Man ļoti nepatīk staigāt pa veikaliem, tāpēc lielāko daļu savu pirkumu mēdzu veikt internetā. Pirms pāris dienām ierados izņemt pasūtījumu vienā no saimniecības preču veikaliem. Iekšā veikalā negāju, bet palūdzu ar manu pasūtījumu tikt galā informācijas centra darbiniecei. Kamēr viņa darīja savu darāmo, manu uzmanību piesaistīja kaudzīte ar "meklējam kolēģus" lapiņām, kas atradās uz letes (vai tā to sauc?...) Parasti uz šādām lapiņām raksta tikai "mēs sagaidām" un "mēs piedāvājam" tipa tekstus, bet šie bija uzrakstījuši arī stundas likmi, kas tiek solīta pēc pirmā nostrādātā mēneša.
Biju mērenā šokā.
Uz lapiņas bija rakstīts € 3.48.
Pirms nodokļu nomaksas.
Mēnesī, ja pieņem, ka darbinieks strādā pilnu slodzi, 160 stundas, tas ir € 397.52.
Cik maksā noīrēt dzīvokli Rīgā, 200, 300 eiro? Sabiedriskais transports arī droši vien izmaksā ne mazāk par 60-70, un kaut kas taču arī jāēd un jāvelk mugurā (un lupatas pie mums ir dārgākas nekā citās Eiropas valstīs)...
Es nekādā ziņā negribu izklausīties... pat nezinu, kā to nosaukt, ne ta iedomīga, ne labāka par cilvēkiem, kuri strādā par šādām "algām", bet, pieradusi katru mēnesi saņemt summu, kas rakstāma ar 4 cipariem, es reāli nespēju saprast, kā izdzīvo cilvēks, kas pelna 397 eiro mēnesī. Tu taču nevari sev atļauties pilnīgi neko! Jā, arī man ir bijuši laiki, kad strādāju praktiski bez brīvdienām, lai nopelnītu 400 latus, un tā šķita liela nauda, bet dzīvot tā visu laiku un nezināt, kā tas ir - kad ir normāla alga?... Vāks.
Nezinu, varbūt man ir "pārāk materiālistiska" nostāja vai "nauda jau dzīvē nav pati svarīgākā" - jā, nav pati svarīgākā, bet reāli IR ļoti svarīga. Skaistas lietas, kvalitatīva atpūta, kvalitatīva pārtika, sports, hobiji, rūpes par mājdzīvniekiem, ceļojumi (nemaz nerunājot par to, ka nauda ļauj dzīvot savā, nevis īrētā mājoklī, braukt ar savu mašīnu, nevis atbaidošu sabiedrisko transportu...) maksā naudu. Un, protams, arī bez tā visa var iztikt, ja ļoti vajag - iespējams, cilvēki, kas nekad to nav varējuši atļauties, iestāsta sev, ka viņiem neko no tā visa nevajag -, bet... vai tā ir pilnvērtīga dzīve? Ar uzsvaru uz "pilnvērtīga", cilvēka, nevis verga, cienīga?
Un, galu galā, pat atmetot visu iepriekšminēto un pieņemot, ka bez tā var izdzīvot - man nauda asociējas ar drošību. Es atceros tos laikus, kad nepelnīju gandrīz neko (kas zīmīgi - uzņēmums, kurā tolaik strādāju, līdzīgi kā raksta ievadā minētais, ir liels un savā nozarē viens no vadošajiem) un nemitīgo stresu. To pretīgo sajūtu, kad līdz katrai nākamajai algai katru mēnesi paliek 10 lati, kaut gan jau tā ikdienā bezmaz pārtiec tikai no kartupeļiem. Kā anekdotēs.
