaras, nebaidos teikt, visas mammas, sevišķi ar pirmajiem bērniņiem. Diezgan kaitinoši, ņemot vērā, ka visi šie padomdevēji nav interesējušies, nav lasījuši - un uzskata, ka viņiem ir taisnība tikai tāpēc ka "visi tā dara" vai "jūs taču kaut kā uzaugāt".

"Dod bērnam ūdentiņu, viņš taču grib padzerties!"
"Dod tējiņu, lai nesāp vēderiņš!"
"Kā, nedodat knupīti?!!!"
"Neēd neko asu/krāsainu/ķiplokus/zemenes/riekstus - bērnam negaršos piens/sāpēs vēders/būs alerģija!"
"Nepieradini pie rokām, izlutināsi! Uz tualeti pat nevarēsi aiziet!"
Un pats idiotiskākais, ko man reāli ieteica pašas tētis:
"Neej klāt, atstāj, lai izbļaujas! Lai vingrina plaušas!"

Pilnīgi nezinu, kā lai vārdos izsaka to triple facepalm sajūtu, kas mani pārņem, kad dzirdu tamlīdzīgus "padomus". Pirmkārt, ir Pasaules veselības organizācija, ir pētījumi (arī loģisko domāšanu neviens nav atcēlis), kas ir pretrunā šiem padomiem. Otrkārt, mūsdienās ir tāda brīnišķīga lieta kā internets, kas ļauj šos pētījumus un citus informācijas avotus palasīt un paanalizēt.

NĒ, zīdainim, kurš ēd tikai krūti un neko citu, nevajag dot ūdeni, viņš visu vajadzīgo šķidrumu uzņem ar pienu.
NĒ, nekādas tējas, preparāti (atzīstos, pašos trakākajos pāris vakaros espumizāns meitai tika iedots - protams, ka nepalīdzēja. Pāris nedēļas puncis mācījās strādāt, līdz iemācījās bez jebkādas iejaukšanās), vai pasargdies, trubiņas ne vien nepalīdz pret gāzēm, bet var pat kaitēt.
NĒ, nedodam knupīti. Nemaz nesākšu uzskaitīt iemeslus, kāpēc.
NĒ, tas, ko mamma ēd, tiešā veidā neietekmē to, vai bērnam pūtīsies vēders vai būs alerģijas. Un normāls mammas piens, kurš izstrādājas ideāli piemērots tieši šim vienam, konkrētam bērnam, vienkārši fiziski nevar viņam negaršot. Daba nav muļķe :)
NĒ, zīdaini nav iespējams "izlutināt", viņam nav pietiekami attīstījušās smadzenes, lai viņš mācētu ar vecākiem "manipulēt". Līdz brīdim, kad bērniņš sāk velties, pēc tam rāpot un lielāko dienas daļu pavadīt uz grīdas, viņa vieta ir mammai uz rokām, un mammai savukārt galvenais darbiņš šajos pirmajos mēnešos ir dot savam bērnam tik daudz uzmanības, cik vien viņam ir vajadzīgs. Punkts.

Kas attiecas uz pēdējo, tas ir ne vien aplams padoms, tā jau būtībā ir emocionālā vardarbība. NĒ, viņš kliedzot "netrenē plaušas", patiesībā tieši otrādi - ilgstoša kliegšana var izraisīt nopietnas problēmas ar plaušu alveolām. Bet tā vēl būtu mazākā bēda. Mazulis piedzimst pilnīgi neaizsargāts un ļoti ilgu laiku ir absolūti atkarīgs no pieaugušajiem. Vienīgais veids, kā viņš var pastāstīt par savu diskomfortu, ir raudāt. Ja bērniņš raud - tātad viņam ir slikti, un vecāku uzdevums ir pēc iespējas ātrāk novērst bēdas cēloni, palīdzēt savam mazulītim.

Bērni NEKAD neraud bez iemesla. Jā, pieaugušais var nesaprast, priekš kam tik šausmīgi raudāt, piemēram, kad gribas ēst - "nu tūlīt tak pabarošu, pagaidi pāris minūtes!" Bet bērns taču nav spējīgs to saprast, viņam vienkārši nepastāv jēdziens "minūte"! Mums, pieaugušajiem, izsalkums nav nekas īpašs - var pagaidīt. Zīdainim tā ir viena no šaušalīgākajām sajūtām pasaulē, viņa smadzenes darbojas tā - "gribas ēst - kliedz, cik vien ir spēka! Lai tevi kāds sadzird un izglābj, pretējā gadījumā nomirsi!!!" Zīdainis nezina, ka mamma tepat vien ir, virtuvē mazgā traukus, - mammas nav blakus, mammas NAV!!! Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Jūs arī kliegtu, cik vien skaļi varētu.