Protams, var jau teikt, ka tā ir katra cilvēka paša izvēle - nestudēt, neattīstīt sevi, tādējādi zaudējot iespēju strādāt augstāk kvalificētā un labāk apmaksātā darbā... Bet vienalga, arī darbs aiz letes ir darbs, arī fizisks darbs ir darbs, un jebkuram darbam vajadzētu tikt atalgotam. Un es nesaku, ka "valsts" vai "valdība" ir vainīga, nē. Es pat nezinu, kas konkrēti. Uzņēmēju alkatība un mantkārība, un necilvēcība droši vien. Jo skaidrs taču, ka priekšnieks saņem stipri vairāk par 397.52 eiro un varētu atļauties maksāt darbiniekam (kurš reāli to naudu nopelna) vairāk. Bet negrib. Un nemaksā, un darbinieki turpina vergot, jo pa lielam visi priekšnieki ir vienādi neatkarīgi no uzņēmuma vai nozares.
sestdiena, 2017. gada 21. oktobris
pirmdiena, 2017. gada 24. jūlijs
Kauns
It kā sīkums, bet nespēju pārstāt par šo domāt jau otro dienu.
Tā nu ir sanācis, ka lielākā daļa manu draugu ikdienā runā krieviski. Nekad neesmu viņiem to jautājusi, bet man pašai vienmēr ir licies, ka krievu mūžīgā bļaušana par to, ka Latvijā viņus diskriminējot, ir tikai tāda tukša bļaušana. Līdz brīdim, kad (tehniski, šajā gadījumā tā nebija gluži diskriminācija šī vārda tiešā izpratnē, bet tik un tā) izjutu to pati uz savas ādas.
Sestdien laivojām pa Gauju. Kopā bijām 8 cilvēki, no kuriem latviešu valoda ir noklusētā man vienīgajai. Kaut kur pusceļā bariņš sadalījās, un mēs, 2 laivas, 4 cilvēki, piestājām maliņā paēst pusdienas. Maliņa izrādījās vieta, kur Brasla ietek Gaujā. Pa Braslu arī notiek laivu braucieni, un viena no laivām ar skaļu un manāmi iereibušu "čau, laivotāji!" piestāja blakus mūsējām. Laivā sēdēja divi čaļi, gadus 25 veci. Tas izklausās reāli stulbi, bet — nesaņēmuši, viņuprāt, gana sirsnīgu atbildi savam sveicienam un redzēdami, ka mēs turpinām sarunāties savā starpā un vispār negrasāmies ar viņiem pļāpāt un draudzēties, abi... apvainojās. Mūsu virzienā atskanēja pāris nicīgas piezīmes, un brīdī, kad kāds no mūsējiem kaut ko krieviski pateica pietiekami skaļi, lai svešā laiva to dzirdētu, atskanēja skaļš "skaidrs". Turpmākā viņu saruna sastāvēja no tādām frāzēm kā "riebjas, ka pa mūsu zemīti staigā sveši zābaki" un "tev nav pretīgi?! nu, ir..."
Pāris minūtes vēlāk, redzot, ka turpinām viņus ignorēt, abi aizlaivoja tālāk pa Gauju.
Es pat nezinu, kāpēc tas mani tā aizskāra. Varbūt tāpēc, ka pati kādreiz domāju līdzīgi — ka visi, kas runā krieviski, Latvijā ir lieki. Šobrīd nesaprotu, no kurienes manī bija ieperinājies šāds aprobežots viedoklis. Latvijā ir lieki nevis krievvalodīgie, bet gan cilvēki, kas nemīl un neciena šo valsti, nenovērtē latviešu tradīcijas, simbolus, valodu, vēsturi un citas lietas, kas īstam latvietim ir svētas. Un, lai cik tas nebūtu skumji, savu paziņu lokā (kaut vai paskatoties uz "jokiem" un frāzēm, kuras viņi izplata feisbukā) es biežāk redzu tieši latviešus — nevis krievus! — kas atklāti nicina valsti, kurā dzīvo.