Kas attiecas uz mazulīša atstāšanu "izkliegties"... Vecāki, sevišķi mamma, bērnam pirmajos dzīves mēnešos ir viss. Adekvātas mammas uzdevums ir bērnu pakāpeniski iepazīstināt ar pasauli, parādīt, cik te ir forši, cik viņš šeit ir gaidīts, vajadzīgs un iederīgs. Ko reāli panāk tie, kas ignorē, ka viņu bērns raud? Viņi parāda to, ka uz mammu (tātad uz pasauli) nevar paļauties, nav jēgas viņu saukt, kad ir slikti - nepalīdzēs. Bērns saprot - šī jaunā pasaule, kurā tagad esmu nonācis, ir nedraudzīga, slikta, es te nevienam neesmu vajadzīgs. Sākumā viņš kliedz ilgi un izmisīgi, nākamajā reizē jau īsāku laiku, pēc tam vēl mazāk, līdz bezcerībā padodas. Mamma domā - jē, sanāca "pāraudzināt"! Bet patiesībā... jūs jau sapratāt.

Es piekrītu, ka neirozē, depresijā, agresijā, antisociālā uzvedībā nevar vainot tikai šādas rupjas vecāku kļūdas pirmajās cilvēka dzīves nedēļās. Bet kaut kādas sekas tās bez šaubām atstāj, un neviens nevar pateikt, kā tās ietekmēs bērna dzīvi nākotnē.

Ļoti kaitina, kad šos aplamos padomus mēģina attaisnot: "ar jums taču tā darījām un nekas, izaugāt"... ehhh. Jā, izaugām, kas mums atlika. Bet cik daudz visapkārt ir depresīvu, nelaimīgu, egoistisku, infantilu, agresīvu, nepārliecinātu, dzīvē vīlušos cilvēku, kurus bērnībā vienkārši par maz mīlēja visnozīmīgākie cilvēki pasaulē - vecāki. Vecāki, kuriem vienmēr bija kaut kas cits, svarīgāks. Un, nē, man nav grūti viņu nēsāt rokās, kad kaut kas pa māju jāpadara. Nekas nav un nebūs par grūtu, lai mana meita augtu laimīgāka, nekā izaugu es.

V daļa. Par fizioloģiju vs protokolu

Brīdi šaubījos, vai arī par šo tēmu vajag rakstīt. Izlēmu to tomēr darīt, kaut gan, iespējams, bezjēdzīgi, jo, pirmkārt, tā vai tā neeksistē tāda alternatīva dzemdēšanai slimnīcas apstākļos, kas būtu pieejama ikvienai Latvijas sievietei. Otrkārt, negribas sabiedēt tās, kuras vēl nav saskārušās ar to, par ko šis raksts. Nebaidies, varbūt tev paveiksies ar personālu - zināmā mērā arī man paveicās. Var būt daudz, daudz trakāk.

Dzemdējām Rīgas Dzemdību namā. Tieši tur - tāpēc ka domājām - ja nu kas, viņiem jābūt lielākajai pieredzei ar problēmgadījumiem, kā nekā diendienā tur dzimst desmitiem mazuļu. Vēl arī tāpēc, ka no tām slimnīcām, (kurās pieņem dzemdības) UN (kuras ir nosacīti tuvu mājām), ir puslīdz garantēti pieejamas ģimenes palātas.

Sīkumos centīšos neizplūst, tāpat jau iznāks garš raksts. Ieradāmies ap vieniem dienā - regulāras kontrakcijas man bija jau 12 stundas. Atvēruma pārbaude lika mazliet sabēdāties - tikai 3-4 cm, tātad viss vēl tikai sākas (pēc sajūtām likās, ka dzemdēšu pēc max 3 stundām). Līdz apmēram četriem turpinājās kontrakcijas. Tad palātā ienāca vecmāte (gribas domāt, ka tā bija tikai sakritība, ka tajā brīdī vīrs bija izgājis) un tādā "brīvprātīgi-piespiedu kārtā" manierē piedāvāja pārdurt augļa apvalku, jo dzemdes kakls veroties vaļā pārāk lēni (tajā brīdī bija 4-5 cm). Mazuļa sirds toņi bija normāli, reāla medicīniska iemesla šai manipulācijai nebija absolūti nekāda. Nekādas iejaukšanās manā dzemdību scenārijā neiederējās, tā (cik nu spēdama pieklājīgi) viņai arī pateicu. Vecmāte tūlīt piesauca slimnīcas protokolu, saskaņā ar kuru dzemdes kaklam stundas laikā jāveras par puscentimetru. Ja nē - aiziet, stimulācija. Ja es gribot no tā atteikties, man esot jāparaksta kaut kāds tur attiecīgs papīrs, kuru, kā man lika saprast, neviens priekš manis gatavot netaisās. Vienkārši duram. Biju šokā, bet, cik nu caur sāpēm varēju, savācu kopā visus savus diplomātes dotumus un izlūdzos, lai vēl stundu ļauj man dzemdēt dabiski. Jāatzīst, es tiešām līdz tam sevi mazliet saudzēju un vairāk laika pavadīju pusguļus - vajadzēja vairāk staigāt, lai gravitācija palīdz visam notikt ātrāk. Man negribīgi atļāva, piekodinot, ka, ja pēc stundas progresa nebūs, durs pušu.

Liriska atkāpe. Galvenais hormons, kas nosaka dzemdību gaitu, ir oksitocīns. Lai dzemdības ritētu raiti un bez aizķeršanās, sievietei jāspēj atslābināties, jāatrodas mierīgā gaisotnē. Oksitocīns ir, tā teikt, kautrīgs hormons - tas spēj darboties tikai tad, kad nekas netraucē. Mazākais stress (jeb adrenalīns) "nosit" oksitocīna līmeni, un dzemdību process tiek bremzēts vai pat var apstāties pavisam. Iedomājies - no komforta, kas bija savās mājās, tu vispirms nonāc slimnīcas apstākļos, kas jau ir gana satraucoši. Un pēc tam - tev draud būtībā pret tavu gribu iejaukties tavās dzemdībās. Super!

Tas, ko es tobrīd zināju par augļa apvalka pārduršanu - pēc tam kontrakcijas ir n reizes sāpīgākas, jo, tā vietā lai ļautu organismam pierast, tiek it kā pārlekts pāri vairākām sāpju attīstības stadijām. Uz to man atbildēja - nu, jā, sievietes dzemdē sāpēs, tā nu tas ir. Ēm, hallo, es zinu - tikai nesaprotu, kāpēc man kaut kāda tur protokola dēļ pakļaut sevi lielākām sāpēm, nekā tas dabā iekārtots?... Nemaz nerunājot par vēl svarīgāku risku - augļa apvalks pasargā bērniņu no infekcijām. Un apvalka pārduršana negarantē dzemdību paātrināšanos. Tas nozīmē, ka bērns nenoteiktu laiku būtu nevajadzīgi pakļauts briesmām.

Pēc vairāk vai mazāk vertikāli (staigājot, rāpojot, karājoties) pavadītas stundas ienāca vecmāte pārbaudīt atvērumu. Šoreiz gan tā nebija nekāda sakritība, ka pārbaudes laikā man "nogāja ūdeņi" - jutu, kā viņa palīdz apvalkam pārplīst. Tobrīd bija vienalga, vienīgā doma bija - viss, beidzot viņa vairs nejauksies un ļaus man turpināt dzemdēt. Pāris stundas vēlāk piedzima mana meita. Jau atkal - negribu biedēt tās, kuras vēl nav dzemdējušas, bet - tās. Tik. Bija. Pāris. Stundas. Būtībā viena ilga, nepārejoša kontrakcija. Bez atelpas. Esmu gandrīz droša, ka tam tā nevajadzēja būt.

Uz dzemdībām nācu pilnībā sagatavojusies, zināju, kas notiks ar manu ķermeni, ko gaidīt. Biju pārliecināta, ka viss būs labi. Bija tikai viena lieta, no kā baidījos - plīsumi. Un man viņi bija. Atkal - varēja būt trakāk, bet tāpat ārkārtīgi nepatīkami. Brīdī, kad sāka dzimt galva, vecmāte "palīdzēja", pastiepjot mani.

Tās bija lielākās sāpes, kādas es jebkad esmu piedzīvojusi. Goda vārds. Tajā brīdī es nekliedzu, es gaudoju kā dzīvnieks. Bērnu dzemdēt nav sāpīgi, sāpīgi ir tad, kad svešas rokas tevi burtiski plēš pušu. Atkārtošos - bērna sirds toņi visu laiku bija normāli, nebija nekādas vajadzības steidzināt procesu. Es varēju dzemdēt pati, bez traumām, ja vien man būtu ļāvuši to darīt.

Protams, var teikt, "galvenais, ka man tagad ir rokās dzīvs, vesels bērniņš", un, jā, tas tiešām ir galvenais. Un, kaut arī es uzskatu, ka dzemdībām jābūt maksimāli dabiskām, piekrītu, ka iejaukšanās var būt nepieciešama. BET! Tikai tad, kad tā tiešām IR nepieciešama, ja citādi draud briesmas mammai vai mazulim. Tikai! Nevis tāpēc, lai sieviete dzemdētu pēc iespējas ātrāk, saskaņā ar slimnīcas protokolu. Tieši tāds iespaids radās manās dzemdībās. Varētu domāt, ka pie palātas durvīm stāvēja rindā vēl bars ar dzemdētājām, un man vajadzēja pasteigties, lai atbrīvotu vietu. Nu nē taču. Varbūt vecmātēm maksā prēmijas atkarībā no maiņas laikā dzimušo bērnu skaita?...