Kā jau pieminēju, politika nav galvenā tēma manās sarunās ar draugiem — kaut vai tikai tāpēc, ka es draudzējos ar cilvēkiem, nevis viņu tautību vai valodu, kādā viņi runā. Un pat ja kāds no viņiem līdz galam neatbilst manai idejai par to, kā cilvēkam ir jādzīvo Latvijā, lai viņš būtu cienīgs dzīvot Latvijā, katra domas pieder viņam pašam. Tas, ko es varu par visiem saviem krievvalodīgajiem draugiem pilnīgi droši apgalvot — viņi ir lieliski, draudzīgi, atsaucīgi, aktīvi, gudri cilvēki, kam Latvija ir mājas tāpat kā man. Un — man samērā mazsvarīga, bet, domājams, daudziem nozīmīga — piezīme: viņi visi ļoti labi runā latviski.
Man kauns par tādiem pseidopatriotiem, kurus sestdien satikām Gaujā. Nesaprotu, kāpēc noklusētajai attieksmei citam pret citu ir jābūt — naidam. Pret cilvēkiem, kurus tu satiec pirmo reizi dzīvē un nezini par viņiem NEKO — tikai to, ka viņi runā citā valodā.
Tā nu ir sanācis, ka lielākā daļa manu draugu ikdienā runā krieviski. Nekad neesmu viņiem to jautājusi, bet man pašai vienmēr ir licies, ka krievu mūžīgā bļaušana par to, ka Latvijā viņus diskriminējot, ir tikai tāda tukša bļaušana. Līdz brīdim, kad (tehniski, šajā gadījumā tā nebija gluži diskriminācija šī vārda tiešā izpratnē, bet tik un tā) izjutu to pati uz savas ādas.
Sestdien laivojām pa Gauju. Kopā bijām 8 cilvēki, no kuriem latviešu valoda ir noklusētā man vienīgajai. Kaut kur pusceļā bariņš sadalījās, un mēs, 2 laivas, 4 cilvēki, piestājām maliņā paēst pusdienas. Maliņa izrādījās vieta, kur Brasla ietek Gaujā. Pa Braslu arī notiek laivu braucieni, un viena no laivām ar skaļu un manāmi iereibušu "čau, laivotāji!" piestāja blakus mūsējām. Laivā sēdēja divi čaļi, gadus 25 veci. Tas izklausās reāli stulbi, bet — nesaņēmuši, viņuprāt, gana sirsnīgu atbildi savam sveicienam un redzēdami, ka mēs turpinām sarunāties savā starpā un vispār negrasāmies ar viņiem pļāpāt un draudzēties, abi... apvainojās. Mūsu virzienā atskanēja pāris nicīgas piezīmes, un brīdī, kad kāds no mūsējiem kaut ko krieviski pateica pietiekami skaļi, lai svešā laiva to dzirdētu, atskanēja skaļš "skaidrs". Turpmākā viņu saruna sastāvēja no tādām frāzēm kā "riebjas, ka pa mūsu zemīti staigā sveši zābaki" un "tev nav pretīgi?! nu, ir..."
Pāris minūtes vēlāk, redzot, ka turpinām viņus ignorēt, abi aizlaivoja tālāk pa Gauju.
Es pat nezinu, kāpēc tas mani tā aizskāra. Varbūt tāpēc, ka pati kādreiz domāju līdzīgi — ka visi, kas runā krieviski, Latvijā ir lieki. Šobrīd nesaprotu, no kurienes manī bija ieperinājies šāds aprobežots viedoklis. Latvijā ir lieki nevis krievvalodīgie, bet gan cilvēki, kas nemīl un neciena šo valsti, nenovērtē latviešu tradīcijas, simbolus, valodu, vēsturi un citas lietas, kas īstam latvietim ir svētas. Un, lai cik tas nebūtu skumji, savu paziņu lokā (kaut vai paskatoties uz "jokiem" un frāzēm, kuras viņi izplata feisbukā) es biežāk redzu tieši latviešus — nevis krievus! — kas atklāti nicina valsti, kurā dzīvo.