Tāds mazliet skumjš raksts sanāca par tik brīnišķīgu notikumu. Manas dzemdības iznāca atšķirīgas no tā, kā biju gaidījusi. Par to, kā mums dzemdību namā gāja nākamās 3 dienas, varētu uzrakstīt vēl veselu rakstu, bet droši vien nevajag. Gana jau esmu sabiedējusi :D Varu teikt tā - ļoti ceru, ka nākamos bērniņus man būs iespēja laist pasaulē cilvēcīgākos apstākļos.

Bilde

IV daļa. Par pabalstiem

Tā kā man pašai, atzīšos, nebija vienkārši pašas spēkiem, lasot oficiālās VSAA definīcijas, tikt skaidrībā par to, kādi pabalsti pienākas mammai saistībā ar bērniņa piedzimšanu, izlēmu uzrakstīt cilvēku valodā to, kā man gāja.

Disclaimer - valsts neko nemaksās tāpat vien, lai saņemtu katru no pabalstiem, uz tiem jāpiesakās.

Maternitātes pabalsts. Izmaksā 2 daļās, pirms un pēc dzemdībām, balstoties uz B slimības lapām, kuras atver/aizver ginekologs, pie kura esi uzskaitē. Standarta situācijā (gaidi 1 bērnu, stājies uzskaitē līdz 12. nedēļai) lapa būs uz 50 dienām līdz paredzētajam dzemdību datumam. Man neizprotamu iemeslu dēļ B lapai ir statuss (atvērta/slēgta) un "datums līdz" - kas nenozīmē vienu un to pašu. Uz pabalstu vari pieteikties, tiklīdz lapa ir slēgta; mana ārste noslēdza lapu uzreiz, tāpēc uz pabalstu pieteicos pirmajā no darba brīvajā dienā.

Ar nākamajiem viss diezgan skaidrs:
Bērna piedzimšanas pabalsts. Var pieteikties, kad bērniņš vismaz 8 dienas vecs. Pārējiem pabalstiem šāda noteikuma nav, bet es tāpat uz tiem pieteicos pēc šī laika :)

Vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts. Vispirms vajag sarēķināt, vai maternitātes pabalsta 2. daļa iznāk lielāka nekā šo abu pabalstu summa par 2 mēnešiem. Ja tā, tad izvēlēsies šos pabalstus saņemt pēc maternitātes pabalsta 2. daļas izmaksas. Ja nē, tad no bērna dzimšanas.

Ģimenes valsts pabalsts. Par šo var pašlaik nesatraukties, jo to sāk maksāt tikai pēc gada. Bet pieteikties, protams, var jau tagad - lai neaizmirstas.

Visjautrāk gāja ar maternitātes pabalsta 2. daļu. Nezinu, kas nokļūdījās, mana daktere vai eveselība, bet manas B lapas turpinājums uzrādījās statusā "Atvērta" kādas pāris nedēļas pēc dzemdībām, līdz ar to nevarēju pieteikties pabalsta izmaksai (aizpildot pieteikumu, ir jāieķeksē attiecīgā B lapa). Iespējams, mana superpareizā ārste gaidīja plaušu rentgena rezultātus, pirms lapu aizvērt. Tagad liekas, kas tur liels, mazliet iznāca pagaidīt, bet, darot šo visu pirmo reizi un bez pilnīgas pārliecības, ka toč pareizi saproti visu, kas ļoti juridiskā valodā sarakstīts VSAA (un dienām ilgi nevarot sazvanīt savu dakteri... :/ ), bija mazlietiņ stresaini.

Manā gadījumā vēl bija jāaizved uz darbu rakstisks iesniegums par to, lai piešķir man bērna kopšanas atvaļinājumu (sākuma datums jānorāda nākamā diena pēc B lapas "datuma līdz") - viņiem svarīgi zināt, vai būšu mājās ar bērniņu gadu vai pusotru.

Iespējams, tev vai bērniņa tētim pienākas vēl arī kāds vienreizējs pabalsts no pašvaldības, kurā esat deklarēti.

Tas arī viss :) par to, cik liels ir katrs pabalsts, nerakstu - tas ir diezgan labi saprotams no VSAA avotiem un augstākminētā kalkukatora.
Reku atradu ilustrāciju par šo pašu tēmu.

Visām veiksmi un pacietību, kārtojot attiecības ar valsti! :D