Kā jau pieminēju, politika nav galvenā tēma manās sarunās ar draugiem — kaut vai tikai tāpēc, ka es draudzējos ar cilvēkiem, nevis viņu tautību vai valodu, kādā viņi runā. Un pat ja kāds no viņiem līdz galam neatbilst manai idejai par to, kā cilvēkam ir jādzīvo Latvijā, lai viņš būtu cienīgs dzīvot Latvijā, katra domas pieder viņam pašam. Tas, ko es varu par visiem saviem krievvalodīgajiem draugiem pilnīgi droši apgalvot — viņi ir lieliski, draudzīgi, atsaucīgi, aktīvi, gudri cilvēki, kam Latvija ir mājas tāpat kā man. Un — man samērā mazsvarīga, bet, domājams, daudziem nozīmīga — piezīme: viņi visi ļoti labi runā latviski.
Man kauns par tādiem pseidopatriotiem, kurus sestdien satikām Gaujā. Nesaprotu, kāpēc noklusētajai attieksmei citam pret citu ir jābūt — naidam. Pret cilvēkiem, kurus tu satiec pirmo reizi dzīvē un nezini par viņiem NEKO — tikai to, ka viņi runā citā valodā.
pirmdiena, 2017. gada 13. marts
Par vienu no iemesliem būt laimīgai
Domāju, nav neviena cilvēka, kas nebūtu kaut reizi dzirdējis kādu no graujošajām self-help frāzēm "Iemīli pats sevi, tad arī citi tevi mīlēs" vai "Nemeklē laimi citos cilvēkos, atrodi to pats sevī" un tamlīdzīgas.
Bullshit :)
Nē, kaut kādā ziņā mazliet taisnības tajās frāzēs tiešām ir, viņas vienīgi nav uztveramas burtiski: tā "mīlestība" un tā "laime" patiesībā ir elementāra cieņa pret sevi, kas tev liek prasīt atbilstošu, cieņpilnu, attieksmi (un/vai otrādi — nepieļaut necieņu) no apkārtējiem.
Bet ne par to ir stāsts.
Jā, ir forši būt pašpietiekamai, neatkarīgai, spēcīgai — tad, kad tas ir vajadzīgs. Bet vēl foršāk ir zināt, ka tev ir kāds, kas par tevi parūpēsies, ja vajadzēs. Un pat ja nevajadzēs, arī vienkārši tāpat. Tāpēc ka mīl.
Bilde
Bullshit :)
Nē, kaut kādā ziņā mazliet taisnības tajās frāzēs tiešām ir, viņas vienīgi nav uztveramas burtiski: tā "mīlestība" un tā "laime" patiesībā ir elementāra cieņa pret sevi, kas tev liek prasīt atbilstošu, cieņpilnu, attieksmi (un/vai otrādi — nepieļaut necieņu) no apkārtējiem.
Bet ne par to ir stāsts.
Mana pieredze, sevišķi runājot par pēdējo no minētajiem citātiem, ir tāda, ka laime var un mēdz būt atkarīga no citiem (vai viena cita) cilvēkiem. Justies laimīgai tikai tāpēc, ka pēc pāris stundām satiksi cilvēku, kurš veselu nedēļu ir bijis prom. Tāpēc, ka, atnākot mājās pēc smagas dienas, viņš ir pagatavojis vakariņas, lai tu varētu atpūsties. Tāpēc, ka brīdī, kad jūties izmisusi un bezpalīdzīga, tev ir viņš, kurš pasaka: "Nomierinies, neuztraucies, es visu nokārtošu." Un, galvenais, patiešām nokārto!
Jā, ir forši būt pašpietiekamai, neatkarīgai, spēcīgai — tad, kad tas ir vajadzīgs. Bet vēl foršāk ir zināt, ka tev ir kāds, kas par tevi parūpēsies, ja vajadzēs. Un pat ja nevajadzēs, arī vienkārši tāpat. Tāpēc ka mīl.
Bilde
Abonēt:
Komentāri (Atom)